Vārds “baznīca” ir slāvu izcelsmes

Kad Latvijā tika uzcelts pirmais pareizticīgo dievnams? Tas bija tik sen, ka patlaban neviens nespēj absolūti precīzi nosaukt ne tikai gadu, pat gadu simteni.

Uzvaru nesošie psalmi

Visticamākais būtu apgalvojums, ka pirmais pareizticīgo dievnams šeit bija uzcelts aptuveni pirms kādiem tūkstošiem gadu. Kas kalpo par pamatu šādam secinājumam? Derētu atcerēties, ka vairāk nekā pirms tūkstošiem gadu – mūsu ēras 988. gadā – krievu kņazs Vladimirs pieņēma pareizticību. Daļa Baltijā dzīvojošo cilšu, kā zināms, maksāja viņam meslus. Krievi nostiprinājās pilskalnos, kuri atradās Daugavas krastos. 1998. gadā izdotajā grāmatā “Koknese” novadpētnieks Jānis Blese izteica viedokli, ka krievi dzīvoja Kokneses koka pilī jau XI. gadsimtā. Bez šaubām, viņi jau bija pieņēmuši kristību. Tātad, šiem ļaudīm radās arī nepieciešamība uzcelt dievnamu pilsētā, kas atradās viņu pakļautībā.

XII. gadsimtā pareizticīgo dievnamu celtniecība Latvijā acīmredzot jau kļuva par ierastu lietu. Viena no senkrievu hronikām vēsta, ka reiz kņazs Rjuriks ( jeb Ruriks) Rostislavovičs brauca no Novgorodas uz Smoļensku caur Latgali. Kņaza sieva devās šajā ilgajā ceļojumā, būdama mātes cerībās, un pēc kāda laika dzemdēja bērnu. Kņazs tūlīt pat pavēlēja uzcelt šajā vietā Svētā Mihaila baznīcu. Šīs baznīcas celtniecības sākums arī tiek uzskatīts par Ludzas dibināšanas datumu.

Ievērību pelnošs ir arī šāds fakts. XIII. gadsimta sākumā krustneši ieņēma pareizticīgo pilsētu Jersiku. Pēc vācu hronista Heinriha ( Indriķa) ziņām, pilsētā bija dažas pareizticīgo baznīcas, aplaupot kuras, krustneši ieguva milzu bagātību.

Kāda tolaik bija latviešu attieksme pret pareizticību? 1931. gadā Rīgā izdotajā grāmatā latviešu vēsturnieks A. Pommers apgalvoja , ka “pareizticīgā dievkalpojuma greznība, pareizticīgo dzīves veids un paražas” valdzināja latviešus. Mūsdienu pētnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, profesors Boriss Infantjevs raksta par “jaunās reliģijas panākumiem latviešu zemē ” un atzīmē : “Bija pat izteikts minējums, ka leģendārais visu baltu augstais priesteris un valdnieks Krīvu Krīvs Romovā, neviens cits, kā pareizticīgo ( krievu) mācītājs. Vismaz viņa ārējā izskata apraksts ( garas baltas drēbes, gara sirma bārda) ļoti atgādina pareizticīgo garīgās personas tērpu un ārējo izskatu.” Turklāt augstā priestera vārds vedina uz domām par tā izcelsmi no latviešu etnonīma “krievs”.

Varētu piebilst, ka tieši pateicoties pareizticībai latviešu valodā ienāca tādi vārdi, kā “svēts” ( святой ), “baznīca” ( божница ), “grēks” ( грех ), “svece” ( свеча ) un daudzi citi. Bet pareizticīgo mācītāji ar Bībeli rokā, iespējams, kļuva par Latvijas pirmajiem apgaismotājiem laikos, kad latviešiem nebija savas rakstības.

Droši zināms, ka XIII. gadsimtā jau bija ne mazums pareizticīgo latviešu. Ziemeļvidzemē XIII. gadsimta sākumā pastāvēja Tālavas kņaziste ( mūsdienu Trikātas un Smiltenes rajonā). Gan Tālavas kņazs Tālivaldis, gan viņa dēli bija pareizticīgie. Hronists Heinrihs ( Indriķis) rakstīja, ka 1008. gadā kareivīgie igauņi aplenca Tālivalža pili Beverīnu. Tad uz pils mūriem uzkāpa mācītājs un pārsteidza visus ar savu dziedāšanu. Igauņi atkāpās. Ja ņem vērā, ka kņaziste pārgāja katoļticībā 1214. gadā, kļūs skaidrs, ka šis mācītājs varētu būt tikai pareizticīgais.

