Metropolīts Agafangels (Preobraženskis)
Agafangels (laicīgais vārds – Aleksandrs Preobraženskis; 1854. g. 27. septembrī Tulas guberņā, Krievijas impērijā – 1928. g. 16. oktobrī Jaroslavļā, Krievijas PFSR) – Rīgas un Jelgavas bīskaps no 1897. gada; Rīgas un Jelgavas arhibīskaps – no 1904. līdz 1910. gadam.
Nākamais metropolīts Agafangels (Preobraženskis) ir absolvējis Tulas Garīgo semināru un 1881. gadā - Maskavas Garīgo akadēmiju.
Kādu laiku A. Preobraženskis strādāja par skolotāju dažādās Krievijas Garīgajās skolās, pasniedzot Ticības mācību.
Negaidītā sievas un jaundzimušā bērna nāve 1885. gadā bija ārkārtīgi smags trieciens jaunajam pedagogam. Tas arī noteicis viņa turpmāko likteni. Jau 1885. gadā A. Preobraženskis tika iesvētīts mūka kārtā, pieņemot vārdu Agafangels, un drīz tika iesvētīts par priestermūku. 1886. gadā Agafangelu (Preobraženski) iecēla par Tomskas Garīgā semināra inspektoru, piešķirot klostera priekšnieka (igumena) amatu. 1888. gadā viņš tika iesvētīts par arhimandrītu un iecelts par Irkutskas Garīgā semināra rektoru.
1889. gada 10. septembrī Agafangelu (Preobraženski) iesvētīja par Kirenskas bīskapu, Irkutskas eparhijas otro vikāru. No 1893. gada viņš bija Toboļskas un Sibīrijas bīskaps.
1897. gada 4. oktobrī Agafangels (Preobraženskis) tika iecelts par Rīgas un Mītavas/ Jelgavas bīskapu, 1904. gada 6. maijā – arhibīskapa garīgajā kārtā.
Kalpodams Baltijas novadā, Virsgans Agafangels (Preobraženskis) turpināja veiksmīgi organizēt baznīcu un skolu celtniecību. Viņš īpaši gādāja par to, lai tautskolas tiktu izvietotas labās ēkās un būtu apgādātas ar pietiekošu skaitu mācību grāmatu un kvalificētiem skolotājiem. “Mācību lietas Rīgas eparhijā Virsgans Agafangels bija nokārtojis teicami!”, tieši tā viņa veikto darbu novērtēja valsts ierēdņi veiktās revīzijas laikā.
Dievnamu iekārtošanai Virsgans Agafangels (Preobraženskis) tērēja pat savus personīgos līdzekļus. Tā, par viņa naudu tika uzcelti baznīca un arhiereja nams Buļļos Rīgas Jūrmalā (tagad – Jūrmala, Lielupes stacija).
Pēc laikabiedru atmiņu liecībām, Virsganu Agafangelu raksturoja dziļš prāts apvienojumā ar apkārtējās dzīves skaidru izpratni. Pēc tautības viņš bija krievs un Krievijas patriots, tādēļ augstākajos Baznīcas amatos viņš virzīja pārsvarā krievus, taču arī pret latviešiem un igauņiem viņš izturējās ar labvēlību. Virsgans Agafangels bija pārliecināts, ka cilvēciskās un pilsoniskās tiesībās nevienai tautai nedrīkst pastāvēt kādi ierobežojumi. Tāpēc daudzi viņu uzskatīja par liberālu Baznīcas ganu, lai gan no politiskās darbības viņš, cik vien spēdams, atturējās. Agafangelam (Preobraženskim) nepatika skaļas svinības, un viņš praktiski nekad nepublicēja savus rakstus presē.
Vienlaikus Virsganu Agafangelu ļoti interesēja pareizticības, kultūras, sociālās dzīves jautājumi un tehniskie jaunievedumi. Tā, viņš bija pirmais, kas arhibīskapa rezidencē sāka lietot telefonu, pēc viņa norādījuma Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē tika ievilkta elektroinstalācija, viņš bija veicis pirmo izmēģinājuma braucienu pa Rīgas ielām tikko kā atklātā elektriskā tramvaja vagonā.
Paralēli krievu valodā izdotajam žurnālam “Рижские епархиальные ведомости” („Rīgas Eparhijas Vēstnesis”) pēc Virsgana Agafangela iniciatīvas sāka izdot garīga satura žurnālus igauņu un latviešu valodā, pareizticīgajiem latviešiem izdodot žurnālu “Pareizticīgo Latviešu Vēstnesis”. Jāatzīmē, ka ideja izdot garīgos žurnālus latviešu un igauņu valodā radās jau 19. gadsimta vidū, taču īstenot to izdevās tikai Agafangelam (Preobraženskim). Bez tam līdzās parastajiem dievkalpojumiem baznīcslāvu valodā Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē (atsevišķi noteiktās dienās) sākās dievkalpojumi vācu valodā.
Virsgans Agafangels bija nodibinājis tautas bibliotēku un izglītības biedrību Rīgas katedrāles paspārnē. Īsā laikā šī bibliotēka kļuva par pietiekami plašu grāmatu krātuvi, kurā bija atrodama ne tikai garīgā literatūra, bet arī vispārizglītojoša satura grāmatas, to skaitā brošūras, kas propagandēja veselīgu dzīvesveidu u.c.
Īpaši gudri arhibīskaps Agafangels (Preobraženskis) bija darbojies 1905.–1906. gada revolūcijas trauksmainajā laikā. Apstākļos, kad 1905. gada oktobrī Krievijas impērijā ar likumu tika atzīta sirdsapziņas un ticības brīvība, arhibīskaps Agafangels, cenšoties pastiprināt draudžu locekļu pašdarbību un virzīt viņu enerģiju uz reliģiski tikumisko dzīves pamatu attīstīšanu, sāka bieži sasaukt garīdznieku sapulces ar baznīcu draudžu locekļu, skolu darbinieku un pareizticīgo brālību pārstāvju piedalīšanos.
1905. gadā arhibīskaps Agafangels (Preobraženskis) sasauca Krievijas impērijā pirmo eparhijas Provinciālo Koncilu, rādīdams piemēru citām eparhijām. Šajā koncilā tika pieņemti lēmumi par pārmaiņām Baznīcas dzīvē: par draudžu laicīgo pārstāvju (laju) pielaišanu klēriķu izraudzīšanā, iesniegti priekšlikumi par atsevišķām izmaiņām dievkalpojumos latviešu un igauņu draudzēs u.c. Tā visa rezultātā, neraugoties uz tagad gūto iespēju brīvi pāriet no vienas reliģiskās konfesijas uz citu vai pat būt ateistam, Pareizticīgās Baznīcas rindas pametušo Rīgas eparhijā bija maz. Atsevišķās draudzēs ticīgo skaits pat jūtami palielinājās.
Kad 1905. gada beigās un 1906. gadā Baltijas novadā plosījās soda ekspedīcijas, arhibīskaps Agafangels nostājās vajāto pusē. Varas iestāžu priekšā viņš aizstāvēja latviešu un igauņu zemniekus, kuri bija piedalījušies revolūcijas notikumos, turklāt nešķirojot pie kādas ticības viņi piederēja. Virsgana Agafangela aktīvā pozīcija ļāva glābt daudzas dzīvības no karātavām vai nošaušanas.
Tāpat tika izveidota “Komiteja palīdzības sniegšanai pareizticīgo ģimenēm, kuras cietušas nekārtībās Baltijas novadā”. Arhibīskaps pavēlēja vākt ziedojumus visās eparhijas baznīcās. Piedevām palīdzību saņēma ne tikai pareizticīgie.
1910. gadā arhibīskaps Agafangels (Preobraženskis) tika pārcelts uz Viļņu, kur viņš saņēma savā pārvaldīšanā Viļņas un Lietuvas eparhiju, kļūdams arī par Viļņas Svētā Gara klostera svētarhimandrītu. Par patiesas mīlestības apliecinājumu arhibīskapam Agafangelam izvērtās sirsnīgā atvadīšanās no viņa Rīgā, kurā piedalījās daudzi garīdznieki un draudžu locekļi.
