Patriārhs Aleksijs II (Ridigers)

Aleksijs II (Aleksejs Ridigers; 1929. g. 23. februāri Tallinnā, Igaunijas Republikā – 2008. g. 5. decembrī  Maskavas apgabālā Peredelkino, KF) – Rīgas eparhijas pārvaldnieks (1961.–1962. g.), Maskavas un visas Krievzemes patriarhs (1990.–2008. g.).

Aleksejs Ridigers dzimis 1929. gada 23. februārī Tallinā Mihaila Ridigera (1902–1964) ģimenē, kura pēc 1917. gada revolūcijas Krievijā dzīvoja Igaunijā. Ridigeri nāca no pārkrieviskojušās vācbaltu muižnieku dzimtas, kura jau XVIII bija pieņēmusi pareizticību. A. Ridigers jau kopš bērnības bija saistīts ar pareizticību un kalpoja baznīcā par ķesteri (altāra kalpotāju), vēlāk – par psalmotāju. 1947.–1949. gadā A. Ridigers mācījās Ļeņingradas Garīgajā seminārā, pēc tam Ļeņingradas Garīgajā akadēmijā, kuru pabeidza 1953. gadā. 1950. gadā viņu iesvētīja par garīdznieku un iecēla par Dieva Parādīšanās (Bogojavļenskas) baznīcas pārvaldnieku Jehvi pilsētā Igaunijā. No 1957. gada A. Ridigers bija Dievmātes Aizmigšanas (Uspenskas) katedrāles pārvaldnieks Tartu un apgabala prāvests. 1958. gadā viņš tika iecelts virspriestera amatā. Pēc mātes Jeļenas Ridigeres (dzim. Pisarevas, 1902–1959) nāves A. Ridigers nolēma kļūt par mūku. 1961. gada pavasarī viņš pieņēma mūka kārtu, nosaucoties Aleksija vārdā. 1961. gada 23. augustā Aleksijs tika iecelts par arhimandrītu, bet tā paša gada 3. septembrī Aleksandra Ņevska katedrālē Tallinā notika viņa hirotonija (iesvētīšana) par Tallinas un Igaunijas bīskapu. Aleksijam tika uzdota arī Rīgas bīskapijas pagaidu pārvaldīšana.

Aleksijam nācās stāties pie savu virsgana pienākumu pildīšanas pareizticībai ārkārtīgi grūtos gados. 60. gadu sākums iezīmējās ar Ņikitas Hruščova varas laikā izvērsto Baznīcas vajāšanu, kad atkal masveidā tika slēgti dievnami, bet pret garīdzniekiem sarīkoja rīdīšanas kampaņas. Aleksijam nācās ieguldīt lielus pūliņus, lai vismaz kaut cik mīkstinātu šādas oficiālās valsts politikas sekas un savu iespēju robežās pasargātu Baznīcu un draudzi.

Savas neilgās Rīgas eparhijas pārvaldīšanas laikā 1961. un 1962. gadā Aleksijs vairākas reizes apmeklēja Rīgu, kur veica dievkalpojumus Sv. Trijādības katedrālē, Sv. Trijādības-Sergija klosterī un Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī (klosterī). Galvenie Baznīcas vadītāja pūliņi tajā laikā bija vērsti uz dievnamu slēgšanas novēršanu. Vēl viņa priekšteča bīskapa Joanna (Aleksejevs, Rīgas eparhijas pārvaldnieks 1958.–1961. gadā) pilnvaru laikā tika slēgta un nacionalizēta Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle. Tajā laikā ļoti smags stāvoklis izveidojās Rīgas Sv. Trijādības-Sergija klosterī. Varasiestādes aizliedza uzņemt jaunas iemītnieces. Klosterim atņēma daļu zemes un atsevišķas celtnes. Valsts uzstājīgi pieprasīja, lai šeit palikušās mūķenes pārceļas uz Kristus Apskaidrošanās Tuksnesi (klosteri), kur jau bija pārvestas māsas no 1953. gadā slēgtā Ilūkstes Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas sieviešu klostera. Tomēr likvidēt klosteri Rīgā padomju varasvīriem toreiz neizdevās, pateicoties arī virsgana Aleksija pūliņiem un drosmei.