Maskavā līdz pat šai dienai tiek saudzīgi glabāts XIII. gadsimta Evaņģēlijs ar uzrakstu, ka to bija pārrakstījis Georgijs, pareizticīgo mācītāja latvieša dēls.

Ar ticību un pašcieņu

XII. gadsimta pirmajā pusē katoļi krustneši sagrāba visu Latvijas teritoriju. Pār visu šo zemi sāka valdīt bruņinieki baltos apmetņos. Likās, ka pareizticība Latvijā tiks izskausta uz visiem laikiem. Tomēr tā nenotika! 1222. gadā Romas Pāvests Honorijs III nosūtīja uz Livoniju dusmīgu vēstuli: “... daži krievi apmetās uz dzīvi Livonijā un, sekojot grieķu kristietības rituāliem, novēršas no latīņu kristības, kā no nicināmas lietas, nesvin svētkus, noteiktajā laikā negavē, šķir jaunkristīto laulības.” Derētu paskaidrot, ka vārdi “nesvin svētkus, ... negavē”, nebūt nenozīmē, ka krievi nesvinēja un negavēja. Vienkārši, būdami pareizticīgie, viņi atzīmēja reliģiskos svētkus savādāk. Bet vārdi par laulību šķiršanu nozīmēja, ka jaukto laulību gadījumā katoļi pirms laulības noslēgšanas pārgāja pareizticībā, un saskaņā ar pāvesta piekritēju viedokli viņu savienība kļuva par spēkā neesošu.

Pagāja gadu simteņi, liekas, ka tas ir diezgan ilgs laika posms integrācijai uz vācu vai latviešu valodas un Rietumu kristietības pamata. 1582. gadā Latvijā, garāmbraucot uz Krieviju, uzturējās Romas Pāvesta sūtnis Antonijs Possevino. Ilūkstē viņam , kā garīgajai personai, ienāca prātā noturēt misi. Sev par nožēlu Pāvesta sūtnis konstatēja, ka nav neviena cilvēka, kurš piedalītos dievkalpojumā. Livonijas ciematā dzīvoja vienīgi pareizticīgie.

Pagāja vēl viens gadsimts. 1670. gadā hercogs Jēkabs nolēma dibināt Kurzemē jaunu pilsētu Jakobštadti ( Jēkabpili). Un atkal izrādījās, ka lielākā daļa iedzīvotāju ir pareizticīgie. Izglītotais hercogs ļāva šiem ļaudīm uzcelt pilsētā pareizticīgo dievnamu un pat uzdāvināja šīm vajadzībām nepieciešamos būvkokus. Tā Jēkabpilī tika uzcelti pareizticīgo baznīca un Svētā Gara klosteris.

Piecpadsmit gadus pirms tam pareizticīgo baznīca tika uzcelta Dinaburgā ( Daugavpilī). Pirmā Ziemeļu kara laikā pilsētu ieņēma krievu cara Alekseja Mihailoviča karaspēks, kurš arī pavēlēja uzcelt šeit baznīcu. Rīgā pareizticīgo mūra dievnams tika uzcelts daudz agrāk – vēl XIII. gadsimtā. Šo dievnamu uzcēla ar Rīgas rātes un katoļu arhibīskapa piekrišanu, bez iebildumiem no Livonijas Ordeņa puses. Kā tas varēja atgadīties?

Livonijas laiku Rīgā

Bez sadarbības ar senās Krievijas pareizticīgo zemēm Rīga nespētu pastāvēt kā liela pilsēta. Lai nepaliktu bez naudas, krustnešiem vajadzēja samierināties ar pilsētas kulturālo un nacionālo daudzveidību. Vidus laikos krievi dzīvoja daudzās Rīgas ielās, viņiem piederēja bodes pretī Melngalvju Namam, nami pilsētā un zemes gabali Rīgas apkārtnē. Krieviem bija pašiem sava ģilde. Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja ( ceļotāju un kuģotāju aizbildņa) dievnams izskatījās visai solīdi: mūra sienas, dakstiņu jumts. Vēsturnieki uzskata, ka šī dievnama atrašanās vieta bija pretī Jēkaba baznīcai, tur, kur patlaban atrodas Saeimas frakciju telpas

Svētā Nikolaja Brīnumdara baznīca bija krievu rīdzinieku reliģiskais balsts, apmierināja viņu garīgās vajadzības. Dievkalpojumi šajā dievnamā notika divarpus gadsimtus. Dievnams bija neatkarīgs no vietējās varas pārstāvjiem, mācītājus šurp nosūtīja Polockas bīskaps. Lūk, citāts no 1521. gada 6. septembra Polockas un Vitebskas bīskapa Josifa vēstules Rīgas rātei: “... Paziņojam Jūsu Cienījamajai gudrībai un cienījamajai kopienai par to, ka mēs iepriekšējo Rīgas Svētā Nikolaja baznīcas mācītāju vārdā Ivans no amata atstādinājām un viņa vietā iecēlām dokumenta uzrādītāju ... arī Ivanu.” Šī vēstule demonstrē, ka pareizticīgā baznīca bija pilnīgi neatkarīga no pilsētas varas institūcijām – pieklājīgā formā griežoties pie rātes ļaudīm, bīskaps pat neatrada par vajadzīgu izskaidrot, kāda iemesla dēļ viņš atstādināja no amata iepriekšējo mācītāju!

XVI. gadsimta 20. gados pareizticīgo dievnams kopā ar katoļu baznīcām stipri cieta Reformācijas laikos. Visas katoļu baznīcas tika slēgtas, bet Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca tomēr varēja turpināt darbu. Kad XVI. gadsimta vidū Rīgas rāte nolēma slēgt dievnamu, krievu cars Ivans Bargais piedraudēja ar karu. Cara draudu iebaidīts, Livonijas Ordeņa mestrs Firstenbergs pieprasīja no Rīgas rātes ne tikai piekāpties pareizticīgajiem, bet arī uzcelt pilsētā viņu vajadzībām jaunu dievnamu. Tomēr bija jau par vēlu. Sākās Livonijas karš, Rīgas finansiālie zaudējumi daudzkārt pārsniedza ienākumus no viena dievnama konfiskācijas. 1582. gadā jaunais Rīgas valdnieks – poļu karalis – uzdāvināja baznīcas namu pilsētai. XVII. gadsimtā krievu tirgoņi, kuri ieradās Rīgā, pielūdza Dievu pārvietojamā telts baznīcā, bet svētbildes no bijušā Nikolaja Brīnumdarītāja dievnama pilsētas jaunais iekarotājs zviedru karalis Gustavs Ādolfs kā kara trofeju nosūtīja uz Zviedriju.

( Acīmredzot, jau tolaik Eiropā tika augstu vērtētas krievu ikonas.)

XVIII. gadsimta pirmajā ceturksnī pareizticīgie “atspēlējās” zviedriem – bijusī garnizona luterāņu baznīca Citadelē tika pārveidota par Svēto apustuļu Pētera un Pāvila pareizticīgo katedrāli. Bet par to nākamreiz ...

Neparasts ir pareizticīgo dievnamu liktenis Rīgā: tos dedzināja, slēdza un pat demontēja. Tomēr dievnami ar tādu pašu nosaukumu parādījās pilsēta atkal, it kā kāds Augstākais Spēks bija par to parūpējies.

Dievnams Citadelē

 1798. gadā krievu ceļotājs Boriss Pesteļs savā grāmatā par Rīgu rakstīja: “Šeit baznīcu skaits ir: astoņas grieķukrievu, sešas luterāņu, viena reformātu un viena katoļu.” Piebildīsim, ka tolaik krievi sastādīja tikai ceturto daļu no Rīgas iedzīvotājiem. Bet acīmredzot rūpējās par saviem dievnamiem daudz vairāk par citiem. Ziedoja naudas līdzekļus, pirka zemes gabalus, brīžiem ar grūtībām pārvarēja luteriskās rātes pretošanos, kura nebūt nevēlējās sekmēt “krievu” dievnamu celtniecību.

  ... 1710. gadā Rīgā, atbrīvojot to no zviedru virskundzības, ienāca ģenerālfeldmaršala Šeremetjeva karaspēks. Tanī pat gadā pilsētā pirmo reizi tās vēsturē sāka darboties uzreiz divi pareizticīgo dievnami. Ģenerālgubernatora un citu ierēdņu vajadzībām Rīgas Pils otrajā stāvā tika izveidota neliela pareizticīgo baznīca. Tolaik Citadelē tika izvietots krievu garnizons. Pēc Pētera I un Svētās Sinodes pavēles 1710. gadā “trofejas” luterāņu baznīca tika pārveidota par pareizticīgo, Maskavas Patriarha Krēsla pārstāvja klātbūtnē iesvētīta un nodēvēta Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila vārdā.

