Patriarhs Aleksijs II (Ridigers)
Aleksijs II (laicīgais vārds – Aleksejs Ridigers; 1929. g. 23. februāri Tallinā, Igaunijas Republikā – 2008. g. 5. decembrī Maskavas apgabālā Peredelkino, KF) – Rīgas eparhijas pārvaldnieks (1961.–1962. g.), Maskavas un visas Krievzemes Patriarhs (1990.–2008. g.).
Aleksejs Ridigers ir dzimis 1929. gada 23. februārī Tallinā, Mihaila Ridigera (1902–1964) ģimenē, kura pēc 1917. gada lielinieku apvērsuma Krievijā dzīvoja Igaunijā. Pēc savas izcelsmes Ridigeri bija no pārkrievojušās vācbaltiešu muižnieku dzimtas, kuras pārstāvji jau 18. gadsimtā bija pieņēmuši pareizticību.
Jau kopš bērnības gadiem A. Ridigers bija saistīts ar pareizticību un kalpoja baznīcā par ķesteri (altāra kalpotāju), vēlāk – par psalmotāju. 1947.–1949. gadā viņš mācījās Ļeņingradas Garīgajā seminārā, pēc tam - Ļeņingradas Garīgajā akadēmijā, kuru absolvēja 1953. gadā.
1950. gadā Aleksejs Ridigers tika iesvētīts par priesteri un norīkots kalpošanai par pārzini uz Dieva Parādīšanās pareizticīgo baznīcu Jehvi pilsētā Igaunijas ziemeļaustrumos. No 1957. gada viņš bija Tartu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas katedrāles pārzinis un Baznīcas apriņķa prāvests.
1958. gadā Aleksejs Ridigers tika iecelts virspriestera amatā. Pēc mātes Jeļenas Ridigeres (dzim. Pisarevas; 1902–1959) nāves A. Ridigers nolēmis kļūt par mūku. 1961. gada pavasarī viņš pieņēmis mūka garīgo kārtu, nosaucoties Aleksija vārdā. 1961. gada 23. augustā mūks Aleksijs tika iecelts par arhimandrītu, bet tā paša gada 3. septembrī Tallinas Sv. Ņevas Aleksandra katedrālē notika viņa hirotonija (iesvētīšana) par Tallinas un Igaunijas bīskapu. Jauniesvētītajam bīskapam Aleksijam tika uzdota arī Rīgas eparhijas pagaidu pārvaldīšana.
Bīskapam Aleksijam (Ridigeram) nācās stāties pie savu virsgana pienākumu pildīšanas pareizticībai ārkārtīgi grūtajos gados. 1960. gadu sākums iezīmējās ar Ņikitas Hruščova varas laikā izvērsto Baznīcas vajāšanu, kad atkal masveidā tika slēgti dievnami, bet pret garīdzniekiem sarīkoja rīdīšanas kampaņas. Virsganam Aleksijam nācās pielikt daudz pūļu, lai vismaz kaut cik mīkstinātu šādas oficiālās valsts politikas sekas un savu iespēju robežās pasargātu Baznīcu un draudzi.
Savas neilgās Rīgas eparhijas pārvaldīšanas laikā 1961. un 1962. gadā Virsgans Aleksijs (Ridigers) vairākas reizes bija apmeklējis Rīgu un Latviju, kur noturēja dievkalpojumus Svētās Trijādības katedrālē, Svētās Trijādības-Sergija klosterī un Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī (klosterī) Valgundē. Galvenie Baznīcas bīskapa pūliņi tajā laikā bija vērsti uz dievnamu slēgšanas novēršanu. Vēl viņa priekšteča bīskapa Joanna (Aleksejeva, Rīgas eparhijas pārvaldnieka 1958.–1961. gadā) pilnvaru laikā tika slēgta un nacionalizēta Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle. Tajā laikā ļoti smags stāvoklis izveidojās Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī. Varas iestādes aizliedza uzņemt jaunas klostera iemītnieces. Klosterim atņēma daļu zemes un atsevišķas celtnes. Valsts pārstāvji uzstājīgi pieprasīja, lai šeit palikušās mūķenes pārceļas uz Kristus Apskaidrošanās Tuksnesi (klosteri) Valgundē, uz kurieni jau bija pārvestas mūķenes no 1953. gadā slēgtā Ilūkstes Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas sieviešu klostera. Tomēr likvidēt klosteri Rīgā padomju varasvīriem toreiz neizdevās, pateicoties arī Virsgana Aleksija (Ridigera) pūliņiem un drosmei.
Sakarā ar jauniem pienākumiem Pareizticīgās Baznīcas Ārējo sakaru nodaļā Maskavā 1962. gadā bīskaps Aleksijs (Ridigers) pēc viņa lūguma tika atbrīvots no Rīgas eparhijas pārvaldīšanas. Savukārt Tallinas eparhiju viņš vadīja vēl ilgus gadus – kā eparhijas arhierejs līdz 1986. gadam (no 1964. gada kā arhibīskaps, no 1968. gada kā Metropolīts). Vēlāk, pēc pārcelšanas uz Ļeņingradu (tagad – Sanktpēterburga), Virsgans Aleksijs to turpināja darīt amatu savienošanas kārtībā līdz pat 1992. gadam, jau būdams Patriarhs. 1971. gadā Virsgans saņēmis tiesības nēsāt otro panagiju.
Kopš 20. gadsimta 60. gadiem garīdznieks Aleksijs (Ridigers) piedalījās Krievu Pareizticīgās Baznīcas (KPB) centrālās pārvaldes struktūrās. No 1964. līdz 1986. gadam viņš bija Maskavas patriarhijas lietu pārvaldnieks un atbilstoši šim ieņemtajam amatam arī pastāvīgais Sv. Sinodes loceklis. 1984. gadā viņš ieguvis teoloģijas doktora grādu par savu trīssējumu darbu “Очерки по истории православия в Эстонии”/ “Apraksti par pareizticības vēsturi Igaunijā”.
1980. gadu beigās, strauji notiekošo pārmaiņu gaisotnē, Metropolīta Aleksija (Ridigera) autoritāte auga nevien Baznīcas aprindās, bet arī pārējā sabiedrībā, un 1989. gadā viņš tika ievēlēts par PSRS tautas deputātu. 1990. gada 7. jūnijā KPB Vietējā Koncilā Aleksijs (Ridigers) tika ievēlēts par Maskavas un visas Krievzemes patriarhu, kurš iegāja vēsturē ar patriarha Aleksija II vārdu.
Laikposmā, kas Aleksijs II bija Maskavas un visas Krievzemes patriarhs, KPB dzīvē notika daudzas nozīmīgas pārmaiņas: Krievijā bija kritis bezdievīgais komunistiskais režīms; savu pastāvēšanu beidza PSRS; Krievijā un citās bijušajās PSRS republikās bija un vēl aizvien ir vērojams spēcīgs reliģiskais pacēlums un daudzu cilvēku atgriešanās pareizticībā. Šajos gados tika atjaunoti vai no jauna uzcelti daudzi dievnami, atvērti klosteri. Pareizticīgā Baznīca atkal sāka saņemt valsts atbalstu, taču saglabājot savu neatkarību.
It kā rezumēdams savas darbības rezultātus, Svētītais Patriarhs Aleksijs II kādā no savām pēdējām intervijām teicis:
“Man nācās izveidot pilnīgi jaunas attiecības starp valsti un baznīcu, kādas Krievijas vēsturē līdz tam nekad nebija pastāvējušas, jo baznīca nebija atdalīta no valsts, imperators bija Baznīcas galva, un visi lēmumi, kas tika pieņemti baznīcas jautājumos, nāca no viņa kabineta. Taču tagad veidojas pilnīgi jaunas attiecības, kad baznīca pati pieņem lēmumus un pati atbild par savu rīcību savas sirdsapziņas, vēstures un tautas priekšā.”
2006. gadā pēc Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas ielūguma patriarhs Aleksijs II (Ridigers) apmeklēja Rīgu, uzturoties Latvijas Republikas galvaspilsētā trīs dienas – no 27. līdz 29. maijam. Savas vizītes laikā patriarhs noturējis dievkalpojumus Rīgas Kristus Piedzimšanas un Svētās Trijādības katedrālēs un Rīgas Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcā, tikās ar Latvijas valsts amatpersonām.
Patriarhs Aleksijs II pratis krievu, igauņu, vācu un daļēji angļu valodu. Viņš bija apbalvots ar daudziem valsts (Krievijas un citu valstu) un Baznīcas apbalvojumiem.
Aleksijs II (Ridigers) ir aptuveni 500 grāmatu un rakstu, to skaitā arī 1999. gadā Maskavā izdotās monogrāfijas “Православие в Эстонии”/ “Pareizticība Igaunijā” autors. No 1993. gada viņš bija Krievijas Izglītības akadēmijas īstenais loceklis (akadēmiķis).
Patriarhs Aleksijs II (Ridigers) ir miris 2008. gada 5. decembrī savā rezidencē Peredelkino (Piemaskavā).
Sergejs Coja
Informācijas avoti:
1) Латвийская православная церковь 1988-2008 г.г. Рига: Издание Синода Латвийской православной церкви, 2009. С. 25-26, 91-92, 190-204;
2) Прот. В. Цыпин. История Русской православной церкви. Синодальный и новейший периоды (1700-2005). М.: Издание Сретенского монастыря, 2007. С. 645-652.
Tulkoja:
Arturs Žvinklis
Dzintars Ērglis
