Par manu mākslu
Eižens Klimovs (Kanāda)
Gleznotāja Eižena Klimovs autobiogrāfija
Vēlreiz pārlasot "Aleksandra Benua atmiņas", es padomāju - pastāstīt arī par manu dzīvi, par to, kā sākās mana māksla, bet uzreiz atskārtu, ka mana dzīve bija nabadzīgāka, daudz mazāk satikšanās ar interesantiem cilvēkiem, bet mākslas uztveres līdz 15 gadiem vispār gandrīz nebija.
Mūsu dzīvoklī Liepājā bija krāsaina gleznas reprodukcija, kas attēloja plostniekus vakarā upē uz plosta, kur deg ugunskurs. Šī reprodukcija bija bezmaksas pielikums žurnālam "Niva". Nekādu citu gleznu uz sienām nebija. Varšavā, uz kuru mēs pārbraucām 1911. gadā, bērnistabā atradās krāsaina gleznas "Ticu" reprodukcija, kas attēloja meiteni, kuras acis bija asarām un vērstas pret debesīm. Arī šī reprodukcija bija bezmaksas pielikums kādam žurnālam.
Lūk, apmēram arī viss, kas attiecas uz mūsu mājokļu daili. Kara laikā. 1915. gadā pārbraucām uz Petrogradas tēvoča Vaņas dzīvokli, uz Moikas Nr. 50, kur nodzīvojām vienu gadu. Visai lielajā dzīvoklī tikai tēvoča Vaņas kabinetā bija glezna, kas attēloja upi un tās krastus, kas bija šīs ainavas autors, es arī nezinu. Viesistabā nebija nekādu gleznu, tikai neliels postaments ar Antona Rubinšteina ģipša busti, kuru uzdāvināja vecmāmiņa Ļiļa. Cik atceros, ikonu istabās nebija.
Vēl līdz karam 1914. gadā mēs Varšavā saņēmām dažus albumus ai¬tādu krievu gleznotāju reprodukcijām, kā Repinu, Aivazovskis, Makovskis u.c. Lūk īsumā arī visa mana mākslas izglītība līdz 15 gadu vecumam. Kad mēs pārbraucām uz Petrogradu, es bieži sāku parādīties Krievu muzejā. Man nodarbības skolā beidzās pusē divos un atgriežoties mājās, iegriezos muzejā uz Mihailovska laukuma, mēteli un portfeli ar grāmatām atstāju uz pakaramā un gāju uz otro stāvu, kur man bija pazīstamas zāles ar Brilova, Brūni, Kramskoju, Gē, Repina, Aivazovska, Vasņecova, Serova darbiem. Levicka, Borovikovska, Kiprienka portreti mani interesēja mazāk. Vitrīnās es redzēju Serova, Vrubeļa zīmējumus un akvareļus, bet ikonglezniecības zālē neiegriezos.
Šajos gados sāku iegādāties atklātnes ar gleznu reprodukcijām, kā arī grāmatas no sērijas "Māksla visiem", kuras ar interesi lasīju. Sāku pirkt ari pasakas ar Biļibina reprodukcijām. Un tad nolēmu piezvanīt pašam Biļibinam un pajautāt, kur var iegādāties viņa pasakas. Es klausulē izdzirdēju nedaudz stostošo Biļibina balsi, kurš norādīja veikalu uz Mazās Jūras, kurā man ieteica iegādāties nevis pasakas, bet bilinu "Volga" ar viņa zīmējumiem, kā arī atklātnes ar viņa darbu reprodukcijām.
Es biju ārkārtīgi priecīgs par to, ka sarunājos ar pašu Biļibinu un skriešus devos uz norādīto veikalu, kur nopirku divus "Volgas" eksemplārus un daudzas atklātnes. Sajā paša veikalā es vēlāk iegādājos "Mocartu un Soljēru" ar Vrubeļa ilustrācijām.
Skolā sevišķu interesi pret mākslu starp saviem biedriem neatceros. Mēs izdevām žurnālu, kurā es ievietoju uzsaukumu par muzeju apmeklēšanu, bet atsaucās, cik atceros, tikai Dombrovskis, kas bija spiests pārbraukt uz Petrogradu kara dēļ, šķiet ari no Polijas. Tikai ar viņu mēs apmeklējām Ermitāžu, bet uz citiem muzeju apmeklējumiem pat necerējām.
Redzot manus pūliņus zīmēt mājā dažādus priekšmetus, māte, uzklausot paziņas ieteikumam, nolēma nosūtīt mani uz Mākslas skolu. Skola bija tepat netālu no Moikas. Turp es gāju bez sevišķas intereses. Vajadzēja zīmēt kaut kādus ģipša ornamentus, kas mani maz interesēja. 1917. gada vasarā es strādāju Sinodas Mācību padomes kancelejā (aizvietoju Katju Teodoroviču) un nopelnītos 30 rubļus nolēmu zitērēt grāmatām par mākslu. Es tad nopirku Serova monogrāfiju ar Igora Grabarja tekstu un grāmatu par Kuindži. Par atlikušo naudu nopirku "Brīvības aizdevumu".
Gribu vēl atcerēties, ka tēvoča Vaņas guļamistabā uz lādes atradās liela mape ar viņa zīmējumiem. Te jāsaka, ka tēvocis Vaņa jau 14 gadu vecumā tika pieņemts Mākslas Akadēmijā, viņs no agriem gadiem uzrādīja lielu tieksmi uz mākslu. Mākslas Akadēmijā viņš iestājās 1878. gadā un, nokļūstot līdz ģipša figūru klasei, sāka just, ka zaudē redzi. Tas viņu tā ietekmēja, ka nomācījies akadēmijā četrus gadus, viņs to pameta un iestājās Kara Medicīnas akadēmijā un kļuva par ārstu. Mapē glabājās tēvoča Vaņas zīmējumi no Mākslas Akadēmijas laikiem, uz dažiem no tiem stāvēja atzīme "5". Lieta tāda, ka klasē, kurā mācījās 50 - 60 audzēkņu, labākajam tika atzīme "1" un tālāk arvien vairāk, atkarībā no audzēkņu skaita. Tēvocis Vaņa stāstīja, ka blakus ar viņu sēdošais Baklimoševs, vēlāk pazīstamais skulptors, teica: "Cik vareni tev sanāk."
Visa mape ar zīmējumiem bija nosūtīta no Petrogradas uz Novočerkasku, bet pa ceļam pazuda. Man saglabājās tikai neliels tēvoča Vaņas zīmējums, kurā viņš atainoja vecmāmiņu. Es to glabāju kā dārgu piemiņu par mīļo tēvoci.
Acīmredzot, atmiņas par Mākslas Akadēmiju un nodarbošanos ar mākslu, lika tam apmeklēt izstādes un nereti viņš ņēma mani līdz, bet es neatceros viņa gaumi mākslas jomā un par šo tēmu mēs nebijām runājuši.
Reiz tēvs, ejot ar mani pāri Teātra laukumam, apstājās un norādījis uz kādu namu, teica: "Lūk šeit dzīvoja tavs vectēvs."
Bet mana tēva vectēvs bija arhitekts - akadēmiķis Ivans Ivanovičs Klimovs. Viņš bija Teātra iestādes galvenais arhitekts. Bet ne reizi, divu gadu laikā, kas bija pavadīts Petrogradā, tēvs neaizveda mani uz kapiem, un vispār maz stāstīja par saviem senčiem un neteica, ka Petrogradā ir "Klimova" šķērsiela. Šis nosaukums saglabājās līdz mūsdienām.
Ar pārcelšanos uz dienvidiem - Novočerkasku, uz kurieni tika pārcelts tēvs (viņš bija jurists) sākās tieša manis apmācība zīmēšanā. Es domāju iestāties Civilo inženieru institūtā un kļūt par arhitektu, turpinot ģimenes tradīcijas, bet 1918. gadā risinājās pilsoņu karš un ceļš uz Petrogradu bija slēgts. Iestājoties institūtā, bija jākārto eksāmeni ne tikai matemātikā, bet ari zīmēšanā. Te, Novočerkaskas tirgus laukumā es ieraudzīju nelielu sludinājumu "Mākslinieka Popova zīmēšanas studija". Es sāku iet divreiz nedēļā, zīmēju ģipša ornamentus, galvas fragmentus, vēlāk veselas ģipša galvas. Turpat bija ari atsevišķas nodarbības par perspektīvu. Bez paša Ivana Fjodorviča Popova nāca arī viņa palīgs - Mitrofans Borisovičs Grekovs, kurš vēlāk kļuva par pazīstamu mākslinieku - batālistu. Abi mākslinieki pabeidza Akadēmiju Pēterburgā un vēl 1910. gadā pārbrauca uz dienvidiem. Gan viena, gan otra darbus es neredzēju. Prasības pret studējošiem bija pašas primitīvākās, notika zīmēšana, par krāsām un tēlotājmākslu nebija runas. Atceros vienu no audzēkņiem - Iļju Grekovu. Viņš bija kurlmēms, bet es varēju ar viņu saprasties - viņš lasīja man no lūpām. Man bija grūtāk, viņam bieži nācās rakstīt to, ko gribēja teikt. Mēs ar viņu gājām pastaigāties ārpus pilsētas, kur tecēja Tuzlas upe un tur peldējāmies.
Turpmākā mana mākslas izglītība ir saistīta ar Sergeju Jutkeviču. Iepazīšanās ar Sergeju Jutkeviču atstāja uz mani lielu iespaidu. Sergejs man apgaismoja krievu mākslas attīstību, uzdāvināja man Benua gramatu "Krievu ākslas vēsture 19. g.s.", kura pavisam savādāk atainoja krievu mākslas attīstību. Sergejs bija par četrus piecus gadus jaunāks, bet daudz izglītotāks mākslas lietās. Viņš bija Eizenšteina skolnieks un es uzzīmēju viņa portretu uz Eizenšteina plakāta fona. Sergejs uzstājās, lai es lasu žurnālu "Apolons". Man sāka atvērties jauna pasaule. Bez Sergeja es satiku arī Pāvelu Semjanihinu, bet viņa ietekme neizrādījās tik iespaidīga.
Kad mēs no dienvidiem braucam uz Rīgu, nostāvējām Maskavā veselu nedēļu. Es izmantoju šo iespēju un apmeklēju mūsdienu un aizrobežu mākslas muzejus. Sevišķu iespaidu uz mani atstāja Matissa darbi. Atbraucot uz Rīgu, es sāku zīmēt, kur kontūrās iedomājos tad "Nāvi", tad "Jūras pludmali", tad vēl kaut ko. Nekad agrāk nebiju zīmējis cilvēku figūru un tagad visu zīmēju no galvas. Bija arī kompozīcijas ar nosaukumu "Mīlestība starp kārtīm", kur ceļos nometies Pjero atklāj mīlestību Kolumbīnei un par fonu bija priekšskars no kārtīm. Jau pēc brauciena uz Vāciju 1922. gadā es uzzīmēju "Balerīnu". Aizbraucot uz Prāgu, visi šie darbi bija manis pamesti Rīgā.
Mēs atgriezāmies Latvijā 1921. gada beigās. Es domāju iestāties Rīgas polittehnikuma arhitektūras fakultātē, bet tur bija vajadzīgas latviešu valodas zināšanas, kuru man nebija. Šajā laikā es izlasīju avīzē, ka tiek atklāta Latvijas Mākslas akadēmija un tiem, kas grib iestāties, ir jāiesniedz savi darbi. Es aiznesu dažus savus darbus un tiku pieņemts zīmēšanas 2. kursā un tēlotājas mākslas 1. kursā, kur pasniedza akadēmiķus V. Purvītis, kas bija Kuindži skolnieks. Zīmēšanā es nokļuvu pie profesora Zariņa, sausa grafiķa. Un, lūk, 1921. gada rudenī sākās manas nodarbības Akadēmijā. Nodarbībās tika liktas priekšā klusās dabas un es pirmoreiz sāku zīmēt ar eļļas krāsām, pirmoreiz uzzināju par siltiem un aukstiem toņiem un par visiem tēlotājas mākslas pamatiem. Pēc tam pakāpeniski pārgāju no kursa uz kursu. Portretēšanas klasē sāku zīmēt cilvēka galvu ar krāsām. Atceros, ka 1923. gada pavasari ar krāsām uzzīmēju sēdošu modeli drēbēs. Trešā kursā zīmēšanā zīmēju ģipša figūru profesora Rončevska vadībā. Mēģināju ari veikt uzmetumus ar sangīnu un vienu šādu aktu aiznesu parādīt māksliniekam Grinbergam, bet Grinbergs to parādīja profesoram Tilbergam, tas pēc Grinberga vārdiem, teica: "Efektīgi, bet nelietderīgi."