1928. gadā, atzīmējot Latvijas Republikas pastāvēšanas desmitgadi, Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Virsgans arhibīskaps Jānis (Pommers) šādi raksturojis Virsgana Agafangela (Preobraženska) darbību: “Viņš jāpieskaita tiem, kam ir sevišķi lieli nopelni latviešu tautas priekšā.” (vispirms bija domāti arhibīskapa Agafangela nopelni latviešu zemnieku aizstāvēšanā no soda ekspedīcijām).
No 1913. gada arhibīskaps Agafangels (Preobraženskis) vadīja Jaroslavļas eparhiju. Tajā laikā viņš aktīvi sadarbojās ar monarhistu organizācijām. Pirmā pasaules kara gados arhibīskaps sniedza palīdzību armijai, frontei un hospitāļiem, kuros nonāca ievainotie.
1917. gada novembrī Virsganu Agafangelu iecēla metropolīta kārtā. 1918. gada martā viņš kļuva par Baznīcas Augstākās Padomes locekli. Tajā pašā gadā Maskavas patriarhs Tihons (Bellavins; 1865–1925) nosauca Agafangelu (Preobraženski) triju kandidātu skaitā uz patriarha vietu gadījumā, ja viņam pašam nebūtu iespējams palikt Baznīcas vadībā. 1922. gada 12. maijā, ņemot vērā pret viņu vērsto kriminālvajāšanu un “atjauninātāju” opozīciju, patriarhs Tihons uz laiku bija nodevis patriarha tiesības un pienākumus metropolītam Agafangelam. Taču varas iestāžu pārstāvji neatļāva patriarha vietas izpildītājam pārcelties uz Maskavu. 1922. gada 28. jūnijā Jaroslavļā viņš tika ievietots mājas arestā, bet vēlāk ieslodzīts cietumā. 1923. gadā metropolītam Agafangelam tika piespriesti trīs gadi izsūtījumā. Līdz 1925. gadam viņš atradās Narimas novada Kolpaševas ciemā.
Savā testamentā patriarhs Tihons izraudzījās metropolītu Agafangelu (Preobraženski) kā otro kandidātu uz patriarha vietas izpildītāju savas nāves gadījumā. No 1925. līdz 1926. gadam metropolīts Agafangels atradās ieslodzījumā Permas cietumā. 1926. gadā pēc varas iestāžu izdarītā spiediena viņš atteicās no kandidāta tiesībām uz patriarha vietas izpildītāju un atgriezās Jaroslavļā.
1927. gadā metropolīts Agafangels (Preobraženskis) kopā ar Baznīcas hierarhu grupu atteicās pakļauties patriarha vietas izpildītājam Sergijam (Stragorodskim), kura darbībā viņi saskatīja atkāpšanos no Pareizticīgās Baznīcas kanoniem.
1928. gadā metropolīta Agafangela veselība jau bija galīgi iedragāta, viņu bieži piemeklējušas sirdslēkmes. 1928. gada septembrī Agafangels (Preobraženskis) vairs nebija spējīgs piecelties no gultas un 1928. gada 16. oktobrī viņs nomiris.
Metropolīts Agafangels (Preobraženskis) tika apbedīts Svētā Leontija, Rostovas un Suzdaļas bīskapa baznīcas pagrabā.
2000. gada augustā metropolīts Agafangels (Preobraženskis) tika pasludināts par svēto. Tagad šķirsts ar metropolīta Agafangela svētajiem pīšļiem atdusas Jaroslavļas Vissvētās Dievmātes Kazaņas ikonas sieviešu klostera Kazaņas ikonas katedrālē.
Sergejs Coja
Informācijas avoti:
1) Pommers A. Pareizticība Latvijā. Vēstures apcerējumi. – Rīga, 2015, 108.–113. lpp.;
2) Сахаров С.П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836-1936). Популярно – исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. С. 40-44;
3) Balevics Z. Pareizticīgo baznīca Latvijā. Rīga: Avots, 1987, 36–41. lpp.;
4) Papildus materiāls no interneta resursiem:
Александр Гурин. Преосвещенный и просвещенный
Tulkoja:
Arturs Žvinklis
Dzintars Ērglis
Ilustrācijas tēmai