Sakarā ar jauniem pienākumiem Baznīcas Ārējo sakaru daļā Maskavā 1962. gadā bīskapu Aleksiju pēc viņa lūguma atbrīvoja no Rīgas eparhijas pārvaldīšanas. Savukārt Tallinas eparhiju viņš vadīja vēl ilgus gadus – kā eparhijas arhierejs līdz 1986. gadam (no 1964. gada kā arhibīskaps, no 1968. gada kā metropolīts, 1971. gadā saņēmis tiesības nēsāt otro panagiju). Vēlāk pēc pārcelšanas uz Ļeņingradu Aleksijs to turpināja darīt amatu savienošanas kārtībā līdz pat 1992. gadam, jau būdams patriarhs.

Kopš 60. gadiem arhibīskaps Aleksijs piedalījās Krievu Pareizticīgās Baznīcas (KPB) centrālās pārvaldes struktūrās. No 1964. līdz 1986. gadam viņš bija Maskavas patriarhijas lietu pārvaldnieks un atbilstoši šim ieņemtajam amatam arī pastāvīgais Svētītās Sinodes loceklis. 1984. gadā Aleksijs ieguva teoloģijas doktora grādu par savu trīssējumu darbu „Очерки по истории православия в Эстонии” („Apraksts par pareizticības vēsturi Igaunijā”).

Strauji notiekošo pārmaiņu gaisotnē 80. gadu beigās Aleksija autoritāte auga nevien Baznīcas, bet arī pārējā sabiedrībā, un 1989. gadā viņu ievēlēja par PSRS tautas deputātu. 1990. gada 7. jūnijā KPB Vietējā Koncilā Aleksijs tika ievēlēts par Maskavas un visas Krievzemes patriarhu, kurš iegāja vēsturē ar Aleksija II vārdu.

Aleksija II patriarhāta laikā KPB dzīvē notika daudzas nozīmīgas pārmaiņas: Krievijā krita bezdievīgais komunistiskais režīms, savu pastāvēšanu pārtrauca PSRS, Krievijā un citās bijušajās PSRS republikās bija un vēl aizvien ir vērojams spēcīgs reliģiskais pacēlums un daudzu cilvēku atgriešanās pareizticībā. Šajos gados tika atjaunotas un no jauna uzceltas daudzas baznīcas, atvērti klosteri. Baznīca atkal sāka saņemt valsts atbalstu, bet ir saglabājusi un saglabā savu neatkarību.

It kā rezumēdams savu darbību, Svētītais patriarhs Aleksijs II kādā no savām pēdējām intervijām sacīja: „Man nācās izveidot pilnīgi jaunas attiecības starp valsti un baznīcu, kādas Krievijas vēsturē līdz tam nekad nebija pastāvējušas, jo baznīca nebija atdalīta no valsts, imperators bija baznīcas galva, un visi lēmumi, kas tika pieņemti baznīcas jautājumos, nāca no viņa kabineta. Bet tagad veidojas pilnīgi jaunas attiecības, kad baznīca pati pieņem lēmumus un pati atbild par savu rīcību savas sirdsapziņas, vēstures un tautas priekšā”.

2006. gadā pēc Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas ielūguma Aleksijs II apmeklēja Rīgu, uzturoties Latvijas galvaspilsētā trīs dienas no 27. līdz 29. maijam. Vizītes laikā patriarhs veica dievkalpojumus Kristus Piedzimšanas un Sv. Trijādības (Troicas) katedrālēs un Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcā, tikās ar Latvijas amatpersonām.

Patriarhs Aleksijs II prata krievu, igauņu, vācu un daļēji angļu valodu. Viņš bija apbalvots ar daudziem valsts (Krievijas un citu valstu) un baznīcas apbalvojumiem.

Aleksijs II ir aptuveni 500 grāmatu un rakstu, to skaitā arī 1999. gadā Maskavā izdotās monogrāfijas „Православие в Эстонии” („Pareizticība Igaunijā”) autors. No 1993. gada viņš bija Krievijas Izglītības akadēmijas īstenais loceklis (akadēmiķis).

Patriarhs Aleksijs II miris 2008. gada 5. decembrī savā rezidencē Peredelkino Piemaskavā.

Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Латвийская православная церковь 1988-2008 г.г. Рига: Издание Синода Латвийской православной церкви, 2009. С. 25-26, 91-92, 190-204;

2) Прот. В. Цыпин. История Русской православной церкви. Синодальный и новейший периоды (1700-2005). М.: Издание Сретенского монастыря, 2007. С. 645-652.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis