Veru Ļihačovu un Gaļinu Černovu pieminot
Ludmila Flama (ASV)
Даугава, № 3/4, 2005
(tulkots no krievu valodas)
2004. gada 28. augustā deviņdesmit ceturtajā mūža gadā Briselē mira Latvijas Nacionālās operas primabalerīna Vera Ļihačova.
Vera Ļihačova (Jakobī) dzimusi 1910.gada 25. septembrī Vitebskā, kur tolaik bija dienējis viņas tēvs – jurists Pēteris Jakobī, senatora Nikolaja Jakobī dēls. Vēlāk ģimene atgriezās Sanktpēterburgā. Šeit Vera pirmoreiz mūžā ieraudzīja uz skatuves īsto baleta priekšnesumu. Baleta pasaule apbūra viņu uz visu mūžu.
Pēc Oktobra lielinieku apvērsuma, kas noveda pie krievu inteliģences pārstāvju masveida emigrēšanas no Krievijas, Jakobī daudzbērnu ģimene nonāca Rīgā, kur Veras tēvs aktīvi piedalījās Latvijas Republikas likumdošanas aktu izstrādē.
Kopā ar savu tuvāko draudzeni Gaļinu Černovu Vera Ļihačova (tolaik Jakobī- tulkot. piezīme)iestājās Rīgas baleta studijā, kuru vadīja primabalerīna Aleksandra Fjodorova, kas agrāk bija Sanktpēterburgas Imperatora Operas zvaigzne, bet Latvijā kļuva par baletmākslas pedagogu un Rīgas Nacionālās Operas primabalerīnu. Abas audzēknes izrādījās talantīgas un, pārejot no studijas uz Nacionālās Operas baleta trupu, drīzumā izvirzījās par solistēm, bet Vera vēlāk kļuva pat primabalerīna. Kā skatuvisko vārdu viņa izvēlējās savas mātes meitasuzvārdu – Ļihačova. Vera Ļihačova dejoja galvenajās partijās baletos "Gulbju ezers", "Esmeralda", "Bahčisarajas strūklaka" un citos; operā „Kņazs Igors” viņa izpildīja galveno partiju "Polovcu dejās".
Neilgi pirms Otrā Pasaules kara Vera apprecējās ar kņazu Nikolaju Jengaličevu, pie tam viņa bija laulājusies kopā ar savu jaunāko māsu Annu, kas apprecējās ar Nikolaja brāli kņazu Andreju Jengaličevu. Jaunākā māsa Anna vēl pirms kara sākuma kopā ar dzīvesbiedru aizbrauca uz Beļģijas Kongo, kur viņas vīrs strādāja par inženieru dimantu raktuvēs, tādēļ kara darbība un notikumi pagāja tiem secen. Vera palika Latvijā, kas piespiedu kārtā tika pievienota PSRS, un drīzumā šeit tika arestēti viņas vecākā māsa un tēvs, kurš vēlāk gāja bojā kādā no GULAGa koncentrācijas nometnēm.
Nacistu okupācijas laikos Vera Ļihačova turpināja strādāt Rīgas Operā. Vācu okupācijas otrajā gadā viņa adoptēja mazu puisēnu, kuru nacisti piespiedu kārtā izveda no Baltkrievijas. Kopā ar citiem Baltkrievijas bērniem, kuru mātes tika nosūtītas spaidu darbos uz Vāciju, viņš tika ievietots koncentrācijas nometnē pie Rīgas.
Kaut gan Ļihačovas artistiskajai karjerai nebija nekā kopīga ar politiku, viņas izcelsme un tituls nekā laba padomju Latvijā viņai nesolija, tādēļ 1944. gadā viņa kopā ar savu audžudēlu atstāja Rīgu un nonāca Vācijā. Būdama Fraiburgā, viņa gandrīz negāja bojā bombardēšanas laikā: bumba trāpija operas ēkā, kur viņa tobrīd noturēja mācību stundu.
