Metropolīts Agafangels (Preobraženskis)
Agafangels (Aleksandrs Preobraženskis; 1854.g. 27. septembrī Tulas guberņā, Krievijas impērijā – 1928. g. 16. oktobrī Jaroslavļā, KPFSR) – Rīgas un Jelgavas bīskaps no 1897. gada, arhibīskaps no 1904. līdz 1910. gadam.
Beidzis Tulas Garīgo semināru un 1881. gadā Maskavas Garīgo akadēmiju.
Kādu laiku nākamais metropolīts strādāja par skolotāju dažādās Krievijas garīgajās skolās, pasniedzot ticības mācību. Negaidītā sievas un tikko dzimušā bērna nāve 1885. gadā bija ārkārtīgi smags trieciens jaunajam pedagogam. Tas arī noteica viņa turpmāko likteni. Jau 1885. gadā A. Preobraženskis iestājās mūka kārtā, pieņemot vārdu Agafangels, un drīz tika iesvētīts par priesteri-mūku. 1886. gadā Agafangelu iecēla par Tomskas Garīgā semināra inspektoru, piešķirot klostera priekšnieka (igumena) amatu. 1888. gadā viņš saņēma arhimandrīta titulu un tika iecelts par Irkutskas Garīgā semināra rektoru.
1889. gada 10. septembrī Agafangelu iesvētīja par Kirenskas bīskapu un Irkutskas eparhijas otro vikāru. No 1893. gada viņš bija Toboļskas un Sibīrijas bīskaps.
1897. gada 4. oktobrī Agafangels kļuva par Rīgas un Jelgavas bīskapu, bet 1904. gada 6. maijā saņēma arhibīskapa amatu.
Agafangels Baltijā turpināja veiksmīgi organizēt baznīcu un skolu celtniecību. Viņš īpaši gādāja, lai tautskolas tiktu izvietotas labās ēkās un būtu apgādātas ar pietiekošu skaitu mācību grāmatu un kvalificētiem skolotājiem. „Mācību lietas Rīgas eparhijā valdonis Agafangels bija nokārtojis teicami!”, tieši tā viņa veikto darbu novērtēja valsts ierēdņi veiktās revīzijas laikā.
Dievnamu iekārtošanai bīskaps Agafangels tērēja pat savus personīgos līdzekļus. Tā par viņa naudu tika uzcelti baznīca un arhiereja nams Buļļos Rīgas Jūrmalā (tagad – Jūrmala, Lielupes stacija).
Pēc laikabiedru atmiņu liecībām arhibīskapu Agafangelu raksturoja dziļš prāts apvienojumā ar apkārtējās dzīves skaidru izpratni. Viņš bija krievs un Krievijas patriots, tādēļ augstākajos baznīcas amatos virzīja pārsvarā krievus, tomēr arī pret latviešiem un igauņiem viņš izturējās ar labvēlību. Agafangels bija pārliecināts, ka cilvēciskās un pilsoniskās tiesībās nevienai tautai nedrīkst pastāvēt kādi ierobežojumi. Tāpēc daudzi viņu uzskatīja par liberālu baznīcas galvu, lai gan no politiskās darbības Agafangels, cik vien spēdams, atturējās. Agafangelam nepatika skaļas svinības, un viņš praktiski nekad nepublicējās presē.
Vienlaikus bīskapu Agafangelu ļoti interesēja pareizticības, kultūras, sociālās dzīves jautājumi un tehniskie jaunievedumi. Tā viņš pirmais arhiereja rezidencē sāka lietot telefonu, pēc viņa norādījuma Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālei tika pieslēgta elektrība, viņš veica pirmo izmēģinājuma braucienu pa Rīgas ielām tikko kā atklātā elektriskā tramvaja vagonā.
Paralēli krievu valodā izdotajam žurnālam „Рижские епархиальные ведомости” („Rīgas Eparhijas Vēstnesis”) pēc Agafangela iniciatīvas sāka izdot garīga satura žurnālus igauņu un latviešu valodās, pareizticīgajiem latviešiem izdodot žurnālu „Pareizticīgo Latviešu Vēstnesis”. Jāatzīmē, ka ideja izdot garīgos žurnālus latviešu un igauņu valodās radās jau XIX gadsimta vidū, taču to īstenot izdevās tikai Agafangelam. Bez tam līdzās parastajiem dievkalpojumiem baznīcas senslāvu valodā Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē atsevišķi noteiktās dienās sākas dievkalpojumi vācu valodā.
Agafangels pie Rīgas katedrāles nodibināja tautas bibliotēku un izglītības biedrību. Īsā laikā šī bibliotēka kļuva par pietiekami plašu grāmatu krātuvi, kurā bija atrodama ne tikai garīgā literatūra, bet arī vispārizglītojoša satura grāmatas, to skaitā brošūras, kas propagandēja veselīgu dzīvesveidu u.c.
Īpaši gudri Agafangels darbojās 1905.–1906. gada revolūcijas trauksmainajā laikā. Apstākļos, kad 1905. gada oktobrī Krievijā ar likumu tika atzīta sirdsapziņas un ticības brīvība, cenšoties pacelt draudžu locekļu pašdarbību, virzīt viņu enerģiju uz reliģiski tikumisko dzīves pamatu attīstīšanu, arhibīskaps Agafangels sāka bieži sasaukt garīdznieku sapulces ar baznīcas, skolu un brālību darbinieku, kā arī draudžu laicīgo pārstāvju piedalīšanos. 1905. gadā viņš sasauca Krievijā pirmo eparhijas Provinciālo koncilu, rādīdams piemēru citām eparhijām. Šajā koncilā tika pieņemti lēmumi par pārmaiņām baznīcas dzīvē: par draudžu laicīgo pārstāvju (laju) pielaišanu klēriķu izraudzīšanā, iesniegti priekšlikumi par atsevišķām izmaiņām dievkalpojumos latviešu un igauņu draudzēs u.c. Tā visa rezultātā, neraugoties uz tagad gūto iespēju brīvi pāriet no vienas reliģiskās konfesijas uz citu vai pat būt ateistam, pareizticīgās baznīcas rindas pametušo Rīgas eparhijā bija maz. Atsevišķās draudzēs ticīgo skaits pat jūtami palielinājās.
Kad 1905. gada beigās un 1906. gadā Baltijā plosījās soda ekspedīcijas, arhibīskaps nostājās vajāto pusē. Varasiestāžu priekšā viņš aizstāvēja latviešu un igauņu zemniekus, kuri bija piedalījušies revolūcijas notikumos, turklāt nešķirojot pie kādas ticības viņi piederēja. Valdoņa Agafangela aktīvā pozīcija ļāva paglābt daudzas dzīvības no karātavām vai nošaušanas. Tāpat tika izveidota „Komiteja palīdzības sniegšanai pareizticīgo ģimenēm, kuras cietušas nekārtībās Baltijas novadā”. Arhibīskaps pavēlēja vākt ziedojumus visās eparhijas baznīcās. Piedevām palīdzību saņēma ne tikai pareizticīgie.
1910. gadā arhibīskaps Agafangels tika pārcelts uz Viļņu, kur viņš saņēma savā pārvaldīšanā Lietuvas eparhiju, kļūdams par Viļņas Svētā Gara klostera svētīto arhimandrītu. Par patiesas mīlestības apliecinājumu arhibīskapam Agafangelam izvērtās sirsnīgā atvadīšanās no viņa Rīgā, kurā piedalījās daudzi garīdznieki un draudžu locekļi.
1928. gadā, atzīmējot Latvijas valsts pastāvēšanas desmitgadi, Latvijas Pareizticīgās Baznīcas galva arhibīskaps Jānis (Pommers) valdoņa Agafangela darbību raksturoja šādi: „Viņš pieskaitāms tiem, kam ir sevišķi lieli nopelni latviešu tautas priekšā” (vispirms bija domāti Agafangela nopelni latviešu zemnieku aizstāvēšanā no soda ekspedīcijām).
No 1913. gada arhibīskaps Agafangels vadīja Jaroslavļas eparhiju. Tajā laikā viņš aktīvi sadarbojās ar monarhistu organizācijām. Pirmā pasaules kara gados arhibīskaps sniedza palīdzību armijai, frontei un hospitāļiem, kuros nonāca ievainotie.
1917. gada novembrī Agafangelu iecēla metropolīta amatā. 1918. gada martā viņš kļuva par Augstākās Baznīcas Padomes locekli. Tajā pašā gadā patriarhs Tihons nosauca Agafangelu triju kandidātu skaitā uz patriarha vietas sargāšanu gadījumā, ja viņam pašam nebūtu iespējams palikt baznīcas pārvaldes vadībā. 1922. gada 12. maijā, ņemot vērā pret viņu vērsto kriminālvajāšanu un „atjauninātāju” opozīciju, patriarhs Tihons pagaidām nodeva patriarha tiesības un pienākumus metropolītam Agafangelam. Taču varasiestādes neatļāva patriarha vietas izpildītājam pārcelties uz Maskavu. 1922. gada 28. jūnijā viņš Jaroslavļā tika ievietots mājas arestā, bet vēlāk ieslodzīts cietumā. 1923. gadā metropolītam Agafangelam tika piespriesti trīs gadi izsūtījumā. Līdz 1925. gadam viņš atradās Narimas novada Kolpaševas ciemā.
Ar savu testamentu patriarhs Tihons izraudzījās metropolītu Agafangelu kā otro kandidātu uz patriarha vietu savas nāves gadījumā. No 1925. līdz 1926. gadam metropolīts atradās ieslodzījumā Permas cietumā. 1926. gadā pēc varasiestāžu spiediena viņš atteicās no patriarha vietas sargātāja tiesībām un atgriezās Jaroslavļā.
1927. gadā metropolīts Agafangels kopā ar hierarhu grupu atteicās pakļauties patriarha vietas izpildītājam Sergijam (Stragorodskim), kura darbībā viņi saskatīja atkāpšanos no baznīcas kanoniem.
1928. gadā metropolīta Agafangela veselība bija galīgi iedragāta, viņu piemeklēja biežas sirdslēkmes. 1928. gada septembrī Agafangels vairs necēlās no gultas un 1928. gada 16. oktobrī nomira. Metropolīts Agafangels tika apbedīts Rostovas Leontija dievnama pagrabā. Tagad šķirsts ar viņa pīšļiem atdusas Jaroslavļā Kazaņas sieviešu klostera Kazaņas katedrālē.
2000. gada augustā metropolīts Agafangels tika pasludināts par svēto.
Sergejs Coja
Informācijas avoti:
1) Pommers A. Pareizticība Latvijā. Vēstures apcerējumi. – Rīga, 2015, 108.–113. lpp.;
2) Сахаров С.П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836-1936). Популярно – исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. С. 40-44;
3) Balevics Z. Pareizticīgo baznīca Latvijā. Rīga: Avots, 1987, 36–41. lpp.;
4) Papildus materiāls no interneta resursiem:
Александр Гурин. Преосвещенный и просвещенный
Tulkoja:
Arturs Žvinklis
Dzintars Ērglis
Ilustrācijas tēmai
