Krievu «amerikānis» Gļebs Korotējevs
Sergejs Nikolajevs
Kino raksti, rudens 2000
Kurš gan no mūsu kinoļaudīm nepazīst skaņu operatoru Gļebu — neliela auguma, enerģisku, muskuļotu kultūristu? Talantīgs, pašpārliecināts, atklāts, cilvēks, kas neklanās nevienam un nepieder nevienai partijai, — viņš bija viens no tiem, kuri veidoja Rīgas kinostudijas seju gandrīz pusgadsimta garumā. Kopš 1957. gada un līdz deviņdesmito gadu sākumam viņš regulāri ik gadus piedalījās vienas vai divu mākslas filmu uzņemšanā. Arī dokumentālajā kino Gļebs ir atstājis savas pēdas. Šodien viņš ir pensionārs.
Mēs dzeram saldu kafiju un runājamies no sirds. Pēdējo piecu gadu laikā Gļebs pārcietis divus infarktus, vienu — ļoti smagu. Un tomēr...
Tev šogad palika septiņdesmit pieci. Bet izskaties vismaz divdesmit gadus jaunāks.
Maskavas kinofestivāla laikā, kad Fellīni ieraudzīja šo paņēmienu, viņš teica: “Visus aplausus, kas tika veltīti Karam un mieram, vajadzētu pārcelt uz šejieni.”
Tas saistīts ar gēniem. Manai mammai tagad ir deviņdesmit pieci gadi, bet mana vecmāmiņa, viņas māte, nomira simtdivpadsmit gadu vecumā. Turklāt, strādādams Rigas kinostudijā, es nekad neatļāvos ierasties darbā dzēris. Ar smēķēšanu vairāk niekojos, nekā pa īstam pīpēju. Un vienmēr esmu nodarbojies ar sportu.
Es vienmēr esmu rūpējies, lai miesa būtu vesela, tīra. Nekad neesmu valkājis veļu, lai ķermenis varētu visu laiku elpot. Mani vienmēr interesējis sports. Pirms kara biju Aizkaukāza čempions boksā jauniešu grupā vieglajā svarā. Man taču viss deguns sašķaidīts lupatu lēveros. Tad sākās karš, un par sportu vairs nebija laika domāt. Kad 1944. gadā sāku studijas Ļeņingradas Kinoinženieru institūtā (pabeidzu 1949. gadā), centos uzturēt formu — pat pēckara bada gados.
Amerika kā liktenis
Esmu dzimis 1925. gadā pašā Baku centrā. Šī milzīgā internacionālā pilsēta, kas novietojuma ziņā līdzinās Neapolei, atrodas ielīcī un kāpj augšup kalnos. Mani vecāki ir krievi, tēvs Vasilijs Korotejevs bija augstsprieguma tehniķis un apkalpoja urbšanas torņus, visu laiku atradās izbraukumos. Mamma strādāja gadījuma darbus. Tieši pirms kara tēvs nomira, un mamma apprecējās otrreiz. Patēvs strādāja Baku kinostudijā. Tas arī noteica ne tikai manu nākamo profesiju, bet arī tikumiski morālo cilvēka veidolu — gan sabiedrībā, gan dzīvē. Tajā laikā pie mums sāka ienākt amerikāņu filmas. Katru vakaru pie tēva (tā Gļebs sauc patēvu — S.N.) kinostudijas vadība skatījās šīs filmas. Uri es, sešpadsmitgadīgs zēns, uzsūcu sevī amerikāņu kino. Tas man deva ļoti daudz. Laikā, kad vēl norisinājās karš, kad apkārt bija postaža, es uz ekrāna vēroju skaistu dzīvi, skaistus cilvēkus, kas bija skaisti un gaumīgi ģērbušies. Un pats galvenais — viņu rīcība bija skaista.
Tas mani pilnīgi savaldzināja un lika arī dzīvē tā rīkoties. Es neesmu pastrādājis nelietības, nekad neesmu nevienu aprunājis, ne par vienu neesmu rakstījis paskvilas — tas visiem zināms. Partijā arī nestājos. Dzīvē varēju sakauties, varēju sadot pa purnu, mātes vārdiem nogānīt (es izcili lamājos), bet biju godīgs cilvēks. To visu man deva nevis vecāki vai iela, bet gan kinematogrāfs, lai cik dīvaini tas būtu. Ir maz cilvēku, kam esmu to stāstījis...
Ar kādām šausmām es domāju par muslaiku valdību, kas iznīcināja mūsu kinostudiju! Viņi taču ar filmu palīdzību varēja audzināt jauno cilvēku — brīvu, godīgu, tīru. Latvija ir maza valsts, to vieglāk pārvaldīt. Tā taču nav Krievija ar tās milzu attālumiem un dažādu nāciju jūkli.
Vēl es uzskatu, ka krievu diaspora varētu ļoti daudz dot Latvijai. Nav vajadzīgi nekādi atvieglojumi, nekas... Tikai cilvēcīga attieksme. Visi kopā plecu pie pleca mēs varētu kalnus gāzt.
Kā kļūt par Latvijas iedzīvotāju
Gļebs aizstāvēja diplomdarbu ĻKII un bija jau gatavs pēc norīkojuma pārcelties uz Maskavu. Bet aizbrauca uz pāris dienām uz Rīgu pie pazīstamas meitenes. Pastaigājās pa Brīvības ielu, uzdūrās Kinematogrāfijas ministrijai. Ziņkārības dzīts, iegriezās Tehniskajā daļā, aprunājās. Un viss.
Pienāca sadales laiks. Es jau zināju, ka braukšu uz Maskavu — par Soveksportfilm inženieri. Bet komisijas priekšsēdis pasaka, ka nebraukšu uz turieni. Tas man bija nāvīgs trieciens, gluži mēms paliku. “Gribam jūs sūtīt uz Latviju, runā, ka esat tur bijis. Jāpalīdz jaunajai republikai.” Kā tad tā? Man “acis uz kātiņiem”. Piezvanīju ĻKII direktoram Pļetņikovam, kas bija pārcelts darbā uz Maskavu (tieši viņš mani tur jau faktiski bija iekārtojis). Viņš man apsolīja nokārtot šo jautājumu. Bet pagaidām, saka, brauc...
Tā mani “internēja” Latvijā. Bet pēc diviem mēnešiem es pats vairs negribēju braukt prom no šejienes, tik ļoti man Latvija bija iekritusi sirdī, kā mēdz sacīt... Šodien mums saka: jābūt lojāliem! Ne jau lojāliem jābūt. Vajag vai nu mīlēt, vai arī nemīlēt. Es mīlu Latviju. Un, kad man mēģina kāpt uz varžacīm tāpēc, ka šaubās par manu mīlestību, man metas šķērmi ap dūšu, dzīve kļūst pretīga.
Dabisko trokšņu mūzika
Strādājot pie kinohronikām, reiz ar Irīnu Masu aizbraucām uz šķirotavu, lai intervētu priekšnieku. Bet viņa nebija, palikuši tikai “pārmijnieki” — kāda jēga ar viņiem runāt? Neko darīt, apsēdos uz soliņa un sapratu, ka esmu nokļuvis ļoti interesantā pasaulē: čiepst zvirbuļi, aizbrauc vilciens, atskan vilciena svilpiens, tālāk dzirdama metāla žņirkstoņa... Vesela skaņu simfonija. Es visu šo jucekli ņēmu un ierakstīju magnetofona lentē.
Bet tajā laikā bija tāda kārtība: sižeti, kurus filmēja kinožurnālam Padomju Latvija, tika montēti un nodoti skaņošanas cehā. Tur sēdēja divdesmit cilvēku liels orķestris, stāvēja Gutkins — viss slapjš —, bet viņam priekšā vēl stāvēja Ivanovs ar vijoli rokā. Viņi, skatīdamies uz ekrānu, spēlēja un ierakstīja mūziku atbilstoši attēlam. Es saku Irīnai Vasiļjevnai (direktors Pāvels (ankovskis viņu labi ieredzēja): “Palaidīsim tikai trokšņus — bez mūzikas.” Kad to izdarījām, tas bija tik satriecoši, ka viņa uz karstām pēdām devās pie direktora.
Nododam Padomju Latviju. Viens sižets, otrs, trešais... Un pēkšņi — nekādas mūzikas, ielaužas dzivā atmosfēra... Visus pārņem apjukums... Tad atskan: ā-ā, zi-niet, tīri nekas... nē, nē, brīnišķīgi... Malači! Kopš tā laika tā arī sākām taisīt.
Tautas elpa
Tā nu es ar savām skaņām “aizspēlējos” tik tālu, ka 1957. gadā mani aizsūtīja uz festivālu Maskavā. Tur jāraksta kaut kāds mītiņš. Aizbraucu pats pirmais, saliku mikrofonus, bet pēc tam nevarēju tiem piekļūt. Tajā reizē es uzzināju, ko nozīmē pūlis. Drausmīgi. Aizsūtīju asistentu sakārtot mikrofonu, bet viņš atgriezās bez krekla — tas bija saplēsts driskās. Kopš tā laika vienmēr esmu centies turēties tālāk no pūļa.
Kad atgriezos no Maskavas, pēkšņi skaņu operatoru Blumbergu atsauca no filmas Latviešu strēlnieka stāsts (1958), bet mani norīkoja viņa vietā...
Pirmā filmēšanas diena Cēsu parkā: nostādīti latviešu strēlnieki, un Voldemārs Zandbergs, kas tēloja štāba kapteini, viņu priekšā teic runu. Es, strādādams hronikā, jau biju uzkrājis pieredzi un radis no jebkuras situācijas dabūt ārā kārtīgu skaņu. Izvietoju četrus mikrofonus, taisni prieks,.. Notiek filmēšana, tiek ierakstīta skaņa... Šajā brīdī man aiz muguras garām pabrauc ātrā palīdzība un es mikrofonā automātiski paziņoju: “Stop!” Trīs kameras pārtrauc darbu... Režisors Pāvels Armands lādas kā nelabais — kadrs pagalam!
Nofilmēja otro dubļu, trešo, aizveda uz Rīgu — uz laboratoriju. Attīsta, liek klāt skaņu... Bet es sēžu Cēsīs, gaidu, nervozēju. Pēc pāris dienām pulksten divpadsmitos nakti atgriežas grupa un Rolands Kalniņš (tad viņš bija otrais režisors) man saka: "Ej, Armands tevi aicina.” Ieeju pie viņa numurā ne dzīvs, ne miris. Bet viņš jautā: “Jūs dzerat?” Es vilcinos ar atbildi. “Šodien iedzersim... Gribu jums atvainoties. Tas, ko esat izdarījis, ir spoži. Mēs pirmo reizi dzirdējām, kā elpo simtiem ļaužu...
Kopš tā laika šajā filmā attiecībā uz skaņu tika darīts viss, ko teicu es. Un es tur daudz ko paveicu.
Gandrīz kā narkotika lomkas
Man sākās mākslas filmu laikmets... Ar Leonīdu Leimaņi es visu filmu Pie bagātās kundzes (1969) ierakstīju sinhroni. Visu! Operators Miks Zvirbulis zeķēs staigāja līdzi kamerai. Visu izdarījām bez ieskaņošanas. Dabas skatus ari. Naktī Pārdaugavā filmējām ārskatus. Ieraksts vēl tagad skan dievīgi.
Kaut gan ar šo filmu es iekritu... Es apmēram zinu, ko nozīmē lomkas, ja nav narkotiku, kaut gan pats tās nekad neesmu lietojis. Tas notika tā: mani izsauc, iedod scenāriju. Es, būdams emocionāls cilvēks, sāku lasīt un dzīvi iztēlojos, kā tas izskatīsies uz ekrāna un kā ies kopā ar skaņu. Sāku domāt, gudrot. Labi, nofilmējām, samontējām, skatāmies — uz ekrāna iznācis pavisam kas cits, nekā bija rakstīts. Un man visa skaniskā daļa jāmaina. Te nu ir tā “lomka” — tas ir šausmīgi, kad visa tava koncepcija, viss skaniskais risinājums aiziet pa pieskari. Es šausmīgi pārdzīvoju, neguļu, esmu nikns, lamājos... Citi ierauj pa kraķitim un hi-hi-hi, bet man tas nelīdz. Mani visu pilnīgi fiziski lauzīja.
Filmas Divi (1965) vēsture
Reiz režisors un scenārists Jurijs Čuļukins gulēja Ļeņingradas slimnīcā — kuņģa vaina. Bet blakus istabā gulēja simpātiska tumsnēja meitene. Viņš, cenzdamies uzsākt sarunas, pamanīja, ka meitene ir kurlmēma. Viņā pamodās interese par to. Kā režisoram. Normāla meitene, bērnībā piedzīvojusi blokādi, bombardēšanu, un viņai bija pārplīsušas bungādiņas. Tā zaudējusi spēju runāt un kļuvusi kurlmēma.
