Svētā Arhistratēģa Erceņģeļa Mihaila baznīca Rīgā

Svētā Arhistratēģa Erceņģeļa Mihaila baznīca. – Rīga, Latgales ielā 170.

Svētā Arhistratēģa Erceņģeļa Mihaila baznīcas draudzes vēsture sākusies 19. gadsimta pirmajā pusē, kad imperators Nikolajs I (valdīšanas gadi 1825–1855) pievērsis uzmanību tam, ka Rīgā, kur dzīvoja ievērojams vecticībnieku skaits, nav vienticībnieku dievnama. Vienticību [1] vēl 1800. gadā bija nodibinājis imperators Pāvels I (valdīšanas gadi 1796–1801) ar mērķi pievienot vecticībniekus oficiālajai Pareizticīgajai baznīcai. Vienticībniekiem bija atļauts saglabāt vecos rituālus, bet viņiem bija jāpieņem priesteri no Pareizticīgās Baznīcas Sinodes. Tā toreizējās varas pārstāvji cerēja izskaust Baznīcas šķelšanos.

Vienticības pirmsākumi Rīgā tika likti laikposmā, kad izvērsušās visspēcīgākās vajāšanas pret vecticībniekiem. 1834. gadā Rīgas Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas pareizticīgo baznīcas priesteris t. Gavriils Burižskis iesaistījās sarunās ar Rīgas Vecticībnieku kopienas pārstāvjiem par vienticībnieku draudzes izveidošanu. Uzzinājis, ka vecticībnieki šķēršļus neliks, tēvs Gavriils ziņoja Pleskavas un Vidzemes arhibīskapam Nafanailam (Pavlovskim; 1791–1849) par iespēju izveidot vienticībnieku draudzi Rīgā.

No Vecticībnieku kopienas tika prasīts piekāpties un nodot vienticībnieku draudzes rīcībā Jaunā lūgšanu nama koka ēku, kuru 1814. gadā (1812. gadā nodegušā lūgšanu nama vietā) bija uzcēlis Rīgas tirgotājs-vecticībnieks Mihails Puškovs. Šis Jaunais lūgšanu nams atradies tagadējās Elijas ielas stūrī, pretim luterāņu Jēzus baznīcai.

Jaunā lūgšanu nama ēkas nodošana pareizticīgo bīskapijas pārziņā notikusi 1837. gada 6. februārī, un kopš tā paša gada 22. februāra Rīgas bīskaps Irinarhs (Popovs; 1790–1877) sācis dot rīkojumus vienticībnieku dievnama labiekārtošanai. Visu šo rīkojumu izpildes darbus uzņēmies uz sevis baznīcas vecākais K. Želtovs.

1837. gada 9. jūlijā dievnams tika iesvētīts Svētā Arhistratēģa Erceņģeļa Mihaila vārdā, un baznīcā izveidota vienticībnieku draudze, kurā tolaik bija 40 draudzes locekļu.

1837. gada novembrī skolotājs Dorofejs Jemeļjanovs (1802–1845) atvēris sākumskolu baznīcas paspārnē. 1838. gada 20. februārī Rīgas bīskaps Irinarhs (Popovs) iesvētīja Dorofeju Jemeļjanovu priestera kārtā. Baznīcas draudzes locekļu ievēlēts, tēvs Dorofejs kļuva par pirmo Rīgas vienticībnieku baznīcas priesteri, nokalpojot šajā dievnamā līdz pat savai nāvei 1845. gada 6. aprīlī.

19. gadsimta 90. gadu sākumā Sv. Arhistratēģa Erceņģeļa Mihaila baznīcas koka ēka, laika zoba sagrauzta, jau bija tik stipri novecojusi, ka radās nepieciešamība pēc jauna dievnama celšanas. Šim nolūkam 1894. gada janvārī tika norādīts pilsētas zemes gabals, kas atradās Maskavas ielai (no 2024. g. – Latgales iela) piegulošā teritorijā – apvidū, ko tolaik dēvēja par Koenholmu (tagad šeit netālu atrodas Kojusalas iela).

Jaunais dievnams tika uzcelts ar Rīgas un Mītavas arhibīskapa Arsēnija (Brjanceva; 1839–1914) svētību. Tajos laikos kāds labdaris, kurš vēlējās palikt nezināms, ziedojis Rīgas eparhijai visai prāvu naudas summu baznīcu un draudzes skolu celtniecībai. Par šo summu izrādījās iespējams uzcelt vairākus jaunus dievnamus. Viens no tiem bija Sv. Arhistratēģa Erceņģeļa Mihaila dievnams. Baznīcas projekta autors ir eparhiālais arhitekts Apollons Ēdelsons (1827–1896). Jaunās mūra baznīcas pamatakmens likšanas svinīgo ceremoniju 1894. gada 26. jūnijā veicis arhibīskaps Arsēnijs (Brjancevs), klātesot Vidzemes gubernatoram Mihailam Zinovjevam (1838–1895). Būvdarbus izpildījis būvuzņēmējs S. Felders.

1895. gada 17. decembrī jaunā mūra dievnama ēka tika svinīgi iesvētīta Svētā Arhistratēģa Erceņģeļa Mihaila un citu Bezmiesīgo Debesu Spēku vārdā. Svinīgo iesvētīšanas ceremoniju vadījis Rīgas un Mītavas arhibīskaps Arsēnijs (Brjancevs).

Svētā Arhistratēģa Erceņģeļa Mihaila dievnams ir neliels, taču arhitektoniski ļoti izteiksmīgs. Sakrālā celtne būvēta, apvienojot bizantiešu un pseidokrievu stila elementus, eklektisma stilā, kas tolaik dominējis dievnamu būvniecībā Krievijas impērijas teritorijā. Baznīcas ēkas krustveida pamatapjomu vainago pieci sīpolveida kupoli – liela izmēra centrālais kupols, kas balstās uz pamata cilindra ar iebūvētām šaurām pusapaļām logu ailēm, un četri nelieli kupoli apkārt centrālajam. Vēl viens neliela izmēra kupols slejas virs kulta ēkas altārdaļas jumta. Virs priekštelpas ir uzcelts teltsveida zvanu tornis, ko vainago sīpolveida jumols. Daudzās dekoratīvās detaļas, kas rotā baznīcas fasādi, ir atlietas no betona. Dienas gaisma ieplūst dievnamā caur 15 lieliem pusapaļiem arkveida logiem.

Baznīcas interjerā uzstādīts bagātīgs, mākslinieciski veidots un griezumiem rotāts ikonostass. Ikonostasa vidusdaļa ir četrrindu, abas sānu daļas – trīsrindu. Īpaši godājamas svētbildes ir sv. Arhistratēģa Erceņģeļa Mihaila lielā dievnama ikona (ķeizara Nikolaja II dāvinājums) un Vissvētās Dievadzemdētājas Kazaņas ikona.

Sākoties Pirmajam pasaules karam un sakarā ar masveida evakuāciju uz Krievijas impērijas iekšzemes guberņām, dievkalpojumi Sv. Arhistratēģa Erceņģeļa Mihaila baznīcā tika pārtraukti un atjaunoti tikai jau neatkarīgajā Latvijā. Arvien biežāk dievkalpojumi šeit tika noturēti pēc pareizticīgo kārtības. Kopš 1938. gada vienticības dievkalpojumi vairs nav notikuši.

1926.–1927. gadā dievnams tika izremontēts un labiekārtots ar Rīgas un visas Latvijas arhibīskapa Jāņa (Pommera; 1876–1934) svētību. Tajos gados baznīca bija slavena ar savu kori, kuru vadīja reģents A. Skvorcovs. Šis koris izpildījis baznīcas dziedājumus pēc vecticības kanoniem, saglabājot āķu jeb zīmju dziedāšanu, un nereti piedalījās koncertos, kurus Rīgā rīkojuši krievu senatnes cienītāji.

Ticīgajiem grūtajos ateistiskā padomju režīma gados Sv. Arhistratēģa Erceņģeļa Mihaila dievnams netika slēgts, tajā regulāri noturēti dievkalpojumi. 1983.–1984. gadā baznīcas pārzinis bija virspriesteris t. Aleksandrs Kudrjašovs, patlaban – Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs.

Mūsu dienās Svētā Arhistratēģa Erceņģeļa Mihaila dievnams ir viens no četriem Rīgas Latgales priekšpilsētas pareizticīgo dievnamiem. Ar Augstisvētītā Valdnieka Aleksandra svētību 2008.–2013. gadā dievnams tika būtiski atjaunots un restaurēts. Renovācijas darbu gaitā restaurēja dievnama fasādi, jumta segumu, senos krustus un teltsveida zvanu torni. Tika zeltīts sīpolveida jumols, kas vainago zvanu torni, bet dievnama centrālais kupols izrotāts zeltītām astoņstūru zvaigznēm, kuras atgādina par Bētlemes zvaigzni, kas pasludināja Jēzus Kristus piedzimšanu. Tagad atjaunotās baznīcas veidols izceļas ar iekštelpu rotājumu un arhitektūras formu skaistumu.

Dievnams ir bagāts ar svētlietām, tajā ir vairākas īpaši godināmas ikonas un septiņu svēto pīšļu daļiņas, tajā skaitā svētā Svētmocekļa Jāņa, Rīgas un Latvijas arhibīskapa, un svētā Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija, kā arī citas relikvijas. Visai reta relikvija ir svētā labticīgā kņaza Novgorodas Feodora – svētā lielkņaza Ņevas Aleksandra brāļa – svēto pīšļu daļiņa.

2015. gadā Sv. Arhistratēģa Erceņģeļa Mihaila baznīca atzīmēja savu 120. gadskārtu. Dievnamā darbojas svētdienas skola un bibliotēka. No 1994. gada baznīcas pārzinis ir ar mitru apbalvotājs virspriesteris Oļegs Peļevins.

1 VIENTICĪBA. Saskaņā ar pirmā vienticībnieku bīskapa Svētmocekļa Ohtas Simona (Šļejeva) definīciju: “Vienticība, kā vienkāršots jēdziens, ir vienas personas vienotība ticībā ar kādu citu. Krievijā vienticība tiek pretstatīta šķeltniecībai; tā ir Krievijas Baznīcas draudžu kopums, kuras ir vienotas ar to ticības ziņā, bet atšķiras no tās rituāla ziņā. Vienticībnieki ir vecticībnieku daļa, kura, pamatojoties uz ticības vienotību, pielaista pie ekleziālās vienotības ar Krievijas Baznīcu...”

2023. gads

Dievnamā kalpojuši šādi pazīstami garīdznieki:

1924.–1940. gadā – t. Joanns Dobrotvorskis (1880–1945);

1938.–1963. gadā – t. Filimons Ratnieks (1903–1963);

1944.–1945. gadā – t. Mihails Grivskis (1878–1945);

1961.–1964. gadā – t. Serafims Šenroks (1922–2004);

1965.–1968. gadā – t. Gavriils Timofejevs (1895–1973);

1971.–1973. gadā – t. Pjotrs Smikovskis (1927–2009);

1974.–1976. gadā – igumens t. Oļegs (Dmitruks; 1906–1982);

1981.–1983. gadā – t. Nikolajs Haritonovs (1915–1983);

Līdz 1989. gadam – igumens t. Nikodims (Aņiskins; 1935–2010).

Informācijas avoti: