Viesturdārzs (Pirmais Cara dārzs) Rīgā

Piemiņas akmens Viesturdārzā Rīgā. Šim parkam pamatus lika pirmais Krievijas imperators Pēteris I, un ilgu laiku to dēvēja par Ķeizardārzu.

Atrodas teritorijā starp Hanzas, Rūpniecības un Eksporta ielām

Viesturdārzs (jeb parks) ir Rīgas pirmais publiskais parks. Pēc Pētera Lielā pavēles tā iekārtošana tika uzsākta aiz mūra vaļņiem, blakus Ganību dambim 1721. gada pavasarī. Cars personīgi piedalījās parka izveidē, viņš vadīja ainavu plānošanas darbus, nodarbojās ar koku atlasi. Tos veda ne tikai no Vidzemes mežiem, bet arī no Vācijas un Holandes. Tā, jau pēc imperatora nāves no Amsterdamas atveda vīģes un apelsīnkoku stādus. Kastaņkoki, kas patlaban izdaiļo Rīgas ielas, arī pirmoreiz tika ievesti 1720. gadā pēc Pētera I pavēles.

Sākotnēji Pētera Lielā izveidotais dārzs aizņēma teritoriju 12,6 hektāru platībā. Dārza rietumdaļā blakus Daugavai atradās imperatora vasaras pils. Tā bija neliela koka ēka baroka stilā. Pēc pusgadsimta to nojauca, bet pirms tam tajā vasarās dažreiz apmetās ģenerālgubernatori. Dārza arhitekts P. Jonšteins izveidoja parku, piešķirdams tam regulārus veidolus un no četrām pusēm ieskaujot to ar dīķiem, kuri daļēji saglabājās vēl patlaban. Parkā tika uzbūvētas lapenes, iedēstīts rožu dārzs. Iespējams, ka izveidojot parku virzienā no pilsētas centra uz upes grīvas pusi, Pēteris I centās pietuvināt Rīgu jūras krastiem. Savas pastāvēšanas laikā parks daudzkārt mainīja savu nosaukumu, to sauca par : «Dārzu Pētersalā», «Viņa Augstības dārzu piepilsētas cietoksnī», «Pirmo Cara dārzu», «Cara dārzu», «Pilsētas dārzu», «Viesturdārzu», «Dziesmu Svētku dārzu» un, visbeidzot, atkal par «Viesturdārzu».

1842. gadā parks kļuva par Rīgas pilsētas īpašumu. Šeit rīkoja dažādas izstādes, vasaras koncertus, deju sarīkojumus. 1873. gadā no 26. līdz 29. jūnijam Cara dārzā tika rīkoti Pirmie Latviešu Dziesmu Svētki. Pēc Jāņa Frīriha Baumaņa projekta uzbūvēja pagaidu estrādi 1000 izpildītājiem un 11 000 klausītājiem, pēc pasākuma beigām estrādi demontēja. 1892. gada februārī uz lielā dīķa ledus tika rīkots karnavāls.

1879. gadā Rīgas galvenais dārznieks Georgs Kufalds sakārtoja pārmērīgi saaugušos kokus, nedaudz mainīja plānojuma kārtību. Vēl pirms simts gadiem parks izskatījās savādāk, nekā patlaban. Parkā spēlēja kara orķestris, ar saviem priekšnesumiem bieži viesojās cirka mākslinieki, bet vakara tumsā šeit rīkoja uguņošanu.

Latvijas Republikas laikos – 1923. gadā Cara dārzs tika pārdēvēts par godu senajam Zemgales valdniekam – par Viestura dārzu. 30. gados varas pārstāvji plānoja izvietot šeit sava veida «krievu muzeju».

Uz parku pārcēla Aleksandra vārtus (Aleksandra triumfālo arku), kas tika uzstādīti Rīgā 1815.–1817. g.g. Ampīra stila vārtus par godu Krievijas uzvarai pār Napoleonu uzcēla būvmeistars Johans Daniēls Godfrīds. Šis krievu slavas piemineklis tika būvēts pēc romiešu triumfālo arku parauga. Arkas augstums ir vairāk kā 10 metri, vārtu caurbrauktuves platums – 4,5 metri. Arkas sienas apdarinātas ar kaļķakmens plāksnēm, caurbrauktuve rotāta ar diviem pāriem joniskā ordera kolonnu. Pie arkas fasādes tika piestiprināti 4 bronzas medaljoni ar rūpnieku un amatnieku darbarīku simboliskajiem attēliem. Pirms tam Aleksandra vārti atradās pie Rīgas pilsētas robežas Pēterburgas ceļa sākumā, tad tos pārcēla, jo tie traucēja transporta kustības intensitātei.

Viesturdārzā plānoja uzstadīt arī 1812. gada kara Uzvaras Kolonnu. Kopš 1817. gada tā rotāja Pils laukumu Vecrīgā. Toskānas ordera kolonna tika izgatavota no sarkanā granīta un izvietota uz postamenta, kolonnu ietvēra astoņi akmens stabi. Tās virsotnē tika uzstādīta uzvaras dievietes Nīkes statuja. 1910. gadā tika apspriesta arī iespeja pārnest uz parku Pētera Lielā jātnieka statuju, kas atradās Rīgas centrā pašreizējā Brīvības pieminekļa vietā. Pēc pieciem gadiem sakarā ar vāciešu karaspēka tuvošanos Rīgai statuja tika steidzami evakuēta.To transportēja ar kuģi, kas kopā ar kravu noslīka Rīgas līcī.

1939.-1940. gadu ziemā parka apstādījumi stipri cieta no stipra četrdesmitgrādu sala. Daudzi eksotiskie augi gāja bojā. Pirmskara laikposmā parkā tika veikti ainavu labiekārtošanas un atsevišķu objektu renovācijas darbi. Otrā Pasaules kara sākums pārtrauca parka pārkārtošanas darbus.

Padomju laikos par godu Dziesmu Svētku simtgadei parkā uzcēla memoriālo sienu, uz kuras tika iemūžināti komponistu vārdi, kā arī uzstādīja milzīgu akmeni, kura svars sastādīja 35 tonnas (tēlnieks Ļevs Bukovskis, arhitekts Georgs Baumanis).

21. gadsimta sākumā Rīgas uzņēmējs Jevgeņijs Gombergs finansiāli sponsorēja Pētera I statujas atjaunošanu – pēc ģipša modeļa tā atkal tika atlieta metālā. Tomēr pilsētas varas pārstāvji aizliedza uzstādīt to Rīgas centrā, un patlaban statuja atrodas šim uzņēmējam piederošās firmas „Teikas nami” teritorijā. Uzvaras Kolonna tika demontēta un tās daļas atrodas dažādos pilsētas nostūros, dievietes Nīkes statuja tika nozaudēta. 1990. gadā pretī Arsenālam tika sagatavots laukums, kur grasījās uzstādīt Uzvaras Kolonnu, tomēr šis laukums tā arī palika tukšs, jo nacionāli norūpējušies radikāļi protestēja pret kolonnas uzstādīšanu – viņuprāt, šis vēstures piemineklis ir „krievu imperiālisma” simbols.

Aleksandrs Gurins

Sk.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). - Рига, 2010.

Informācijas avoti:

1. VPAI Dokumentācijas centrs. Inventāra numurs 60805 – IV.

2. I. Dāvidsone. Rīgas parki un dārzi. (Парки и сады Риги.)– R. 1978. I daļa.

3. A. Kapaklis. Rīgas pilsētas dārzi un parki. (Рижские городские сады и парки.) – R. 1952.

4. Dziesmu Svētku parks. Enciklopēdija «Rīga».– R. 1989.

5. www.1201.lv/viestura/