Čuļukins uzmeta scenārija plānu un atdeva savam paziņam Mišām Boginam — Gruzi- jas ebrejam. Viņš bija žurnālists un ļoti gribēja taisīt filmas. Visās kinostudijās viņam atteica, un beidzot viņš ieradās Rīgas kinostudijā. Es tajā laikā strādāju pie lielas filmas Kapteinis Nulle (1964). Izsauc mani toreizējais direktors Frīdens Koroļkēvičs un saka: “Te ieradies kāds jauneklis. Palīdzi viņam, uztaisiet divas trīs daļas. Viņš ir no Gruzijas, tu — no Baku... ”
Uzaicinājām to meiteni, sākām filmēt. Skatām materiālu: kaut kas nesaprotams — nekam neder! Bet kāpēc — nav skaidrs. Pēc tam kādam atausa gaisma: viņa taču ir kurlmēma, kad iet pa ielu, acis šaudās apkārt, lai pagūtu visu redzēt, jo nav dzirdes. Filmā tas izskatās ļoti slikti.
Viss, taisām ciet to bildi. Miška Bogins asarās; mana mamma vāra viņam lobio, lai nomierinātu. Ko lai iesāk? Saku viņam: “Zvani Cuļukinam.” Viņš piezvanīja. Tas saka: “Es padomāšu, tad piezvanīšu.” Pēc stundas atskan zvans: “Izmēģiniet vienu aktrisi, viņa pašlaik ir brīva.” Tā bija leģendārās Zojas Fjodorovas meita Viktorija.
Atbrauca Vika un vispirms palūdza, lai ļauj kurlmēmos pavērot kādā pankūku kafejnīcā, kur viņi strādāja. Triju dienu laikā viņa apguva dažus žestus, pie tam — tik veikli! Es viņai jautāju: “Klau, Vika, vai tas viss ir pareizi?”
Bet viņa atcērt: “Ej tu...! Ja es ko daru, tad es to daru!” Ļoti talantīga bija.
Operators Henriks Pilipsons ir brīnišķīgi nofilmējis!
Pilipsons ar savu mūžīgo pili zem deguna — tas bija ļoti spējīgs un talantīgs cilvēks. Prot turēt kameru, ātri domā, brīnišķīgas panorāmas — te nu viņš bija uzdevumu augstumos. Sīvais viņu piebeidza...
Sākumā operators bija arī Rihards Pīks, taču viņu iesauca armijā.
Filma karājās mata galā. Kā lai apvienovesela un kurlmēma cilvēka jūtas? Kā lai parāda savstarpējo iejūtību? Bogins lūdzas: “Gļeb, izdomā pāreju.” Ķeros pie mūzikas, to rakstīja mans paziņa Romka Grīnblats. Nē, ar mūzikas palīdzību nekas neiznāk.
Mums galu galā nācās atkāpties no principa: ko redzi, to arī dzirdi. Dzīvē taču ir tā, ka mēs izejam ārā un 90% skaņu nemaz “nedzirdam”. Bet vajag tikai kādam tā kārtīgi nobremzēt — mēs uzreiz reaģējam. Atsevišķas nestandarta skaņas, nevis sadzīviskie trokšņi — tas, lūk, ietekmē filmas dramaturģiju.
Radās jautājums: kā lai parāda, ka varonis iekļuvis viņas klusuma pasaulē? Godīgi sakot, domāju, ka sajukšu prātā. Tajā laikā atjaunoja viesnīcas Rīga sagrauto ēku — dzina iekšā pāļus, nepārtraukti strādāja pāļdziņi. Es katru dienu tur gāju garām uz studiju. Un pēkšņi — māmiņ mīļo! Es sapratu — vajadzīga tieši tāda skaņa. Un nevajag rādit, ka kaut kur kaut ko būvē. Tajā laikā cēla visapkārt.
Paņēmiens bija ļoti vienkāršs: varonis iet pa ielu garām mūzikas instrumentu veikalam... Bet apkārt valda troksnis, ir vasara, trolejbusi, smiekli — ielas trokšņu zelta izlase. Visa šī gājiena laikā es cauri šiem trokšņiem pamazām laižu: bam, bam, BAM, BAM! BAM!! Troksnis sasniedza tādu līmeni, ka pat bultas uz pults sāka pīkstēt, skaņa tika kropļota. Citādi jau nederētu. Un šajā brīdī režisors rāda tuvplānā viņas acis, bet es izslēdzu fonogrammu. Un iestājas klusums... Tik vien.
