Mana mazā zemīte,
Cik tu esi jauka!
Zili tavi ezeri,
Zaļi tavi lauki.
Baltās smiltis liedagā,
Zeltā viļņo druvas,
Bērzu birzes sudrabā
Manai sirdij tuvas.
Cīruļdziesrna tīrumā,
Rieti, miglā tīti,
Mūzām, mazā Latvija,
Manā sirdī mīti!

Ksenijas vectēvam Mihailam Ņesterovam piederēja ķieģeļu rūpnīca pie Jelgavas, viņš bijis tajā laikā pazīstams mecenāts. Arī Kseniju gatavoja dzīvei augstākajā sabiedrībā, tāpēc jau no agras bērnības, kā Jau bija pieņemts, meitenes audzināšanai tika pieaicināta audzinātajā - bonna. Tā bija īstā vāciete, loti pedantiska, ar labām manierēm un koptu vācu valodu. Tā kā Ksenija pavadīja ar viņu lielāko dienas daļu un dzīvoja ar viņu vienā istabā, šī audzinātāja stipri ietekmējusi  ne tikai mazās meitenītes valodu, bet arī vāciski pedantisko attieksmi pret visu. No viņas Ksenija pārņēma arī pieticīgumu un paaugstinātu prasīgumu pret sevi.
Vectēvs Ņesterovs nomira divdesmito gadu sākumā, kad Ksenijai bija tikai seši gadi un viņa vēl negāja skolā, bet atradās bonnas pārraudzībā, kam vēlāk izrādījās liela nozīme.
Pastāv uzskats, ja bērnībā bērns ir dzirdējis kādu svešvalodu, atradies tās valodas vidē, vēlāk, kad sāk to mācīties, viņš runā šai valodā bez akcenta un ātri to apgūst. Vismaz ar Ksenijas dzīves piemēru var apliecināt šī uzskata pareizību. Turpmāk visa viņas profesionālā dzīve bija saistīta ar vācu valodu. Padomju laikā nedrīkstēja braukt uz ārzemēm, it sevišķi, ja tu neesi Komunistiskās partijas biedrs. Bet uz universitāti bieži atbrauca kolēģi no Vācijas. Satiekoties ar Kseniju Karpovu, viņi vienmēr īpaši atzīmēja viņas valodas prasmi un izrunu. Bet interesantākais noticis Vācijā 1991. gadā. Ksenijas labākā draudzene no skolas laikiem uzreiz pēc kara aizbrauca uz Vāciju un dzīvoja tur. Kad atvēra robežas un visi varēja apciemot savus radus un draugus ārzemēs, Ksenija arī devās uz Vāciju pie savas labākās draudzenes. Tolaik viņām abām bija jau 75 gadi. Draudzene lielāko dzīves daļu nodzīvoja ērtībās,



bet šai vecumā viņa sēdēja invalīdu krēslā un gandrīz nespēja pārvietoties. Toties Ksenija, kas visu savu dzīvi bija cīnījusies ar grūtībām, bija labā fiziskā formā. Tā kā viņa viesojās veselu mēnesi, laika bija diezgan gan izrunāties, gan pabraukāt pa Vāciju. Tā, braucot ar vilcienu apskatīt kādu pilsētu, Ksenija uzsāka sarunu ar kādu vecu dāmu. Šo dāmu izbrīnīja Ksenijas bagātā un koptā valoda, bet, kad viņa uzzināja, ka Ksenijai vācu valoda nav dzimtā, viņa apraudājās un uzdāvināja 100 mārku, jo nekā cita dāvanai viņai līdzi nebija.
Kādā veikalā Ksenija, pirka sev mēteli, viņa sarunājās ar saimnieci, un arī tā pamanīja, cik Ksenijai ir laba un kopta valoda. Kad uzzināja, ka Ksenija nav vāciete, bet atbraukusi no Latvijas, komplektā mētelim uzdāvināja šalli.
Tā kā Ksenija bija zinātkāra meitene un mājās bija bagāta bibliotēka, viņa sāka lasīt jau piecu gadu vecumā. Saviem bērniem viņa stāstīja, ka piecu gadu vecumā bieži sēdējusi ar Puškina sējumu rokās un ar aizrautību to lasījusi. Krievu klasiķu valoda no grāmatām un arī saskarsme ar vācu klasiķiem ar audzinātājas palīdzību nepalika bez pēdām - Ksenija Karpova labi dzejoja gan krievu, gan latviešu, gan vācu valodā.
Kad vectēvs nomira, ģimene un radi sāka dalīt mantu, taču nekādi nevarēja to izdarīt. Parādījās neapmierinātie, sāka valdīt kaislības, sāka strīdēties, tiesāties, un, kā mēdz būt tādos gadījumos, visa bagātība izputēja. Pienāca grūti laiki. No Ņesterovu bagātās mājas vajadzēja izvākties, īpašums rika aprakstīts, ģimeni piemeklēja trūkums. Vienu dienu nedēļā vajadzēja atteikties no ēšanas, tanī dienā vienu reizi dzēra kakao ar baltmaizi. Tomēr Ksenija paguva apmeklēt  privātu vācu skolu. Tur viņa mācījās ne visai ilgi, jo materiālu apstākļu dēļ vajadzēja pāriet uz parasto skolu.
Tuvākā skola bija latviešu un atradās Lielupes otrajā krastā. Te Ksenijai nācās izturēt vairākus smagus pārbaudījumus.

Vispirms, viņa nepārvaldīja latviešu valodu tādā līmenī, lai varētu tūlīt iesaistīties mācībās un atbildēt mājas uzdevumus. Pirmajā laikā stipri traucēja vācu valoda. Ksenija stāstīja, ka skolotāji devušij viņai vienu mēnesi adaptācijai, bet pēc mēneša sākuši jau nežēlīgi izsaukt pie tāfeles. Mācību vielu viņa zināja un saprata, bet pastāstīt latviski nebija vienkārši. Viņas pirmā atbilde šajā skolā bija pie ģeogrāfiskās kartes un skanēja apmēram tā: “Šitais ir Nīl, tur peld der Krokodil.” Protams, vienaudži kopā ar skolotāju apraudājās no smiekliem. Pati Ksenija šo gadījumu atcerējās, ari smejoties līdz asarām. Iedzimtā humora izjūta pasargāja viņu no tā, ko mūsdienās sauc par mazvērtības kompleksu, kas rodas, kad pārdzīvo neveiksmi, it sevišķi, ja cilvēku apsmej.
Cits pārbaudījums bija vēl grūtāks. Skola atradās Lielupes otrajā krastā un tikt uz turieni varēja tikai ar laivu vai pa ledu. Vai mūsdienu vecāki varētu iedomāties savu bērniņu, kurš lietainā un vējainā laikā viens pats dodas pāri upei uz skolu?! Ksenija to bieži atcerējās, tomēr nekad neuzsvēra, ka tas bija neiespējami grūti vai bija bail. Viņa pat neiedomājās šī grūtā ceļa dēļ kavēt skolu. Skolu kavēja tikai tad, kad sākās ledus iešana, jo tad ari skolotāji saprata, ka nav bērnu spēkos tikt uz skolu. Var teikt, ka šāds ar piepūli pārvarams ceļš uz skolu norūdīja Kseniju, sagatavoja viņu dzīves grūtībām, stiprināja viņā atbildīgu attieksmi pret jebkuru lietu, iemācīja pārvarēt šķēršļus, nevis atkāpties to priekšā. Tie, kam palaimējās sastapties dzīvē ar Kseniju Karpovu, var apliecināt viņas stipro garu, nelokāmību, neatlaidību un spēju iztikt un strādāt visgrūtākajos morālos un dzīves apstākļos.
Ksenijai vajadzēja apgūt to, kas netika mācīts viņas iepriekšējā mācību iestādē - latviešu valodas gramatiku un literatūru. Protams, tobrīd viņai jau bija izveidojusies zināma pieredze: viņa atkal ķērās pie lasīšanas. Kā lasāmvielu viņa izvēlējās latviešu klasiķu daiļdarbus, kurus arī pēc tam labi pārzināja, raiti atstāstīja ar precīziem skaidrojumiem un viegli citēja. Šāds darbs viņu nemaz neapgrūtināja, jo viņa mīlēja lasīt, lasīja ātri un uzreiz apdomāja izlasīto. Visai drīz viņas diktātos vairs nebija kļūdu, latviešu valodā un latviešu literatūrā bija tikai teicamas atzīmes. Ari vēlāk Ksenija vienmēr uzsvēra valodas apguvē nepieciešamību daudz lasīt un lasīt tikai labas grāmatas, jo tas ieliek pamatus gan sarunvalodai, gan pareizrakstībai, gan pareizai valodas uztverei, kas ir vajadzīgs, lai labi saprastos. Par sevi viņa teica, ka viņas latviešu valodu veidojuši latviešu klasiķi.
Beigusi pamatskolu, Ksenija iestājās Rīgas 2. ģimnāzijā. Toreiz ģimnāzijas dalījās sieviešu un vīriešu. Tāpēc darbdienas pagāja meiteņu sabiedrībā. Ksenijas ģimene turpināja dzīvot ļoti pieticīgi, svētku reizēs vajadzēja izdomāt, kā apģērbties, lai slēptu savu nabadzību. Kaut gan materiālā nevienlīdzība bija stipri jūtama, no Ksenijas  nenovērsās, tieši otrādi, viņas sabiedrību vērtēja un meklēja. Viņas autoritāti klasē īpaši cēla viņas latviešu valodas līmenis un literatūras  pārzināšana. Ļoti bieži mācībās vājākas meitenes lūdza Kseniju uzrakstīt viņām mājas domrakstu par literāro tēmu. Protams, Ksenija nekad neatteica, kaut agrāk nebija pieņemts prasīt atlīdzināt tādus pakalpo- jumus. Viņa stāstīja, ka ģimnāzijā pirmā mācību gada vidū nākamajā 1 stundā pēc domraksta nodošanas skolotāja ienākusi klasē, nolikusi uz  skolotāja galda divas kaudzītes ar burtnīcām, lielāku un mazāku. “Te ir Ņesterovas domraksti,” skolotāja parādījusi uz lielāku kaudzīti, “bet" te ir klases!” - viņa parādījusi uz mazāku kaudzīti ar pāris burtnīcām.  Kā var vienu un to pašu tēmu izklāstīt dažādā veidā un neatkārtoties?  To spēj tikai talants! Bet pats svarīgākais bija tas, ka skolas un arī ģimnāzija bija maksas, taču par labām mācībām maksu par skolu samazināja vai pat pavisam atbrīvoja no tās. Ar savām labajām sekmēm Ksenija spēja palīdzēt savai ģimenei jau no skolas gadiem!
Kā skolas laikā, tā arī turpmākajā dzīvē Ksenija bija ļoti enerģiska un aktīva, burtiski izstaroja enerģijas lādiņu, dzīvesprieku un mērķtiecīgumu. Tāpēc nav brīnums, ka skolas laikā viņa pievērsās arī sportam - bija laba airētāja un volejboliste, airēja “astotniekā”, bija tā stūrmane. Šī loma pārnestā nozīmē bija viņai lemta visas dzīves gaitā un arī vislabāk padevās. Arī iestājusies universitātē un strādājot, Ksenija nepameta sportu. Vakaros bieži gāja spēlēt volejbolu. Bez  airēšanas Ksenijas mīļākais sporta veids bija arī volejbols. Droši vien tieši sports palīdzēja viņai uzturēt to bezgalīgi možo un stipro garu,  kurš viņai piemira līdz pēdējai mūža dienai.
Jaunieši prata jautri pavadīt laiku. Vislabprātāk devās izbraukūmos, rīkoja masku balles, svētkos gāja ķekatās. Te vajadzēja lielu  izdomu, jo šai lietai piegāja radoši. Tā kā Ksenijai izdomas netrūka, ķekatnieku tērpā viņu nekad nevarēja pazīt.

Ksenijas ģimenē bija vēl viens bērns - viņas jaunākā māsa, kura agrā bērnībā bija pārcietusi meningītu. Slimība atstāja smagas pēdas uz meitenes attīstību. Ksenija palīdzēja kopt māsu, ļoti mīlēja viņu un pārdzīvoja viņas likteni. Ksenija stāstīja, ka pirms kara Rīgā darbojās speciālā skola bērniem ar dažādām garīgam novirzēm un attīstības aizturi. Šī skola strādāja ar Valdorfa skolas metodēm un guva reālus panākumus. Ksenija ar asarām acīs stāstīja, ka māsiņa astoņu gadu vecumā sākusi iemācīties kaut nedaudz apkalpot sevi, pat šņorēt zābaciņus. Diemžēl viņas attīstībai nebija lemts virzīties uz priekšu, jo šīs skolas direktors pēc tautības bija ebrejs un, ienākot vācu armijai, viņš tika apcietināts, bet skola likvidēta. Tas ļoti sarūgtināja Kseniju, jo viņa ne tikai pārdzīvoja par māsas nākotni, bet arī juta līdzi skolas direktoram un pārējiem darbiniekiem, kuri bija gan profesionāļi savā jomā, gan sirsnīgi un atsaucīgi ļaudis, kuriem nebija svešas nelaimīgo tuvinieku sāpes. Viņa ļoti izbrīnījās, ka pēc 1990. gada Valdorfskolas metodes vajadzēja ieviest Latvijā kā jaunumu.
Māsas un ari citu tuvinieku veselības problēmas pamudināja Kseniju pēc ģimnāzijas beigšanas stāties Medicīnas fakultātē. Tolaik  iestājpārbaudījumi bija visai nopietni. Izturēt konkursu un tikt iekšā varēja tas, kurš nokārtoja iestājpārbaudījumus uz pieci ar plusu. Viens ino iestājeksāmeniem bija latīņu valoda. Eksāmenu latviešu valodā pieņēma profesors Endzelīns. Viņš mēdza uzdot tādus jautājumus: “Kas ir sviests?” Ja abiturients atbildēja, ka tas ir 1.deklinācijas lietvārds,  kurš nozīmē piena produktu, viņš atbildēja: “Nē! Tas ir ciešamās kārtas divdabis!”, kaunināja abiturientu un lika divnieku. Ja abiturients runāja, ka sviests ir ciešamās kārtas divdabis, viņš iebilda: ”Nē! Tas ir 1. deklinācijas lietvārds, kurš nozīmē piena produktu!”, atkal kaunināja abiturientu un lika divnieku. Protams, viņš gaidīja no drebošā abiturienta pilnu atbildi. Var saprast, ka iestājeksāmeni noritēja visai savdabīgi un nekad nevarēja paredzēt, ko izdomās profesors. Līdzīgi notika eksāmens latīņu valodā. Profesors uzdeva jautājumus par retiem vārdiem, par izņēmumiem un tamlīdzīgi. Tas nozīmēja, kai iestājpārbaudījumiem vajadzēja pamatīgi gatavoties, bija jāzina visa mācību viela un pat ārpus tās. Tomēr Ksenija labi nokārtoja eksāmenu pat pie profesora Endzelīna un saņēma vajadzīgo piecnieku ar plusu. Ber latīņu valodā viņa dabūja tikai piecnieku. Liktenīgo piecnieku bez plusa! Tas nozīmēja, ka viņa netika medicīnas fakultātē. No četriem priekšmetiem trīs disciplīnās Ksenija saņēma piecniekus ar plusu, bet vienā - vienkārši piecnieku bez plusa. Ar tādām atzīmēm togad viņa varēja iestāties tikai Filoloģijas fakultātē. Viņa nolēma nezaudēt laiku un iestājās tur, kur viņai pēc būtības bija visvienkāršāk mācīties - vācu filoloģijā.
Var vēlreiz pārliecināties, ka dzīvē visam ir sava nozīme. Neizdevās un nav jāmēģina vēlreiz - tavs ceļš ved citā virzienā! Cik reižu pēc tam Ksenija Karpova ar pateicību atcerējās savu mazo, bet liktenīgo neveiksmi iestājeksāmenā latīņu valodā: “Es būtu ļoti viduvējs mediķis. Kā es varēju iedomāties sevi medicīnas jomā - es taču no asinīm baidos!”
Tātad 1934. gadā Ksenija Karpova iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Ģermāņu nodaļā.
Tā kā par mācībām universitātē bija jāmaksā, Ksenijai vajadzēja vienlaikus strādāt, lai nopelnītu naudu mācībām un arī iztikai. Sākumā viņa strādāja dažādus gadījuma darbus, kā, piemēram, Ķuzes konfekšu fabrikā un parfimērijas veikaliņā Vecrīgā, kur saimnieks pats izgatavoja smaržas. Vienkāršs darbs nāca par labu jaunajai meitenei, te viņa iepazinās ar dzīvi, tās nerakstītiem likumiem, tāpēc vēlāk vairs nebija tik naiva un nepārdzīvoja vilšanās tik ļoti kā ideālisti. Ksenija bija visai vērīgs cilvēks un mācījās visur. Strādājot konfekšu fabrikā, viņa uztvēra, ka ne viss, kas ir salds, ir gatavots no labiem produktiem. Jo saldāka garša un pievilcīgāks ārējais izskats, jo vairāk netīru un sabojātu produktu ir iekšā. Līdz vecumdienām Ksenija palika visai atturīga pret visa veida saldumiem, izņemot mājās gatavotiem. Arī pret smaržām un visa cita veida parfimēriju viņa bija diezgan vienaldzīga. Viņa stāstīja, kā veikaliņa saimnieks mācījis piedāvāt pircējiem smaržu flakonu, sakot “Redzat, cik daudz smaržu ir flakonā!” vajadzēja noliekt uz pircēja pusi, jo tad tik tiešām izskatījās, ka šķidruma iekšā ir vairāk nekā īstenībā.
Viņa ar smaidu atcerējās, ko pārcieta viņas māte, būdama daudz naivāka sieviete, kad iekrita komerciālo uzslavu tīklos. Viņām abām vajadzēja piedalīties kādās lielās viesībās, ko māte ar nepacietību gaidīja. Tāpēc viņa pienācīgi gatavojās šiem svētkiem un pierakstījās frizētavā. Lai izskatītos labāk, viņa, kā kādreiz savas labklājības gados, apmeklēja frizētavu tieši svinību dienā. Ksenijas mātei bija diezgan kuplas un mēreni tumšas uzacis. Frizētavā meistare, kas viņu apkalpoja, sāka pierunāt viņu viegli, nokrāsot uzacis, jo tad viņas glītā seja būs vēl pievilcīgāka. Māte uz mirki pakļāvās komplimentiem, ko bija dzirdējusi no meistares, un piekrita darīt to, ko pati nebija iedomājusies. Kad meistardarbs bija pabeigts, viņa paskatījās uz sevi spogulī un ieplēta acis šausmās; melnas uzacis, kuplas kā Brežņevam, pilnīgi izkropļoja viņas glīto seju. Sejā bija tikai uzacis - tās piesaistīja uzmanību uzreiz. Kad Ksenija pārnāca mājās pirms viesībām un sāka posties, viņa pamanīja, ka māte visu laiku izvairās no sarunām un pagriežas ar muguru. Galu galā viņa teica, ka neiešot, jo slikti jūtas. Ksenija saprata, ka māte nevēlas rādīt seju. Galu galā viņai izdevās ielūkoties mātes sejā, un tai pašā brīdī viņa iekliedzās: “Māt, kas ir ar tevi? Kas noticis?" Kad māte pastāstīja par savām nedienām, Ksenija sarūgtināta nopūtās - ko lai dara, ka meistari savos pakalpojumos meklē tādas lētticīgas būtnes.
No 1935. gada Ksenija strādāja Rīgas notāra E.Hrikovska kantorī Kaļķu ielā 3/5. Tur viņa nostrādāja līdz kantora slēgšanai. Viņa veica visas operācijas pati, gudrais notārs pamanīja viņas apķērību un uzvēla viņai visu darbu, pats tikai parakstīja dokumentus. Protams, ka, daudz darot patstāvīgi, Ksenija labi apguva visas darba nianses un orientējās situācijās un dokumentos. Pats notārs bija virtuozs, tāpēc pie viņa griezās daudzi un dažādos gadījumos. Šis darbs arī atstāja savas pēdas Ksenijas pieejai darbam - katram lietišķam papīram vajadzēja būt pareizi noformētam, dokumentam apstiprinātam, viegli atrodamam, bija jūtams, ka viņa bija savā ziņā juridiski izglītota.
Studējot universitātē, 1935. gadā Ksenija Karpova iestājās studenšu korporācijā “Sororitas Tatiana" (soror latīņu valodā nozīmē māsa, sororitas - māsu biedrība). Pateicoties korporācijai, studiju laiki pagāja interesanti un pilnvērtīgi. “Sororitas Tatiana" bija krievu studenšu korporācija, un pirmskara laikā tā stipri palīdzēja meitenēm no laukiem apgūt krievu tautas tradīcijas un valodu, bagātināt latviešu valodu un veidot attiecības starp savu korporāciju un latviešu korporācijām, ieaudzināt pareizas manieres un labu toni, iemācīt organizācijas vadības un pasākumu rīkošanas pamatus. Studenšu korporācija “Sororitas Tatiana" bija viena no piecām krievu organizācijām, kuras rīkoja  tradicionālo ikgadējo labdarības “Tatjanas balli”, lai iegūtu līdzekļus palīdzībai maznodrošinātiem studentiem. Korporācijai bija prezidijs, kurā bija trīs cilvēki un arī audzinātāja. Ksenija Karpova, pēc savas dabas būdama aktīva, ar iniciatīvu un labu izdomu apveltīta, labprāt iesaistījās korporācijas darbībā. Viņa ir korporācijas himnas autore, kuru sāka dziedāt korporācijā 1935. gadā un dziedās vienmēr, kamēr korporācija pastāvēs. Himnā Ksenija apdzejoja savus galvenos dzīves principus - garā stipri, sirdī šķīsti, uzticīgi savai dzimtenei mēs esam uzticīgi draudzībā. Šādi principi veidoja korporācijas garīgos pamatus, kurus Ksenija respektēja visu savu mūžu, izsakot tos ne tikai vārdos, bet iemiesojot ari darbos. Viņa ir vairāku korporācijas dziesmu autore, kuras dzied korporeles savos saietos - konventos. Tāpat viņa bieži rakstīja gan lugas, gan svētku scenārijus. Parasti lugas bija rakstītas dzejas formā, vieglā un melodiskā. Skanēja visai profesionāli. Korporeles pat jauca, kur bija Ksenijas vārdi, bet kur -  Puškina. Lugas uzveda literārajos vakaros un svētkos. Pēc pašas Ksenijas un viņas laika biedreņu vārdiem, tie bija ļoti jautri un interesanti uzvedumi.
Korporācijā meitenes nodarbojās ar dejošanu. Atnāca dejošanas skolotājs, profesionālis, ieradās korporeļi, un notika klasisko deju stundas: mācījās dejot valšus, polonēzi, mazurku, kadriļu un polku. Dejas pēc tam dejoja ballēs. Ksenija dejās bija visai veikla, dejoja ar lielu patiku. Vieglas kustības dejā viņa saglabāja līdz vecumdienām.
Korporeles aktīvi piedalījās Latvijas krievu sabiedrības kultūras dzīvē, apmeklēja viesizrādes, gāja uz slavenību koncertiem un izstādēm. Tolaik slavenības viesojās Rīgā visai bieži. Protams, viņas apmeklēja arī vietējos teātrus, kā krievu, tā arī latviešu. Kopš tā laika nezuda un nemazinājās Ksenijas interese par jaunumiem kultūrā un mākslā. Viņa visu dzīvi aktīvi apmeklēja teātra izrādes, klasiskās mūzikas koncertus un mākslas izstādes, tāpēc vienmēr bija lietas kursā par jaunumiem kultūrā un mākslā.
Kā tolaik, tā arī vēlāk ar viņu bija interesanti runāt par visu. Viņai Bija savs skatījums, par visu bija savs viedoklis.
Jaunieši bieži izbrauca dabā, ceļoja pa Latviju. Latvijas daba bija tuva un mīļa Ksenijas sirdij, tāpēc viņa labprāt devās pārgājienos un izbraukumos.
Kā aktīvu un iniciatīvu locekli Kseniju Karpovu drīz izvirzīja prezidijā, kurā viņa veiksmīgi darbojās līdz pat visu korporāciju

slēgšanai 1940. gadā. Bieži korporācijas izvēlējās goda locekļus, tā saucamos goda filistrus. Korporācijai "Sororitas Tatiana” arī bija goda filistri, viens no tiem - arhibīskaps Jānis Pommers, kuru 2001. gadā kanonizēja un kopš tā laika viņš ir pirmais un vienīgais Latvijas svētais. Kā zināms no Rīgas svētā arhibīskapa Jāņa Pommera dzīves apraksta, viņš atbalstīja studentus, īpaši korporeļus, nekad neatteica piedalīties tradicionālos korporācijas svētkos. ‘'Sororitas Tatiana"  draudzīgai studentu korporācijai “Fratemitas Artica” (latīņu valoda fratemitas - brālība) arhibīskaps Jānis Pommers iesvētīja korporācijas karogu. Studenšu korporācijās karogam nebija tik lielas nozīmes kā studentu organizācijās, tāpēc tos nemēdza iesvētīt. Korporācijas goda filistri, arī arhibīskaps Jānis Pommers, bija visai aizņemti, tomēr atsaucīgi piedalījās literārajos vakaros un svētku pasākumos. Kaut gan Ksenija Karpova pazina arhibīskapu pavisam neilgi, no tā laika, kad atnāca uz korporācijas literārajiem un citiem saviesīgiem vakariem vēl kā viešņa, tomēr saskarsme ar Jāni Pommeru atstāja uz viņu neaptveramu un neaizmirstamu iespaidu. Arhibīskaps Jānis Pommers pieņēma mocekļa nāvi 1934. gada 12. oktobri, kad Ksenija tikai gatavojās iestāties korporācijā un, kā to prasīja korporācijas noteikumi, veselu gadu nāca uz dažādiem organizācijas pasākumiem.
Tā kā korporācijās valdīja buržuāzijas gars un meitenes audzināja šajā garā, kad Latvijā nodibinājās padomju vara, daudzus korporeļus izsūtīja uz Sibīriju. Piederība šāda veida organizācijai varēja būt par iemeslu izsūtīšanai uz Sibīriju. Tāpēc Ksenijas Karpovas nākotne Latvijā tolaik bija stipri apdraudēta. Brīnumainā kārtā viņu pēc pāris mēģinājumiem izsūtīt vairs nemeklēja.

Viņa atcerējās vienu tādu mēģinājumu. Bija silta diena, un istabas logs stāvēja vaļā. Pēkšņi Ksenija izdzirdēja pazīstamu skaņu - tā brauca melnā mašīna, kad devās kādam pakaļ. Ksenija piegāja pie loga un ieraudzīja, ka mašīna apstājās pie mājas, kur viņa toreiz dzīvoja. No mašīnas izkāpa vīri melnās ādas jakās un devās pie sētnieces. Ksenija ilgi nedomāja - iet pa trepēm lejā un skriet caur pagalmu varbūt nebūs iespējas, tāpēc viņa ātri izkāpa pa logu uz jumta un pa jumtu aizgāja projām. Šajā dzīvoklī viņa vairs neatgriezās. Kādu laiku nakšņoja pie dažādiem draugiem, bet pēc tam apmetās pie savas mātes Slokas ielā pie arhīva.
Draudzības saites, kas saistīja korporeļos uz visu mūžu vienā organizācijā, nepārtrūka arī pēc tās slēgšanas. Daļa no viņām izbrauca no Latvijas, tomēr pēc iespējas centās uzturēt sakarus ar savām māsām Latvijā. Kas nestrādāja ļoti atbildīgā amatā kā Ksenija, uzdrošinājās

sarakstīties ar korporelēm ārzemēs. Pēc tam visas sanāca kopā kādos svētkos, lasīja šis vēstules un rakstīja atbildes savām draudzenēm. Pēc 1991. gada viņas varēja tikties ar tām atklāti, kad tās viesojās Rīgā.
Kaut gan Ksenija kopā ar citām māsām, ar prieku izdeva pie vīriem vairākas vienaudzes un rīkoja viņām korporeļu kāzas, pati nemaz nedomāja par ģimenes dzīvi. Pirms kara bija pieņemts veidot ģimeni, nopietni sagatavojoties šim solim. Kseniju pilnīgi apmierināja šādi uzskati, viņa nesteidzās apaugt ar vēl kādiem pienākumiem.
Tomēr, kad brālēns ieradās pie viņas kopā ar kādu tumšmati ar siltām, brūnām acīm, visai drīz Ksenija aizmirsa, ka tādi vīrieši nav viņas gaumē. Viņai vienmēr patika īstie vietējie vīrieši, gaišmataini, ar zilām acīm. Drīz Anatolijs, tā sauca šo tumšmati, piedāvāja salaulāties.
- Tas nozīmē, ka pienāca brīdis nomainīt savu “buržuāzisko” uzvārdu - Ņesterova - pret neitrālāku - Karpova, - padomāja Ksenija un piekrita. 1944. gada 8. oktobrī baznīcā Jūrmalā viņa salaulājās ar Anatoliju Karpovu. Ar to sākās jauns dzīves posms, kad grūtības it kā pagāja malā vai vismaz tās varēja sadalīt uz diviem. Parādījās jaunas rūpes, jo beidzās karš un Latvijā bija jauna vara. Tieši šīs pārmaiņas ienesa Ksenijas dzīvē vēl jaunas grūtības. 1945. gada augustā vajadzēja piedzimt viņu pirmajam bērniņam. Visas domas bija vērstas uz šo brīnišķīgo notikumu. Tomēr dzīvē bija lemts, ka notika citādi. Viņi nodzīvoja kopā neilgi. Vīram par dienēšanu vācu armijā “sud trojki” piesprieda septiņus gadus Sibīrijas nometnē Vorkutā. Viņu izsauca uz Stabu ielu, bet no turienes viņš vairs mājās neatgriezās. Ksenija meklēja informāciju par vīru gan pie izmeklētāja, gan cietumā. Uzzināja, ka vīrs ir izsūtīts. Neizdevās ne tikties, ne nodot kaut nelielu paku ar nepieciešamo silto veļu. Dēls Pēteris piedzima 1945. gada 1. augustā un līdz septiņiem gadiem auga bez tēva. Tie bija grūti laiki, jo Ksenija bija kļuvusi par valsts nodevēja sievu.