Pēc kara beigām Vera Ļihačova kopā ar māti un bērnu pārcēlās uz Maroku. Tolaik viņas laulības saites jau bija sairušas un visa atbildība par ģimeni gūlās uz viņas pleciem.
Marokā Rabatas pilsētā Vera Ļihačova gandrīz trīsdesmit gadus vadīja viņas dibināto klasiskā baleta studiju, kas deva nozīmīgu ieguldījumu šīs ziemeļāfrikas valsts kultūras dzīvē. Pirms viņas atbraukšanas Rabatā, Marokā nebija baleta kā tāda; sapņot par skatuviskās darbības atsākšanu nebija vērts un Vera koncentrēja savas pūles, censdamās dibināt baleta studiju, un tā arī tika dibināta 1947. gada decembrī. Iesākumā šī lieta nebija viegla, apstākļi bija pieticīgi, it īpaši tādēļ, ka trūka kaut kādu finanšu līdzekļu telpas īres maksai un pianistes darba apmaksai. Bija nepieciešams pielikt ne mazums pūļu, lai uzņemtu pietiekamu skaitu audzēkņu, ne mazāk svarīgi bija radīt sev stabilu reputāciju jaunajā vietā. Jau pēc dažiem mēnešiem Verai izdevās demonstrēt savu pirmo audzēkņu panākumus, bet nedaudz vēlāk notika pirmais atklātais vakars sinema-teātrī "Rojal", šis pasākums pievērsa sev Marokas preses uzmanību. 1948. gada jūnijā Rabatā parādījās afišas, kurās tika ziņots par galakoncertu "Rojal" zālē, kurā piedalīsies Rīgas Operas primabalerīna Vera Ļihačova un Krievu koris Jevgeņija Jeveca vadībā. Šis koris, kas sastāvēja no 26 dziedātājiem, tika izveidots Kasablankā, kur tolaik dzīvoja daudz krievu, kas tur nonāca pēc kara beigām. Šis koris tapa pakāpeniski, kora sastāvs veidojās uz baznīcas kora pamata, kura reģents bija tas pats Jevgeņijs Jevecs, imigrants no Polijas. Marokā šis koris bija visai populārs, un kopīgais koncerts Rabatā izrādījās veiksmīgs un guva publikas atzinību.
Profesionālajā ziņā Veras Ļihačovas baleta studijas ikgadējās uzstāšanās kļuva aizvien labākas, aizvein lielākas prasības tika izvirzītas pret studijas audzēkņiem. Savulaik, Ļihačova vēl būdama Fjodorovas mācekle, palīdzēja tai vadīt nodarbības jaunākajās grupās; šī pieredze lieti noderēja viņai Marokā, bet no sava plašā baleta repertuāra viņa smēlās idejas baleta priekšnesumiem, pielāgojot tos savu audzēkņu tehniskajām iespējām.
Jau 1951. gadā laikraksts "L'Echo de Maroc" rakstīja, ka pateicoties Veras Ļihačovas nopelniem, "mēs ikreizi ar jaunatklājēju prieku ievērojam, ka balets ieņem aizvien svarīgāku vietu Rabatas mākslinieciskajā dzīvē", ka V.Ļ. saviem audzēkņiem „izdevās ieaudzināt tik pat dziļu patiku pret deju, kas ir viņas pašas mūža vadmotīvs".
Pirmie priekšnesumi sastāvēja no atsevišķiem numuriem; 1952. gadā V. Ļihačova nolēma, ka viņas audzēkņi ir pietiekoši labi apguvuši baletmākslu, lai varētu iestudēt visus četrus baleta "Gulbju ezers" aktus. Tanī laikā uz Maroku no Dienvidslāvijas atbrauca mākslinieks dekorators Vladimirs Žedrinskis. Dažu gadu laikā pirms došanās no Marokas uz Parīzi Žedrinskis noformēja visus viņas iestudējumus. Sarežģītajām dekoracijām trūka finanšu līdzekļu, tomēr negribējās iestudēt "Gulbju ezeru" uz audeklu fona, un Žedrinskim izdevās spoži atrisināt šo uzdevumu, izmantojot priekškaru, minimālo rekvizītu un dažus apgleznotus paneļus. Viņš izstrādāja kostīmu skices, daļu no kostīmiem pašuva Veras māte. Baleta iestudējums noritēja spīdoši. Audzēkņi veiksmīgi uzstājās un kritiķi atzīmēja ne tikai viņu sasniegumus, bet arī Žedrinska skatuves māksliniecisko noformējumu, kā arī nepiemirsa atzīmēt arī pašas Veras Ļihačovas, kura bija izpildījusi Odīlijas/Odetas lomu, nozīmīgo ieguldījumu šajā iestudējumā. Presē Veru Ļihačovu nodēvēja par "Rabatas Terpsihoru" (sengrieķu dejas mūzu- tulkot. piezīme).
Nākamajā gadā viņa iestudēja M. Musorgska baletu „Izstādes gleznas”("Картинки с выставки"), bet vēl pēc gada iestudēja P. Čaikovska "Riekstkodi". V. Ļihačovas studija viesojās arī Kasablankā un Meknesē. Skices dažiem kostīmiem zīmēja viņas audžudēls Aleksandrs Kazjuss-Jakobī, viņš noformēja arī afišas.
Studijas dalībnieku skaits pieauga. V. Ļihačova atsevišķi pasniedza baletmākslu arī sultāna Muhameda V jaunākajai meitai princesei Amīnai un viņas svītai, kaut gan šīs audzēknes nepiedalījās izrādēs un iestudējumos.
Savas skatuviskās darbības 25 gadu jubileju Vera Ļihačova atzīmēja 1956. gadā Rabatā, veidojot programmu, kas sastāvēja no divertismenta un "Polovcu deju" iestudējuma, kas sacēla furoru. Publikas vidū bija princis Hasans, princeses Aiša un Malika, Tetuānas halifa dēls un, kā ziņoja laikraksts, "Viņa Augstības Sultāna kabineta locekļi". Šī izrāde tika atkārtota 1972. gadā.
Pēdējā V. Ļihačovas baleta studijas izrāde notika Rabatā 80-tajos gados, neilgi pirms Veras Ļihačovas izceļošanas no Marokas. Viņa pārcēlās uz Briseli pie savas neredzīgās māsas Annas Jengaličevas (1918-1998), kas bija kļuvusi par atraitni.
Jāpiezīmē, ka daudzi viņas studijas audzēkņi turpina strādāt baleta un mūzikas jomās: kāda audzēkne atvēra savu baleta studiju Kasablankā, cita audzēkne kļuva par konservatorijas direktori Rabatā.
Veras Ļihačovas vārds un tās ieguldījums Marokas kultūras dzīvē arī patlaban tiek pieminēts šajā valstī.
Arī nesen Rīgā izdotajā I. Bites grāmatā par Latvijas baleta vēsturi tiek augsti vērtēti Nacionālās Operas primabalerīnas Veras Ļihačovas talants un meistarība.
***
Tanī pat 2004. gadā, tikai 4. oktobrī Aidaho štatā (ASV) mira Veras Ļihačovas skatuves kolēģe, mana tēva māsa Gaļina Černova-Braunšveiga, Latvijas Nacionālās Operas bijusī balerīna.
Gaļina Černova dzimusi 1911. gada 3. martā (ja es nemaldos) Vologdā. Starpkaru laikposmā viņa dzīvoja Rīgā. Tā pat , kā V. Ļihačova , viņa atstāja Rīgu 1944. gadā un nonāca Vācijā. Pēc šķiršanās no Nacionālās Operas dejotāja V. Leonaiša Gaļina apprecējās ar veterināru Vilhelmu Braunšveigu un 1950. gados emigrēja uz ASV, kur ilgus gadus bija nodzīvojusi Kalifornijā, jo tur vīram bija prakse. Būdama emigrācijā, Gaļina Černova baletmākslai nepievērsās, bet interesējās par juveliermākslu, audzināja meitu Ņinu.
