Andrejs Zadonskis
Andrejs Zadonskis (1893. gada 21. oktobrī/2. novembrī Goldingenā/Kuldīgā, Kurzemes guberņā, Krievijas impērijā – 1941. gada 28. oktobrī Vācijā, Vrešenā (patlaban Vžesnja, Polija) – krievu rakstnieks, beletrists, liriķis.
Andrejs Zadonskis dzimis turīgā ģimenē, kas ir cēlusies no muižnieku kārtas. Viņa tēvs Vasīlijs Zadonskis, pēc profesijas agronoms, bija visai turīgs cilvēks, kam piederēja muiža Harkovas guberņā. Māte bija Kurzemes luterāņu mācītāja meita. Kļūdams pieaudzis cilvēks, Andrejs Zadonskis daudzus gadus dzīvoja suverēnajā Latvijas Republikā, bet nākamā prozaiķa bērnības gadi pagāja tēva muižā Ukrainā. Andrejs mācījās Žitomiras pilsētas galvenajā ģimnāzijā, šajā laikposmā tika sacerēti arī pirmie topošā rakstnieka literārie daiļdarbi.
Ievērību pelna divi nostāsti par to, kā jaunais ģimnāzists Andrejs Zadonskis iepazīstināja ar saviem pirmajiem sacerējumiem ievērojamus autorus, kuri ieradās literārajās viesizrādēs Harkovā. Pirmo reizi Andrejs Zadonskis sadūšojās un pēc radošā vakara beigām piegāja pie izcilā krievu prozaiķa Aleksandra Kuprina (kas, pirmām kārtām, Harkovas iedzīvotājiem bija pazīstams kā stāsta «Oļesja» autors, kādēļ tie arī uzņēma šo rakstnieku svinīgi un ļoti silti). Andrejs Zadonskis pasniedza pēc uzstāšanās piekusušajam rakstniekam savu ģimnāzista burtnīcu, kurā ar skolnieku violeto tinti bija ierakstīti viņa īsie stāsti. Kuprins piekrita iepazīties ar iesācēja opusiem un izgāja pasmēķēt. No pretējās ēkas loga ( tur atradās Zadonska vecāku dzīvoklis) jaunais autors vēroja, kā lēnām un pašpārliecināti smēķēja Aleksandrs Kuprins, kurš profesionālas ziņkāres vadīts pāršķirstīja ģimnāzista burtnīcu no sākuma līdz beigām. Pēc tam, kad Kuprins bija pabeidzis savu smēķēšanas pauzi, Zadonskis nolēma atkal pieiet viņam klāt, lai uzzinātu slavenā rakstnieka autoritatīvo viedokli. Aleksandrs Kuprins atzīmēja, ka iesācēja prozas darbos jaušamas zināmas radošās perspektīvas un viņam piemīt literārās dotības. Aleksandra Kuprina pozitīvas atsauksmes aizkustināts, Andrejs Zadonskis nolēma veltīt savu mūžu rakstnieka daiļradei. Bet pēc kāda neilga laiciņa Harkovā uz literārajiem lasījumiem atbrauca cits slavens viesis – dzejnieks simbolists Fjodors Sologubs kopā ar savu dzīvesbiedri profesionālo tulkotāju Anastāsiju Čebotarevski, kura bija viena no krievu literatūras Sudraba laikmeta izcilākajām mūzām. Līdzīgos apstākļos A. Zadonskis iepazīstināja F. Sologubu ar saviem debijas dzejoļiem; piezīmēsim, ka dzejnieka Fjodora Sologuba viedokli literatūras vēsturniekiem tā arī neizdevās izdibināt (arī pats Zadonskis bija slēpis Sologuba viedokli), tomēr ir zināms, ka turpmāk Andrejs Zadonskis veltīja sevi prozas daiļdarbu sacerēšanai.
Mācoties Žitomiras ģimnāzijā, Andrejs Zadonskis ieguva ļoti augsta līmeņa muzikālo izglītību. Tanī pat laikā viņš pievērsās arī pasaules mūzikas vēsturei; līdzās tam ģimnāzijas pasniedzēju ietekmēts, viņš bija aizrāvies ar literāro daiļradi. Ģimnāzijā viņš saņēma no direkcijas atbildīgu uzdevumu rediģēt šīs mācību iestādes ikmēneša žurnālu, šajā žurnālā viņš sāka publicēt savus satīriskos pamfletus, kuros ņirdzīgi izsmēja krievu „narodņiku” revolucionāro organizāciju darboņus. Vēl pirms tikšanās ar slaveno Fjodoru Sologubu jaunais Andrejs Zadonskis debitēja kā dzejnieks periodiskajā literārajā izdevumā «Južnij kraj», viņa debijai pievērsa uzmanību reģiona vadošie literārie kritiķi.
Pēc Pirmā Pasaules kara sākuma beidzās Zadonsku ģimenes mierīgā un bezrūpīgā dzīve. Sakarā ar revolucionārajiem notikumiem, kas risinājās Ukrainas teritorijā, un vispārējo politiskās situācijas nestabilitāti, 1920. gadā Andrejs Zadonskis pārcēlās uz Kurzemi, kura tanīs laikos kļuva par jaunās neatkarīgās Latvijas valsts sastāvdaļu. Vēlāk Andrejs Zadonskis kļuva pazīstams kā vērīgs un skrupulozs Kurzemes toposa dzīves veida attēlotājs, kurš savos dienasgrāmatai līdzīgos stāstos-piezīmēs ar smalku psiholoģismu un sentimentāli nostaļģiskos toņos aprakstīja Kurzemes latviešu, Kurzemes vāciešu un Kurzemes krievu neatkārtojamos nacionālos tipus. Vēlāk, 1927. gadā laikraksta «Segodņja večerom» 148. numurā Andrejs Zadonskis ar viņam piemītošu izsmalcinātu lirismu rakstīja: «Šai pilsētiņai, kā reti kurai citai no Kurzemes mazpilsētām, piemīt savs stils, savs veidols, savs tradicionālais dzīves ritums, savas teikas, leģendas un dzejiskums». A. Zadonska skatījumā Kuldīga un visa Kurzeme kopumā ir gandrīz vai ideāla, laika svētīta savrupiene, kura glabā Baltijas dzīves veida gadsimtu tradīcijas (turklāt, «Baltijas» fenomens viņa uztverē saistās ne tikai ar baltvāciešu personībām un ne tikai ar Baltijas vāciešu kultūras un mentalitātes īpatnībām; Zadonskis, neminot tieši, ar patiku attēlo Baltijas latviešu un, kas vēl unikālāk, Baltijas krievu tipveida literāros portretus). Lai sniegtu daudz pilnīgāku un visaptverošāku kurzemnieku dzīves veida raksturojumu, Andrejs Zadonskis izmanto terminu «bīdermeijers» ( Ziemeļvācijā 19. gadsimta vidū populārais telpu interjeru noformēšanas mākslas stils, kas ir sava veida ampīra stila transformācija, pielāgota birģeru «mājas» vajadzībām). Neskatoties uz to, ka sakarā ar politisko dekorāciju nomaiņu, vecais Kurzemes vācu muižnieka tips nogāja no vēstures skatuves, bet to nomainīja jaunais namīpašnieka latvieša tips ar savu kultūras un pasaules uztveres paradigmu, «bīdermeijers» neizzuda uzreiz, bet vēl ilgu laiku palika tradīcijas garīgajā līmenī.
Jāpiezīmē, ka 1920.- tajos gados Andrejs Zadonskis ļoti cieta no savas ģimenes trūcīgā materiālā stāvokļa: brauciens uz Rīgu viņam šķita kā svētki, šie izbraucieni gadījās ļoti reti un tiem Andrejs gatavojās mēnešiem ilgi. Daudzkārt viņš rakstīja laikraksta «Segodņa» redaktoram Mihailam Miļrudam izteiksmīgas vēstules, kurās nebūt nesūdzējās, bet gan ārēji bezkaislīgi konstatēja to faktu, ka, piemēram, viņam trūkst naudas pat pastmarkai, lai nosūtītu vēstuli saviem literāriem adresātiem uz Rīgu. Kuldīgā A. Zadonskis knapi spēja savilk galus kopā, bet saglabāja pašcieņu un lepnumu. Neskatoties uz sadzīves rūpēm, viņam izdevās izbrīvēt laiku radošās apceres pauzēm un sacerēt ievērību pelnošus prozas darbus. Kad Andrejam Zadonskim izdevās izmantot retās iespējas un viesoties Rīgā, viņš pastāvīgi apmeklēja «vissvētāko» — laikraksta «Segodņa» redakciju, ar kuru viņam bija nodibinājušās ciešas radošās saites.