Paradokss: taupīgie zviedri cēla Citadeli, izmantodami zemi un baļķus – zemes vaļņi, koka mājas, koka baznīca. Tā blakus akmens mūru pilsētai (Vecrīgas teritorijai) izveidojās koka pilsētiņa (citā pusē no tagadējās Valdemāra ielas). Bet krievi, kuri bija meistarīgi koka dievnamu celtnieki, 1726.-1728. gados uzbūvēja Citadelē mūra pareizticīgo baznīcu.

Uzdevums nebija no vieglajiem: dievnama celtniecībai bija nepieciešams vairāk nekā miljons ķieģeļu, bet XVIII. gadsimtā Rīgā ķieģeļi maksāja ļoti dārgi. Tomēr ķeizariene Katrīna I uzstāja, lai dievnamu būvē no ķieģeļiem! Viņa arī atrada izeju. Atjautīgā ķeizariene piedāvāja ģenerālgubernatoram Repņinam izmantot, mūsdienu valodā izsakoties, celtniecības bataljonus. 1725. gadā Katrīna I rakstīja: “...augstākminētajai būvei pirms nākamā gada vasaras tajās rūpnīcās karavīru un algotu strādnieku spēkiem saražot miljons ķieģeļu, šim nolūkam pie jums ir nosūtīti divi ķieģeļmeistari ... ārējām sienām var izrakstīt ķieģeļus no Lībekas vai Dancigas”. Tā krievu zaldāti ar Krievijas meistaru un naudas palīdzību uzcēla Rīgā mūra pareizticīgo baznīcu. Liekas, vai ar to nepietiek? Bet jau pēc pusgadsimta to pārbūvē, lai izveidotu vēl cēlāku dievnamu.

Pētera un Pāvila katedrāle ir Rīgas nepilsoņu (visu nevāciešu) atbrīvošanas no vācu jūga laiku arhitektūras piemineklis. Dievnams tika iesvētīts 1786.gada 3. janvārī. Tieši 1786. gadā ķeizariene Katrīna II ar savu pavēli atcēla Rīgā dalīšanu pilsētas pilsoņos (birģeros) un nepilsoņos (kuriem tika pieskaitīti krievi un latvieši). Bet lai iedomīgie Rīgas vācieši neaizmirstu, kādā valstī viņi dzīvo, Katrīna Lielā ar iepriekšēju nodomu laikus pavēlēja garnizona baznīcas vietā uzcelt majestātisku pareizticīgo katedrāli. Milzīgu (pēc to laiku mērogiem) ēku būvēja dažus gadus. Par katedrāles arhitektu kļuva Krievijas virsnieks, Rīgas inženieru komandas loceklis Z.Zēge fon Laurenbergs. Par prototipu šai celtnei tika izmantota Pērnavas pareizticīgo baznīca (arhitekts P.Jegorovs).

Dievnams, kas tika uzbūvēts agrā klasicisma stilā, atradās laukuma vidū. Augsts zvanu tornis romāņu stilā piešķīra ēkai īpašu cēlumu. Grezns bija arī šīs baznīcas interjers. Kad XIX gadsimta otrajā pusē uz dievnamu ataicināja ekspertu, viņš bija pārsteigts: tikai altāra un Ķeizara durvju svētbilžu vērtība sastādīja pusmiljona zelta rubļu – milzīgu summu tajos laikos!

Tieši šeit, Pētera un Pāvila katedrālē, 1850. gada 1. jūlijā notika svinīgs dievkalpojums par godu Pareizticīgās bīskapijas nodibināšanu Rīgā. Tanī gadā dievnams saņēma dāsnas dāvanas - vērtīgas ikonas no Maskavas, Sanktpēterburgas, Kijevas. Pētera un Pāvila katedrāle ne tikai ietekmēja Rīgas garīgo dzīvi, bet arī sekmēja tautas izglītošanu. Katedrāles paspārnē tika izveidota Pētera un Pāvila brālība, kura uzturēja skolotāju semināru, atklāja jaunas skolas, palīdzēja nabadzīgajiem.

Viesojoties Rīgā, dievkalpojumus šajā katedrālē apmeklēja cari Nikolajs I un Aleksandrs II, šeit glabājās sudraba trauks ar autogrāfu, kuru pirmajam Pētera un Pāvila dievnamam dāvāja Katrīna I.