1926. gada rudenī es nokļuvu profesora Tilberga darbnīcā un pabiju tajā trīs gadus. Tilbergs atnāca uz darbnīcu vienu vai divas reizes nedēļā, nolika modeli un vēlāk pārbaudīja, piesēžoties pie zīmējuma. No viņa piezīmēm sakarā ar zīmējumu atceros prasību pēc precīzas formas atainojuma. Viņš bija Kordovska skolnieks un šī skaidra zīmējuma skola jutās viņa prasībās. Tēlotājmākslā, godīgi sakot, no viņa norādījumiem neko neatceros. Reiz 1937. gadā es aiznesu manis gleznoto Nadeždas Nikolajevnas Rikovskas portretu, kuru mēs gleznojām kopā ar Juriju Grigorjevciču. Tilbergs ilgi skatījās, tad paņēma otu, gribēja kaut ko iekrāsot, bet tad atmeta to un vaicāja, cik ilgā laikā es esmu portretu veicis. Es atbildēju, ka apmēram divus mēnesus, uz ko Tilbergs piezīmēja: "Nu tā jūs ar mākslu naudu nenopelnīsiet!" Vēlāk es padomāju: "Vai tad akadēmijā mūs māca, kā ar mākslu nopelnīt naudu?"
Manās acīs Tilbergs daudz zaudēja, kad ieraudzīju viņa lielo darbu "Partizānu nošaušana". Scēna bija pilnīgi nozīmēta no fotogrāfijas, bet šo darbu nopirka Valsts muzejs, kuram to ieteica komisija, kuras sastāvā bija pats Tilbergs. Tādas ziņas, protams, nevarēja veicināt profesora cienīšanu. Kopumā manas attiecības ar Tilbergu bija korektas, bet ne tuvas, un viņš pats, laikam, arī to juta.
Atminos Tilberga palīgu - mākslinieku Grinbergu. Viņš apgleznoja kinoteātra "Splendit - Palas" Rīgā zāli.
Vēl vajadzētu atcerēties manu darbu muzejā, kur es pēc Grinberga ieteikuma kopēju vecos meistarus. Sākās ar Van-Deika kopiju, vēlāk bija "Mazo holandiešu" kopija. Tas man deva izpratni par debesu, koku un sudrabainās tāles toņiem.
1927. gadā sākās mana aizraušanās ar Pečoras novadu. Pinnoreiz tur nokļuvu vasarā. Labsirdīgā tante Polečka (skolotāja, manas mātes kolēģe) deva iespēju man veikt ceļojumu uz Tallinu, Narvu, Pečoriem, Izborsku. Pečoros es biju kopā ar mākslinieku Juriju Rikovski. Senās krievu arhitektūras skaistums pirmoreiz man pavērās Pečoros, bet senatne - Izborskā, kur es iepazinos ar Makarovska ģimeni un Nikolaju Jefimoviču Andrejevu. Pēc atgriešanās mājās, es ar temperu uzzīmēju "Pleskavas - Pečoras klostera zvanus" un Tallinas skatu. Vēlāk es nevienreiz vien biju Pečoros un Izborskā pats un kopā ar profesoriem Sinaiski un Ēriku Dmitrijeviču Prenu.
Kopā gleznojām etīdes un zemnieku portretus.
Pakāpeniski aizraušanās ar seno Krievzemi 1928. gadā noveda mani Krievijā. Mākslas akadēmijas audzēkņiem bija organizēta ekskursija un mēs devāmies uz Maskavu, Petrogradu, Novgorodu un Pleskavu.
Pirmoreiz es redzēju senās krievu ikonas, Novgorodā un Pleskavā senās freskas, bet Maskavā, satiekoties ar I.A. Anisimovu, apmeklēju Valsts restaurācijas darbnīcas. Sarunās ar viņu, palīdzēja mums uzzināt, kas ir jāredz Novgorodā un Pleskavā. Ļeņingradā mēs apmetāmies Marmora pilī. Mūsu istabas logi bija vērsti uz Ņevu, un pavērās skats uz Petropavlovskas cietoksni. Tas vēlāk man līdzēja zīmējuma, gravīras, litogrāfijas izveidē un mozaikas skicējumā. Viss brauciens bija iedziļināšanās krievu mākslā un tās izpratne.
1929. gada vasarā es strādāju Rīgā pie Ķīšezera baznīcas restaurācijas. Vajadzēja uzzīmēt un tīrit baznīcas griestus. Par nopelnīto naudu es nolēmu rudenī braukt uz Parīzi. Braucu kopā ar draugu no akadēmijas. Noīrējām istabu latīņu kvartālā un pirmajā vakarā devāmies pie Dobuzinska, kur nosēdējām vairākas stundas. Šī tikšanās ar Dobužinski man izrādījās pēdējā. Vēlāk mēs tikai sarakstījāmies.
Man mēnesis Parīzē bija veltīts tēlotājmākslai. Citas dienas es veltīju etīdēm, zīmēju tās uz Senas, pie Sakre - Karas, Luksenburgas dārzā. Atceros, ka manas vizītes laikā Parīzē nomira skulptors Bureīls, kurš bija Rodēna skolnieks. Es aizgāju uz Bureīla darbnīcu, kur stāvēja zārks viņa darbu ielenkumā. Iepazinos ar skulptoru (krievu uzvārdu aizmirsu) Ļeļas Teodorovičas (mākslinieces) draugu. Redzēju baznīcā Stellaka apgleznojumu.
Aizbraucu ari līdz Versaļai, kur biju ieraudzītā apburts. Bija septembris - oktobris, viegli krita zeltītā lapotne, viss bija burvīgi jauki.
Atgriezos Rīgā vēlā rudenī un vajadzēja domāt par pēdējiem mēnešiem Akadēmijā. Lai dabūtu diplomu, vajadzēja nokārtot eksāmenu anatomijā un latviešu ornamentā. Es sarunāju ar pasniedzēju, ka nokārtošu pēc Jaunā gada. Man nāca pretī un atļāva rādīt konkursa gleznojumu pirms visu eksāmenu nokārtošanas. Vēlāk es uzzināju, ka balsojumā tikai viena balss bija pret. Tā bija latviešu ornamenta pasniedzēja balss, bet visi pārējie (12 vai 14) bija par mani.
Kā ari tur nebūtu, Akadēmija bija pabeigta, janvāri es veiksmīgi nokārtoju visus eksāmenus, saņēmu diplomu un tiesības pasniegt zīmēšanu un mākslas vēsturi viduskolās.
Vēl līdz Akadēmijas beigšanas, pie manis atnāca profesors Tilbergs apskatīt manu diplomdarbu, un nepieskaroties mākslas detaļām sakarā ar gleznas saturu teica: "Pārdevējs ir, bet pircēju nav, uz bildes ir maiznieks un gaisa balonu tirgonis, bet pircēja nav." Viņš ieraudzīja stūrī karājošos manis zīmētu ikonu "Labā Vēsts", ieinteresējās, un es tūlīt viņam izstāstīju par manām nodarbībām ikonogrāfijā Safronova vadībā.
Ar Zavoloko iniciatīvu organizējās neliels cilvēku pulciņš, kas interesējās par ikonogrāfiju. I.N. Zavoloko Igaunijā satika jaunu ikonomeistaru Pimenu Maksimoviču Safronovu, kurš piekrita pasniegt ikonogrāfiju. Tas bija jauns cilvēks, kurš lieliski pārzināja ikonogrāfiju, bet ne sevišķi kulturāls pēc savas izglītības. Viņs bija vecticībnieks no viena ciema pie Pleskavas ezera. Mūsu pulciņā bija sekojoši cilvēki: Prof. Sinaiskis, Rikovskis, Tatjana Kosinska, Zanders un es. Mēs nodarbojāmies reizi nedēļā un iepazināmies ar dēļa sagatavošanas tehniku, līmes grunts uzklāšanu, olkrāsu sastādīšanu, grunts slīpēšanu, zīmējuma klāšanu un grunts, pamatkrāsu ieklāšanu, sekojošā atbalināšanu, seju iezīmēšanu zeltīšanu utt.
Pats Pimens Maksimovičs drošu roku vilka perfekti taisnas līnijas bez lineāla palīdzības, viņš teicami pārzināja tehniku.
Pēc daudziem gadiem man Vācijā izdevās redzēt baznīcu, kuru apgleznoja Sofronovs. Nevaru teikt, ka šis apgleznojums būtu labs, kaut kas viņā bija no sliktas gaumes. Dzirdēju vēlāk, ka Safronovs strādāja arī Romā pie baznūcas apgleznojuma. Bet es neesmu redzējis šo darbu reprodukcijās. Reiz es satiku Safronovu Ņujorkā. Viņs atnāca uz manu lakciju un vēlāk es Sofronovu apmeklēju viņa darbnīcā. Es viņam esmu ļoti pateicīgs par man ierādīto ikonogrāfijas metodi, bet viņš kā radoša personība bija maz izteikts.
No maniem draugiem man jāatzīmē I.G. Rikovskis (1894. - 1937.), kuru satiku Rīgā 1923. gadā. Smalka gaume, laba kultūra un visu laiku stila zināšana, padarīja viņu par neaizvietojamu teātra darbinieku. Bez teātra uzdevumiem viņš daudz zimēja arī priekš sevis, saasinot savu uztveri, tiekotries pēc lakoniskas un noslīpētas formas un līnijām ilustrācijā un gravīrās.
Rikovskis dzimis 1894. gadā un 1914. gadā bija students arhitektūras fakultātē Rīgas politehniskajā institūtā. 1915. gadā viņš bija mobilizēts, nokļuva Konstantinovskas artilērijas skolā Pēterburgā, pēc kuras beigšanas bija nosūtīts uz Ezeles salu Baltijas jūrā. 1917. gada rudenī viss salas garnizons nokļuva vācu gūstā, Rikovskis bija gūstā vairāk par gadu un ar grūtībām atgriezās Rīgā, kur sāka strādāat Krievu Drāmā kā kostīmu mākslinieks, kas zimēja kostīmu skices visiem teātra uzvedumiem. Gadi gāja un smagie pusbadā pavadītie laiki iedragāja viņa veselību. Viņš saslima ar tuberkulozi un nomira 1937. gadā 43 gadu vecumā.
Mēs ar viņu kopā strādājām, zīmējām klusās dabas un portretus, kopā bijām Pečoru novadā, aprunājām mūsu darbus, dzīvojām draudzīgu dzīvi. 1932. gadā kopā zīmējām lielu sienas gleznojumu "Trīsvienība" Jāņa baznīcā (Kalna ielā). Nācās mums restaurēt arī ikonas no Kaulbāra kolekcijas. Tā bija laba prakse ikonu attīrīšanā. Tā man vēlāk noderēja Prāgā.
Pēc Akadēmijas beigšanas man vajadzēja nodienēt 4. Valkas pulkā līdz 1931. gada vasarai. Pulka komandieris - pulkvedis Kļaviņš izsauca mani uz štābu un jautāja, vai es varu uzzīmēt Zilo kalnu Virsnieku klubam. Es atbildēju, ka šo kalnu neesmu redzējis, un viņš savukārt teica: "Mēs jūs turp nosūtīsim." Un tiešām, es braucu ar krāsām uz Valmieru, bet no turienes uz kalna apkaimi, kur uzgleznoju dažas etīdes, pa vienai no kurām es sāku gleznot lielo gleznu. Strādāju Rikovska dzīvoklī apmēram divus mēnešus, un nolēmu ziņot pulkvedim, ka glezna ir gandrīz gatava. Pulkvedis atbrauca, apskatījās un teica: "Jūs varat to zīmēt līdz Lieldienām." Tādā veidā es no militārās apmācības tiku atbrīvots vēl uz trim mēnešiem. Vasarā nācās zīmēt gleznu kareivju klubam un tas vairs nebija tik patīkami, jo bija jāzīmē pilsoņu kara aina, kura risinās ziemā, mežā, bet kaut kā arī tā sanāca.
Pēc dienesta mani braucieni uz Pečoru novadu turpinājās gandrīz katru vasaru, bet 1934. gadā man ar sievu izdevās aizbraukt uz Itāliju. Braucu es ar Sinaiski un viņa meitu Tosju un vēlāk mums pievienojās mana sieva ar savu māsu. Mēs braucām caur Varšavu, Vīni, Venēciju. Florencē satikāmies ar manu sievu un viņas māsu (viņas brauca caur Berlīni). Šeit vajag apstāties, lai pastāstītu par satikšanos ar N.N. Lohovu.
Vēl pirms pirmā pasaules kara Maskavā izveidojās Mākslas Cienītāju grupa, starp kuriem bija Cvetajevs - Daiļās mākslas muzeja direktors. Šī grupa pieņēma jauna mākslinieka - entuziasta Lohova projektu par pirmklasīgu itāļu monumetālo mākslas darbu kopiju izveidi. Bija mērķis - dot iespēju cilvēkiem Maskavā redzēt Renesanses laikmeta itāļu meistaru darbus. N.N. Lohovs apsolīja izpildīt daudzus itāļu meistaru darbus labākajā veidā. Viņš izbrauca no Krievijas agrā pavasarī un atgriezās ap ziemu, atvedot to, ko šajos mēnešos paguva padarīt Itālijā. 1914. gada vasarā viņš atkal devās uz Itāliju, bet sākās pirmais pasaules karš un viņš tur iestrēga. Neliels daudzums pagājušo gadu darbu palika muzejā. Viņa kopiju kvalitāte bija pirmklasīga. Viņš palika Itālijā un turpināja strādāt, turot prātā Maskavas muzeja pasūtījumu. Bet vajadzēja dzīvot, ar viņu bija sieva un divi bērni. Viņš sāka veidot divas kopijas, vienu Krievijai un otru pārdošanai. Tā vilkās gadi, visa sarakste ar Maskavu pārtrūka. Lohova studijā sakrājās daudz darbu priekš Krievijas. Viņš taisīja kopijas no baznīcām Florencē, Asīzē, Sienas un citās Itālijas pilsētās. Itālijas valdība nāca viņam pretī un ļāva priekš darbiem sliet statnes. Mani paziņas bija Lohovam paziņojusi par manu ierašanos. Es iebraucu Florencē vakarā un nākošajā dienā devos pie Lohova. Piezvanīju pie durvīm, atvērās logs otrajā stāvā un parādījās sievietes galva. Uz manu jautājumu, kur satikt Lohovu, viņa teica, zinoties par manu atbraukšanu un ka viņš tagad strādā Ufici muzejā un varēšot viņu sastapt un sarunāt laiku, kad apmeklēt viņa darbnīcu. Es devos uz turieni un vienā no zālēm ieraudzīju vecāku cilvēku pie molberta, strādājošu ar kādu itāļu meistara - portretista kopiju. Izdzirdot manu vārdu, viņš jautāja, ko es esmu paguvis redzēt muzejā un uzzinot, ka es tikko esmu atbraucis un neko vēl neesmu redzējis, pārstāja strādāt un piedāvāja kopā ar mani pastaigāt pa galeriju. Es, protams, ar prieku pieņēmu viņa piedāvājumu un šīs stundas kopā ar Lohovu, kas pavadītas Ufici, palikušas manā atmiņā kā kaut kas brīnišķs. Viņš skaidroja Botičelli "Venēras dzimšanu" un Leonardo "Ziemassvētkus", veselu rindu citu gleznu, pavēstot ne tikai gleznu tehniskās detaļas, bet vēršoties arī pie gleznas dziļākās būtības. Man bija neērti, ka es atrāvu viņu no darba, bet viņš bija priecīgs, ka kāds no tālās zemes apciemoja viņu. Mēs norunājām satikties ar viņu mājās, lai apskatītu darbnīcu. Nākošajā dienā atbrauca mana sieva ar māsu un mēs visi kopā ar profesoru Sinaiski devāmies uz Lohova mājas darbnīcu.
Varu teikt, ka neko tamlīdzīgu nekad neesmu agrāk redzējis. Visi darbi bija domāti dzimtenei. To bija ap 35. Ne tikai kopijas, bet aiī seno darbu atrestaurējumi. Nikolajs Nikolajevičs teica: "Muzikanti, komponisti ir laimīgāki par gleznotājiem. Viņu sarakstītā kompozicīja saglabā domas un jūtas, bet gleznotāji zīmē ar krāsām un tā pēc 300 gadiem mainās un tas, kas bijis, izgaist, izbirst. Es mēģināju atjaunot. Lūk piemērs "Svētā Klāra" Simona Martīni darbs, krāsa daudzās vietās atlipusi, zelts nosūnējis. Es nolēmu atjaunot šo darbu, bet turu to zem pārklāja, man netic un domā, ka es to sagudroju. Man vienkārši ir aizvainojums, ka laika apskārdētu gleznu pasniedz kā oriģinālu." Darbnīcā es redzēju ap 30 - 40 gleznas, kas bija domātas muzejiem Krievijā. Te bija bija gan lieli audekli, gan portreti un gleznas ar reliģisku tēmu, galvenokārt itāļu renesanses laikmets (14. - 15. g.s.).
Šīs kolekcijas liktenis bija bēdīgs. N.N. Lohovs mira 1945. gadā. Viņa sieva Marija Mitrofanova par šo kolekciju aizrakstīja Igoram Grabarjam un saņēma atbildi: "Mums pašlaik ir daudz oriģinālu un kopijas mums nav vajadzīgas." Sākās pircēju meklējumi. Ari es, jau dzīvodams Kvebekā, piedāvāju to nopirkt muzejam, bet tie atteicās. Visa kolekcija nokļuva Pitsburgā, to iegādājās kolekcionāra Frika meita, kurai pieder pašai savs muzejs Ņujorkā. Pitsburgā ir uzcelta speciāla ēka, kurā ir izstādīti visi Lohova darbi. Es redzēju šo kolekciju divreiz. Tur varēja pētīt itāļu glezniecību un paust nožēlu, ka šī kolekcija nav nokļuvusi Krievijā.
Ar manu pārbraucienu uz Kanādu 1949. gadā sākās mani braucieni uz Eiropu un ASV. Mans darbs Zivju departamentā, zīmējot zivis Gaspē pussalā, deva man iespēju iepazīt Kanādas dabu, bet brauciens uz Grieķiju un Palestīnu iepazīstināja mani ar dziļāku senatni, kur es zīmēju arhitektūru un turienes cilvēkus.
Sākot ar 1962. gada vasaru es Midlbērijā pasniedzu mākslas vēsturi, zīmēju studentus un pasniedzējus. Tas deva man iespēju ieskatīties sejās un rast izteiksmīgāku galvas formu.
Kanādā es turpināju nodarboties ar glezniecību un izstādīties. Kopumā man bija 16 izstādes, kas pamatā notika Kvebekā, Monreālā, Ottavā kā ari ASV, Eiropā (Šveicē, Beļģijā un citās valstīs). Sarakstīju un publicēju vairāk par 300 rakstu par mākslu, personīgiem iespaidiem, Par tikšanās ar māksliniekiem, komponistiem, zinātnes un mākslas darbiniekiem. 1974. gadā ASV tika publicēta mana grāmata "Krievu mākslinieki" (rakstu apkopojums), kura tika aizsūtīta uz Tretjakovas galeriju un akadēmiķim D. Lihačovam. Akadēmiķis deva labu atsauksmi.
Mans veselības stāvoklis pēdējos gados nedod man iespēju intensīvi strādāt. Es vēl nodarbojos ar reliģisko glezniecību un ikonu restaurāciju, zīmēju autoratkārtojumus dažām manām gleznām un zīmējumiem, kurus radīju jaunībā.
E. Klimovs, Monreālā, 1988. gadā
