Visu Svēto baznīca Rīgā

Visu Svēto baznīca. – Rīga, Katoļu iela 10a.

Kopš seniem laikiem Rīgas teritorija gar Katoļu ielu bija atvēlēta apbedījumu vietām – šeit tika izvietoti senie vecticībnieku, pareizticīgo un katoļu kapi.

1777. gadā Rīgas Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcas draudzes locekļi pareizticīgo kapos uzcēluši kapliču, kas tika iesvētīta Visu Svēto vārdā. Drīzumā arī pati kapsēta sāka saukties par Visu Svēto kapiem.

1814. gadā kapličas vietā tika uzbūvēta vienkupola bizantiešu stila koka baznīca un iesvētīta Visu Svēto vārdā. Iesākumā dievnams tika pierakstīts Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcai. 1851. gadā Visu Svēto dievnams bija pārveidots par patstāvīgu draudzes baznīcu, kurai tika pierakstīta lielākā daļa Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcas draudzes locekļu.

19. gadsimta 80. gadu sākumā bija nolemts Visu Svēto koka kapu baznīcas vietā uzcelt jaunu, daudz plašāku mūra dievnamu. Koka baznīcas ēka tika izjaukta un pārvietota uz Jāņa (Ivana) kapiem, kur šis dievnams atrodas vēl joprojām.

1882. gada 22. augustā tajā pašā vietā, kur iepriekš bija atradusies koka baznīca, tika likts pamatakmens jaunajam ķieģeļu dievnamam. Tas ir būvēts pēc latviešu nacionālās arhitektūras pamatlicēja arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa (1834–1891) projekta. 1884. gadā kulta ēkas celtniecība tika pabeigta un tā paša gada 9. maijā jaunuzcelto baznīcu iesvētījis Rīgas un Mītavas/ Jelgavas bīskaps Donāts (Babinskis-Sokolovs, 1828–1896), līdzkalpojot Rīgas garīdzniecībai. Taču dievnama iekštelpu iekārtošanas darbi vēl turpinājušies līdz 1891. gadam.

Visu Svēto baznīca būvēta eklektikas stilā, dominējot neoromānikas arhitektūras formām. Pareizticīgo dievnamam neierastais stils netraucējis arhitektam J. F. Baumanim ievērot visas Austrumu Baznīcas kanona prasības. Dievnama pamatapjoma krustveida risinājums, pusapaļa altārdaļas apsīda, tradicionālā telpu anfilāde, lieliski pārdomātā interjera dabiskā apgaismojuma sistēma, laba akustika, pat oriģinālais kupola un zvanu torņa nobeigums, kā arī apaļais rozetes logs – viss liecina par cieņu pret tradīciju, kanonisko formu izpratni un prasmi radoši tās pārveidot saskaņā ar reģionālo kontekstu. Sakrālās celtnes arhitektoniskie apjomi veido viengabalainu telpisko kompozīciju.

Baznīcas iekšējā telpa ir plaša un majestātiska, taču tā emocionāli neapspiež cilvēku, bet ir visai omulīga. Dievnama centrālais altāris ir iesvētīts Visu Svēto vārdā, kreisā sānu joma mazais altāris iesvētīts par godu Vissvētās Dievmātes Ievešanai templī un labā joma mazais altāris iesvētīts Svētmocekļu Veras, Nadeždas, Ļubovas un viņu mātes Svētās Sofijas vārdā.

1894. gadā līdzās dievnamam tika uzcelta baznīcas draudzes skolas divstāvu ēka. Starpkaru gados šeit atradusies Rīgas pilsētas 8. krievu pamatskola. Padomju režīma laikos ēkā darbojās bērnudārzs.

No 1926. līdz 1934. gadam sinodālā arhitekta Vladimira Šervinska (1894–1975) vadībā Visu Svēto dievnamā tika veikts kapitālais remonts.

Rīgas Visu Svēto baznīca relatīvi laimīgā kārtā pārdzīvojusi gan Otrā pasaules kara gadus, gan bezdievīgā padomju režīma laikus. Pareizticīgo dievnams darbojās un dievkalpojumi tajā nekad netika pārtraukti.

Kopš 1995. gada bijušās baznīcas draudzes skolas ēkā darbību atsācis Rīgas Garīgais seminārs.

Līdzās dievnamam pastāvējusī kapsēta nav saglabājusies, 1960. gadā tās vietā tika ierīkots pilsētas parks. Taču pie Visu Svēto baznīcas ēkas ir saglabājušās vairākas apbedījuma vietas, starp tām arī Pirmajā pasaules karā kritušo karavīru Brāļu kaps. Piemiņas granīta obelisks, kurā ir iekalti kritušo vārdi, tika uzcelts karavīru apbedījuma vietā 1936. gada 1. septembrī par draudzes padomes, draudzes locekļu un ziedotāju līdzekļiem. 2015. gadā Brāļu kaps tika renovēts - bija atrasts šķietami nozaudēts balts marmora krusts, kas restaurēts un uzstādīts obeliska virsotnē.

Jau vairākus gadus, ar Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) svētību, Visu Svēto dievnamā pastāvīgi notiek remontdarbi. Pilnībā restaurēti baznīcas lievenis, priekštelpa un zvanu tornis, atjaunotas fasādes, izremontēts jumta segums, nokrāsoti dievnama un zvanu torņa kupoli. Pēc arhitektes Ludmilas Kļešņinas projekta tika renovētas: altāra piebūve, jauna ieeja pagrabā un īpaša vieta līdzās dievnamam, kur tiek glabātas nederīgā stāvoklī esošās kristīgās svētlietas. Tika atjaunots arī žogs ap baznīcu, nobruģēti celiņi un iestādīti dekoratīvie augi.

Līdz mūsu dienām baznīcā ir saglabājies autentisks 19. gadsimta beigu interjers: centrālā altāra trīsrindu ikonostass, divi sānu jomu vienrindu ikonostasi, kroņlukturi (jeb panikadili), kas darināti dzelzsgriezuma tehnikā, u.c.

2024. gads

Draudzē un dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:

1851.–1854. gadā – t. Andrejs Rozovs (?–?).

1852.– 1870. gadā – t. Joanns Azeļickis (1816–1887).

1870.– 1879. gadā – t. Aleksijs Veļdemanovskis (1820–1906).

1890.–1893. gadā – t. Vasīlijs Reinhauzens (1811–1892).

1892.–1895. gadā – t. Joanns Pjatņickis (1839–1911).

1895.–1903. gadā – t. Joanns Jakovļevs (1852–?).

1903.–1907. gadā – t. Andrejs Cvetikovs (1860–1907).

1907.–1929. gadā – t. Arsēnijs Andrejevs (?–1929).

1930.–1931. gadā – t. Jevgeņijs Svincovs (1878–1931).

1931.–1941. gadā – t. Aleksijs Toropogrickis (1877–1941).