Pēc Latvijas neatkarības deklarēšanas dievnamu patvaļīgi pārņēma kāda luterāņu draudze. Turpmākie notikumi atgādina mūsdienu Latvijas krievu dzīvi. Pareizticīgie uzrakstīja protesta vēstuli, vāca parakstus. Pareizticīgo bīskaps Jānis Pommers griezās pie Satversmes sapulces priekšsēdētāja Jāņa Čakstes: “ Šo dievnamu uzbūvēja pareizticīgie un priekš pareizticīgajiem.” Šis jautājums izsauca debates Saeimā, bet risinājums tā arī netika atrasts.

Padomju laikos Pētera un Pāvila baznīcu pārveidoja par kamerkora Ave sol koncertzāli un rīkoja šeit diskotēkas. Namīpašumu denacionalizācijas laikmetā katedrāle tā arī netika atgriezta pareizticīgajiem. Tādēļ Pareizticīgā Baznīca bija spiesta griezties tiesā.

Neiznīcināmā baznīca

Kā jau bija teikts, par pirmo pareizticīgo dievnamu Rīga kļuva Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca Krievu kvartālā. 1715. gadā krievu rīdziniekiem tika uzbūvēta otrā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca. Tā atradās pie Kārļa vārtiem, cietokšņa aizsargvaļņu tuvumā. Bet 1744. gadā arī to nācās nojaukt, lai pastiprinātu aizsargceltnes pilsētas cietoksnī.

Pareizticīgie rīdzinieki nojauca dievnamu, to neiznīcinot. Pa baļķītim viņi demontēja baznīcu un no šā celtniecības materiāla uzcēla kapliču Maskavas forštates pareizticīgajos kapos. Bet drīzumā iebraukšanas vietā Maskavas forštatē tika uzcelts dievnams ar dubultnosaukumu - Marijas Pasludināšanas, Nikolaja Brīnumdarītāja. Domājams, tā nebija nejaušība, ka pirms divsimts gadiem tieši netālu no šīs baznīcas Rīgā tika dibināta skola, kurā mācības notika krievu valodā (bez jebkādiem centieniem ieviest bilingvālo apmācību).

1812. gada jūlijā Napoleona karaspēka prūšu korpuss tuvojās Rīgai. Ģenerālgubernators fon Esens aizsardzības nolūkos deva pavēli nodedzināt priekšpilsētu (tā bija Rīgai ierasta rīcība gadījumā, ja tuvojas ienaidnieks). Marijas Pasludināšanas baznīca nodega. Tomēr pareizticīgie, laikus paredzot šādu varbūtību, iznesa no baznīcas vērtīgas svētbildes un senas grāmatas. Tikai pateicoties tam Marijas Pasludināšanas baznīcā vēl šodien glabājās senas grāmatas, kurām ir pāri par 400 gadiem.

Tātad Rīgas Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja dievnams pārstāja eksistēt jau trešo reizi. Tomēr pēc 1812. gada Tēvijas kara beigām krievu ļaudis no jauna uzbūvēja Maskavas forštati. Tika uzcelta arī jauna Marijas Pasludināšanas, Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca. 1818. gada 14. maijā to iesvētīja. Patlaban šis dievnams, kura apdarē ir izmantoti klasicisma elementi, tiek uzskatīts par vērtīgu arhitektūras pieminekli.

Ar šo dievnamu ir saistīts ļoti svarīgs notikums kristietības vēsturē. Pēc tam, kad Rīgā 1836. gadā tika dibināts vikariāts, tieši namiņā blakus šai baznīcai iemitinājās pirmais Rīgas pareizticīgo bīskaps Irinarhs. Kā piedienas kristietim, viņš bija līdzcietīgs cilvēks. 1841. gada 9. jūnijā pie viņa ciemos nejauši ieradās daži latviešu zemnieki. Viņi bija atbraukuši uz Rīgu, lai sūdzētos varas pārstāvjiem par savu sūro dzīvi. Bīskaps Irinarhs juta līdzi šiem nabaga zemniekiem, pabaroja tos. Šī tikšanās noveda pie visai negaidītām sekām – ziņas par labestīgo pareizticīgo dvēseļu ganu aplidoja visu Vidzemi. Tas pamudināja latviešus masveidīgi pāriet Pareizticībā. Dažu gadu laikā par pareizticīgajiem kļuva simts tūkstoši latviešu. Stāstu par šiem notikumiem lasiet turpmāk ...

( no krievu valodas tulkoja  Irēna Ase)