Maskavas kinofestivāla laikā, kad Fellīni ieraudzīja šo paņēmienu, viņš teica: “Visus aplausus, kas tika veltīti Karam un mieram, vajadzētu pārcelt uz šejieni.”
Ar Leonīdu Leimaņi
Filmas Kapteinis Nulle uzņemšanas laikā bija šāds gadījums. Darbs pie filmas tuvojās beigām. Tika ierakstīta skaņa... Bet Leonīds Leimanis noteikti gribēja pats miksēt mūziku, jo uzskatīja, ka viņam tas izdosies labāk un smalkāk. Es viņam joka pēc arī iedevu divus kanālus — pults labajā pusē, bet sev atstāju kreisos. Patiesībā viņa kanāli strādāja pa tukšo, tur skaņa netika rakstīta. Atzīstu, ka no manas puses tas bija vieglprātīgi. Bet viss iet brīnišķīgi, puse filmas jau ierakstīta, ķeramies klāt otrajai pusei, un pēkšņi kaut kas nav kārtībā ar aparatūru. Atskrien Beļskis — ieskaņošanas ceha priekšnieks — jāatbrīvojot zāle, lai varētu pārbaudīt un salabot aparatūru. Un, nezinādams, kas par lietu, nejauši Leimanim pasaka, ka viņa kanāli ir tukši. Tajā brīdī uz Ļoņu bija baisi skatīties. Viņš sa- psihojās, izdrāzās ārā no zāles... Es metos viņam pakaļ. Bet viņam uznācis vēmiens — fiziski, no nervu spazmām. Ļoti emocionāls cilvēks. Tad gan biju pārbijies.
Protams, tā bija liela bezkaunība no manas puses. Kaut ko tādu varētu vēl piespēlēt Brenčam, bet šim cilvēkam nedrīkstēja. Šoks! Bet — no otras puses — tik un tā neviens mūziku neuztaisīs labāk par mani.
Šis cilvēks man visādā ziņā izraisīja simpātijas. Pirmkārt, tādēļ, ka bija ārkārtīgi cilvēcīgs pret citiem. Arī attieksmē pret sabiedrību viņš bija ļoti tīrs cilvēks, fa runājam par sievietēm — viņš tās gaužām mīlēja (arī šajā ziņā mēs bijām vienādi). Būdams radošs, viņš bija ļoti prasīgs. Viņš bija mans skolotājs no latviešu tautas puses. Skolotājs! Neviens man nav devis vairāk par viņu. Bet es esmu strādājis ar visiem mūsu režisoriem...
Arī ārēji Leimanis man ļoti patika — pareizi, aristokrātiski sejas panti. Mākslinieks ar kuplu matu vainagu, gudru skatienu — sapnis! Viņam bija arī lieliska humora izjūta. Viņš nelaida garām iespēju ļoti smagā brīdī ar ārkārtīgi nopietnu sejas izteiksmi pateikt kaut ko tādu, ka pēc tam visi smējās, vēderu turēdami. Agri viņš nomira...
Viņš man teica tā: "ja tu taisies kļūt par spēka mitriķi, kam jāstaipa mantas, dari to. Man tas nav vajadzīgs." Es viņam saku: “Ir vajadzīgs, Ļoņa.” Bet viņš: “Man jau par vēlu.” Es atkal: “Vienalga, Ļoņa, vajag.” Redzi, te nu man izrādījās taisnība, Diemžēl. Tas bija cilvēks ar ļoti plašu skatienu un spējām...
Viņam pat nebija sava uzvalka. Kad braucām uz Maskavu nodot filmas, viņš studijā ņēma melnu rekvizītuzvalku. Tajā pašā laikā viņš varēja meitai uzdāvināt automobili. Saproti? Reizēm svētdienās mēs ar bērniem pusdienojām restorānā Rīga — tajā laikā tur labi baroja. Es ar savu Patrīciju, bet viņš — ar trim bērniem no savām trim sievām. Visus viņš bija nodrošinājis, visus viņš mīlēja. Viņš ļoti mīlēja dzīvi.
Kāds man stāstīja, ka viņš kara laikā esot izglābis kādu ebreju ģimeni. It kā... Nezinu, varbūt tā ir pasaciņa, bet principā kaut ko tādu no viņa varēja sagaidīt. Apbrinojams cilvēks! Kad eju uz Meža kapiem, vienmēr kaut īsu brīdi pastāvu pie viņa kapa. Pie viņa un Pāvela Armanda.
No krievu valodas tulkojusi Anna Vulāne