1931. gadā Andrejs Zadonskis izdeva romānu „Mi un viņas dejotājs” («Ми и её танцор»), kurā visai skaidri tika aktualizēti intīmi autobiogrāfiskie motīvi. Tanī laikā A. Zadonskis, novadpētniecisku nolūku vadīts, jau bija apbraukājis gandrīz vai visu Kurzemi — viņš izjuta simpātiju pret savas mātes dzimteni, kura arī viņam bija lemta kā otrā dzimtene. Šai sakarā visai zīmīgs ir viņa ceļa apraksts „Automašīnā pa Kurzemi” («На автомобиле через Курляндию»), kas 1927. gadā tika publicēts laikrakstā «Segodņa večerom».
Andrejs Zadonskis ir arī romāna „Pakāpieni” («Ступени») autors (cits romāna nosaukums „Pie pārejas” («У перевала»); publicēts 1928. gadā) un skumīgi nostaļģisku stāstu krājuma „Zojas romāns” («Зоин роман») (1930.g.) autors. Šo stāstu krājuma pamats ir novelistisks un stāstu tekstus caurstrāvo nemiera pilnas, pat intīmi eshatoloģiskas noskaņas (it īpaši stāstu „Trešais” («Третий»)). Daudziem viņa stāstiem piemīt personiskās grēksūdzes gaisotne, lielākā daļa viņa sarakstīto tekstu satur sevī latentu traģismu, kas pārsvarā izpaužas iedvestās bezizejas sajūtas veidā, kura pilnībā uztverama izlasot dažus A. Zadonska stāstus. Tāpat Zadonska stāstiem ir raksturīga kameriska beletrististika, tiem piemīt spilgti izteikts «sižetisms», kas motivē teksta uztveres vieglumu; līdzās ar to aiz stāstu fabulas vienkāršības var nojaust satura nozīmīgumu un autora pasaules uztveres dziļo traģismu.
Romāna „Pakāpieni” («Ступени») centrālā sižeta līnija vēstī par krievu emigranta Kirila Visočajeva likteni. Galvenais romāna varonis spiests pelnīt sev iztiku ar solo dziedāšanu pēc pasūtījuma (pats Zadonskis nodarbojās ar to pašu, pastāvīgi uzstājoties dažādās dziedātāju biedrībās). Pēc savas dabas Kirils ir nelabojams ideālists, kas tic tam, ka ir iespējama labvēlīga utopiska nākotne un nemitīgi lolo cerības uz labāku dzīvi. Tanī pat laikā Visočajevs daudz laika veltī personiskiem filozofiskiem meklējumiem, kuru rezultātā nonāk pie atzinuma, ka tā kultūras un politiskā katastrofa, kura 1917. gadā piemeklēja lielo Impēriju, traģiskā kārtā bija jau iepriekš nolemta. Viņš prāto par Krievijas «mūžseno seju», kas tiek uztverta pastāvīgi mainīgās un nemitīgi kontrastējošās garīgās būtības veidolā. Pēc romāna varoņa domām, Krievijas rakstura neatņemamās īpašības ir «dievlūdzēja ekstātiskums» un «pagāniskā Dieva gānīšana», kuras atrazdamās mūžīgā antagonisma attiecībās, tomēr organiski papildina cita citu un veido to vērtīgāko un glābjošo, kas Krievijai un krieviem ir atšķirīgs no visiem pārējiem. Rezultātā dziedātājs Visočajevs nonāk pie secinājuma, kas viņu bija mocījis un apslēptā veidā izrietēja pats no sevis - par viņa paša dzīves ceļa dabiski neizbēgamo nolemtību, jo ja reiz viņš arī ir garīgi vienots ar Krieviju un ir nesaraujami saistīts ar tās tautas kopīgo likteni, tad savādāk arī nekādi nevar būt. Romāna beigās Kirils Visočajevs atsakās no materiālās bagātības un, ignorēdams aizvien pieaugošo slavu, atstāj skatuvi. Pēc viņam liktenīgās tikšanās ar Vladimirski, kas ir Tolstoja ideoloģijas piekritējs, Kirils nolemj atgriezties dzimtenē (Voliņā) un apmetās uz dzīvi Počajevas ciemā pie Lavras.
Zadonska daiļradē interesi izsauc viņa pastāvīgā nerimstošā interese par vecmuižniecības dzīves veidu un birģeru parašām, kuras bija veidojušās gadsimtiem ilgi (viņa paša dzimtas saknes pieder pie šīm divām vienlaicīgi tik līdzīgām un tik atšķirīgām kultūras un pasaules uztveres tradīcijām). Zadonski satrauca tas, kā šie vitālie modeļi, kas pamatojas uz tik atšķirīgiem kultūras substrātiem, var savstarpēji sadzīvot. Praktiski visiem Zadonska daiļdarbu personāžiem raksturīgs tas, ka viņi kādā noteiktā dzīves posmā paliek bez jebkādas nodarbes; liktenis it kā atstāj viņus bez jebkādiem saredzamiem atkāpšanās un atgriešanās ceļiem, bet visa vēstījuma laikā šie varoņi savu jauno dzīves etapu velta zaudētā («svētlaimes», «iepriekšējā miera») meklējumiem, un pēc kāda vai kādas liktenīgās iejaukšanās tas paveras viņu priekšā jaunajā negaidītajā modifikācijā. Literārais kritiķis Pēteris Piļskis, ar smalku psiholoģismu analizējot līdz intīmitātes līmenim autobiogrāfiskos A. Zadonska varoņus, savā recenzijā stāstu krājumam „Zojas romāns”(«Зоин роман») raksta, ka varoņus «apvieno kopīga... knapi tverama, bet pastāvīga skumju sajūta, un šīs skumjas vienmēr ir gaišas... var izjust kāda bezcerības sajūtu, neticību laimes stabilitātei, netīšu un pat neapzinātu nožēlu par dailes nolemtību iznīcībai uz zemes... par mūsu prieku īslaicīgumu».
Noteikti būtu jāmin, ka Zadonska tekstiem piemīt izsmalcināta muzikalitāte: mūzikas skaņu stihija it kā caurstrāvo viņa daiļdarbu saturu. Neskatoties uz to, ka šis muzikālais saturs nešķiet obligāts un liekas otršķirīgs, tas nosaka tekstu jaunās receptīvās nostādnes. Ja mēs «izņemsim» muzikālo saturu no Zadonska prozas, tad mēs zaudēsim vienreizīguma, pilnības un kaut kādas netveramas augstākās vērtības izjūtu, kura jaušama šajos tekstos.
1934. gadā Andrejs Zadonskis apprecējās ar skolotāju no Kuldīgas baltvācieti E. A. Lihtenšteinu, kura bija gados vecāka un materiāli turīgāka par Zadonski; šādā situācijā varētu būt runa par laulībām drīzāk aiz aprēķina, bet nevis aiz mīlestības, tomēr jāatzīmē, ka vēlāk laulātos draugus vienoja izsmalcināta garīgā pieķeršanās.
1939. gadā Andrejs Zadonskis Baltijas vāciešu repatriācijas programmas ietvaros kopā ar savu dzīvesbiedri izceļoja no Latvijas; pats viņš arī ieguva tiesības uz repatriāciju mātes vāciskās izcelsmes dēļ. Andreja Zadonska vārds iegāja vēsturē kā smalkjūtīga hronista, kas pievērsa uzmanību Kurzemes baltiešu internacionālā dzīves veida kultūras un pasaules uztveres īpatnībām. Īpaši vērtīgs šķiet tas, ka A. Zadonskis faktiski ir vienīgais no Latvijas starpkaru laikposma literātiem, kas izveidoja Baltijas cilvēka kultūrāli individuālo tēlu un saglabāja to pasaules literatūras vēstures kontekstā.
Aleksandrs Filejs
Raksts sagatavots pēc profesores Ludmilas Sproģes lekcijam.