1941. gadā Ksenija Karpova pabeidza Latvijas Universitāti.

Kara laikā viņa bija skolotāja Valsts krievu ģimnāzijā Rīgā. Bet 1944. gada 1. novembrī viņa sāka strādāt Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē par vācu valodas docētāju. Ar 1945./46. mācību gadu viņa strādāja jau par vecāko pasniedzēju, lasot vācu literatūras kursus, un aktīvi piedalījās fakultātes darba atjaunošanā.
Režīmam mainoties, izmainījās Filoloģijas fakultātes struktūra, pielāgojoties padomju modelim. No fakultātes atdalījās nevalodnieciskas nozares, bet baltu un ģermāņu-romāņu filoloģijas nodaļas kļuva par latviešu, angļu un vācu valodas nodaļām, kurās studijas vērsās uz modernas valodas aspektu aplūkojumu, nevis vēsturisko izpēti. Autoritārā režīma politika, kas bija vērsta uz valsts izolāciju, nelabvēlīgi ietekmēja svešvalodu studijas. 1950. gadā universitātē pat pārtrauca  uzņemšanu svešvalodu nodaļās, un svešvalodu skolotāju sagatavošana palika vienīgi toreiz pastāvošā Rīgas Pedagoģiskā institūta ziņā. Svešvaloda kļuva par fakultatīvu  priekšmetu universitātē, un tikai
docētāju sagatavotības augstā kvalitāte un entuziasms panāca, ka grupas saglabājās un svešvalodu apguve neiznīka.
Šādos apstākļos Ksenija Karpova strādāja līdz 1953. gadam, bet 1953, gadā Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāte beidza savu darbību. Tāpēc laikā no 1953. gada līdz 1959. gadam Ksenija Karpova strādāja par vācu valodas skolotāju Rīgas Pedagoģiskajā institūtā. Šim institūtam apvienojoties ar universitāti, Ksenija turpināja strādāt universitātes Filoloģijas fakultātē, bet - nodibinoties Svešvalodu fakultātei - šajā fakultātē.
Mācībspēka darbu Ksenija Karpova vienmēr apvienoja ar autora darbu. Piecdesmitajos gados viņa iesaistījās vārdnīcu veidošanā. Šis darbs bija ļoti vajadzīgs, jo vārdnīcu bija maz.
1951. gadā iznāca Krievu - latviešu vārdnīca skolai, kuras autoru kolektīvā ir arī Ksenija Karpova. Tika izdoti šīs vārdnīcas vēl trīs papildināti izdevumi 1955., 1976. un 1984. gadā, kuriem viņa uzrakstījusi 10 autorloksnes.
1959. gadā tika izdota Mazā krievu - latviešu, latviešu - krievu vārdnīca. Ksenija Karpova šai vārdnīcai arī uzrakstījusi 10 autorloksnes.
1963. gadā tika izdota lielā Latviešu - vācu vārdnīca. Sai vārdnīcai viņa uzrakstījusi 20 autorloksnes. Nāca klajā vēl trīs šīs vārdnīcas izdevumi. Pēdējais papildinātais izdevums veikalos parādījās jau pēc Ksenijas Karpovas nāves - 1998. gadā.
2007. gadā izdevniecībā “Jumava” izdota Vācu - latviešu vārdnīca, kuras līdzautore ir Ksenija Karpova. Ar šīs vārdnīcas kartiņām rokās Ksenija pavadīja savu priekšpēdējo dzīves dienu...
Ksenija Karpova pati sastādījusi trīs vārdnīcas:

Mācību viela ne tikai sniedza skolēniem bagātu informāciju, tā pievilka, ieinteresēja, nemanāmi iesaistīja mācību darbā, radoša procesā un radīja gandarījumu. Katrai klasei Ksenija bija izstrādājusi metodiskos norādījumus, viņas idejas īstenošana bija nodrošināta.

Mācību grāmatas sniedza skolēniem dzīvu mūsdienu vācu valodu! un līdz ar to skolēns bija pasargāts no tā, ka sarunā ar vācieti runātu “sterilā grāmatu” valodā, kā bieži mēdza būt. Ksenija vienmēr rūpējās lai vācu valodas prasmes Latvijā neizsīktu, tāpēc pēc iespējas veicināja tās. Mācību grāmata bija šim nolūkam pirmais līdzeklis.
Tā kā pakāpeniski Latvijā interese par vācu valodu mazinājās, arī skolas programmā samazināja vācu valodas stundu skaitu, vajadzēja īpaši pūlēties, lai saglabātu kādreizējās prasmes un “aizdedzinātu” tos, kuri tomēr neatteicās no šīs valodas pavisam.
Kad cilvēkam pašam kāds ceļa posms jau ir noiets un viņš labi  zina visas grūtības tajā, viņš var uzņemties pavadoņa lomu un vest pa

šo ceļu, palīdzot neapmaldīties un apiet smagākus ceļa posmus. Arī Ksenija savā grūtajā dzīvē izgājusi tādus ceļus, pa kuriem varēja vest mūs un citus viegli un jautri, it kā tur nebūtu ne grūtību, ne smaguma, ne bīstamības. Vienmēr enerģijas pārpilna Ksenija radīja savos skolēnos, studentos un kolēģos iespaidu, ka jebkurš darbs ir viegls un aptverams, jebkuras grūtības pārvaramas un atrisināmas. Viņa ielika sevi pašu, savu garu visos sarakstītajos darbos - gan mācību grāmatās, gan metodiskajos norādījumos, gan vārdnīcās. Izmantojot viņas sastādīto vārdnīcu, rodas iespaids, ka strādāt ar to ir viegli, valoda “dodas rokā”.
Diemžēl Ksenijas bērni apguva angļu valodu, bet nepievērsa vajadzīgo uzmanību vācu valodai. Vācu valodu viņas meita sāka mācīties īsi pirms Ksenijas nāves. Protams, viņa paspēja izdarīt ļoti maz. Tomēr izrādījās, ka saskarsme ar Kseniju kā skolotāju, nevis tikai kā māti deva viņai vajadzīgo ieskatu un arī atslēgu patstāvīgai vācu valodas apguvei. Meitai izdevās apmeklēt dažas vācu valodas nodarbības, kuras vadīja Ksenija. Tobrīd meita strādāja uzņēmumā, kurš intensīvi sadarbojās, respektīvi, sazinājās un arī sarakstījās ar vācu partneriem, Ksenija palīdzēja meitai nodrošināt šos kontaktus. Vācieši bija sajūsmā par Ksenijas valodu, tāpēc šie kontakti bija droši un stabili.

Laikā no 1969. gada līdz 1976. gadam Ksenija Karpova bija Vācu valodas katedras vadītāja. Viņa pievērsa īpašu uzmanību katedras zinātniskai izaugsmei, mācībspēku kvalifikācijas celšanai: šai periodā tika aizstāvētas divas disertācijas un pieci mācībspēki nosūtīti mācīties aspirantūrā. Viņi visi veiksmīgi kļuvuši par zinātņu kandidātiem.
Tikpat lielu uzmanību Ksenija Karpova kā katedras vadītāja pievērsa katedras saiknei ar skolu. Vairāki pasniedzēji piedalījās dažādu skolas mācību līdzekļu izstrādē.
Viņa nemitīgi turpināja pētījumus augstskolas metodikas jomā. Šo pētījumu secinājumi tika atspoguļoti zinātniski metodiskajos rakstos LVU krājumos, kā ari trīs krājumos par fakultātes un katedras kompleksās tēmas izstrādi.
Tā kā tajā laikā Svešvalodu fakultātes pedagoģiskā ievirze tika īpaši pastiprināta, Ksenija Karpova pielika savas pūles ari šajā jomā: viņa izstrādāja, apkopoja un ieviesa mācību procesā speckursus par mācību intensifikāciju un par svešvalodas skolotāja darbības profesionāliem jautājumiem.
Viens no Ksenijas Karpovas izstrādātajiem kursiem bija "Ievads specialitātē”. Viņa ne tikai izstrādāja šo kursu, bet arī ilgus gadus pat to lasīja. Fragments no Ksenijas Karpovas vārdiem šajās lekcijās:
“Kas ir profesija! - ilgstoši pastāvošs darba pienākumu komplekss.
Katrā profesijā var izdalīt un aprakstīt atsevišķus darba pienākumus, no kuriem veidojas profesija. Katrs atsevišķs darba pienākums prasa no darītāja noteiktas zināšanas, prasmes un iemaņas. Prasību sistēmu, ko izvirza konkrētai profesijai, sauc par “profesiogrammu”.
Profesijā var būt arī šaurākas specialitātes. Tāpēc blakus “profesio grammai”, kas aptver vispārējo prasību sistēmu, ko izvirza konkrētai profesijai, vajadzīga vēl specialitātes “pase”, kas sīkāk atsegtu attiecīgās šaurākas specialitātes specifīku un tai izvirzāmās prasības.
Šodien mēs iepazīsimies ar prasībām, kuras izvirza pedagoga profesija vispār un svešvalodu skolotājam īpaši. Iepazīsimies arī ar profesionāliem terminiem, un jēdzieniem un to tulkojumu vācu valodā, jo turpmākajās nodarbībās pāriesim uz vācu valodu.
Profesionālā darbība ir darba process, kura mērķis ir apmierināt konkrētas sabiedrības vajadzības. Kādi ir skolotāja profesionālās darbības komponenti? Kas nosaka darba procesus, kuros iesaistīts skolotājs?
Šo procesu var attēlot šādi:

Skolotājs organizē un vada ar noteiktu mērķi skolēnu mācību darbu konkrētā priekšmetā. Tātad skolotāja darbu nosaka tādi lielumi kā skolēnu kolektīvs, mācību priekšmets, mācību mērķis. No šo kornponentu mijiedarbības izriet skolotāja darba veidi un paņēmieni.
N.Kuzmina pētījumā "Skolotāja darba psiholoģijas apraksti” (1963) definē pedagoga darbu kā savstarpēji saistītu elementu (rīcību) sistēmu un secību, tātad kā psiholoģisku struktūru. Par galvenajiem skolotāja darbibas veidiem viņa uzskata konstruktīvo, organizatorisko un komunikatīvo darbību.
Skolotāja konstruktīvā darbība izpaužas mācību vielas atlasē un izkārtojumā atbilstoši izvirzītajiem mērķiem, skolēnu vecuma īpatnībām un viņu individuālajām spējām, kā arī paša skolotāja iespējām.
Organizatoriskā darbība - tā raksturo visu mācību procesu, jo katra skolotāja mērķtiecīga pedagoģiskā rīcība ir jau pēc būtības organizatorisks akts.
Skolotāja organizatoriskai darbībai ir trīs aspekti. Viņš organizē: a) savu vielas izklāstu (stāstījums, saruna ar klasi, lekccija); b) savu darbību stundas laikā; c) skolēnu darbu (kolektīvu, individuālu, frontālu, grupās).
Skolotāja komunikatīvā darbība aptver skolotāja un skolēnu savstarpējās attiecības. Jāpiemin arī gnostiskā darbība, kas saistīta ar skolotāja pašizglītību - ar izziņas sfēru.
Pētot un salīdzinot skolotāja konstruktīvo un organizatorisko darbību, ir noteikti trīs pedagoga profesionālās darbības līmeņi: 1) skolotājs, kas nav meistars, t.i., savā darbā meistarību neparāda; 2) labs skolotājs; 3) skolotājs meistars.
Kādas prasības iepriekš minētie skolotāja darbības veidi izvirza svešvalodu skolotājam? Tās ir atspoguļotas konkrētas profesijas kvalifikācijas aprakstā.”

Pēdējos dzīves gadus Ksenija Karpova veltīja nepārtrauktās sistēmas izveidei, kā sagatavot profesionāļus. Šajā izstrādē viņa ņēma vērā kā savu, tā arī citu mācībspēku bagāto praktisko un zinātnisko pieredzi.
Ksenija Karpova lasīja lekcijas arī ārzemju literatūrā gan latviešu, gan krievu grupās. Viņas izstrādātais speckurss par Gētes “Faustu” saviļņoja katru, kurš to bija dzirdējis. Caur Fausta tēlu Ksenija runāja par cilvēka psiholoģiju, viņa vājībām un kaislībām, dziļi analizēja cilvēka svārstīšanās un šaubas, kurā mirklī viņš beidz pretoties savām vājībām un kāpēc. Gan tūlīt pēc kara, gan 90. gados Ksenijas lekcijas par Faustu skanēja mūsdienīgi un aizraujoši. Tās lika dažāda vecuma studentiem aizdomāties par sevi, par savām un arī mūžīgajām dzīves vērtībām.
Ksenija Karpova mācīja arī praktisko valodu studentiem un Augstāko pedagoģisko kursu klausītājiem, lasīja metodikas kursu vācu un franču nodaļu studentiem, izstrādājusi vairākus speckursus, rūpīgi gatavoja diplomandus diplomdarbu aizstāvēšanai.
Ar katru savu diplomandu cītīgi izskatīja viņa diplomdarba tēmu, palīdzēja viņam pilnā mērā izstudēt šo tēmu un veikt vajadzīgu pētījumu. Viņa vienmēr atrada laiku un spēku ne tikai izlasīt kārtējo sagatavoto daļu, bet arī individuāli pārrunāt to ar studentu un dot vajadzīgās rekomendācijas. Viņas rūpīgā, ieinteresētā attieksme pret saviem diplomandiem, protams, bija zināma studentu vidē, tāpēc studenti bieži izvēlējās Kseniju Karpovu par diplomdarba vadītāju, lai justos drošībā. Viņus nenogurdināja bieža braukāšana pie docentes uz māju, tieši otrādi - viņi vienmēr ieradās viņas dzīvoklī it kā apgaismoti un ar pateicību uzklausīja viņas aizrādījumus un norādījumus. Bija gadījumi, kad cilvēks darba gaitā tā pieķērās Ksenijai Karpovai, ka ilgus gadus jau pēc diplomdarba aizstāvēšanas dziļā pateicībā par viņas attieksmi turpināja sazvanīties ar viņu, apsveica svētkos, palīdzēja, kā varēja. Ksenija savukārt labi atcerējās visus un pieminēja tikai ar labu vārdu, sirsnīgi, kā savus labākos draugus.
Svešvalodas fakultātes absolventi kļuva par vācu valodas skolotājiem visā Latvijā un turpināja uzturēt kontaktus ar Kseniju Karpovu. Un arī viņa, organizējot studentu praksi, labi zināja, pie kura skolotāja studentu sūtīt, lai būtu gan laba pedagoģiskā prakse, gan cilvēcisks kontakts. Kad viņa brauca skatīties praktikantu stundas, skolotāji gaidīja viņu ar atplestām rokām. Visās Latvijas malās dalījās ar Kseniju Karpovu ne tikai darba problēmās un priekā, bet ari savas privātās dzīves noslēpumos. Tā Ksenija zināja daudzu savu bijušo studentu dzīvesstāstus, neveiksmes un priekus. Viņas godīgā attieksme pret cilvēkiem, patiesā cieņa un līdzjūtība izraisīja vaļsirdīgu un uzticības pilnu attieksmi.
Ksenija Karpova ne tikai morāli atbalstīja katru studentu un jauno speciālistu. Viņa nerēķinājās ar sevi un aizstāvēja netaisnīgi cietušos. Daudzus gadus viņa īpaši juta līdzi talantīgai studentei, turpmāk kolēģei un profesorei Dzidrai Kalniņai, kura par Solžeņicina daiļdarbu neatļautu izplatīšanu bija kļuvusi par disidenti un uz vairākiem gadiem izraidīta no Rīgas uz Voroņežu. Piecdesmito gadu beigās Ksenija vadīja Dzidras Kalniņas diplomdarbu, atzīmējot viņu kā izcilu talantu. Viņa patiesi priecājās, kad Dzidra apsteidza savu skolotāju un aizstāvēja vienu pēc otras kandidāta un doktora disertāciju. Bet viņa dziļi pārdzīvoja, kad Dz. Kalniņai aizliedza spert soli pār Latvijas Valsts universitātes slieksni un izraidīja uz Voroņežu. Viņas turpināja sarakstīties, taču tikai caur uzticamiem kolēģiem, nevis tieši. Pagāja gadi, un Dzidrai Kalniņai atļāva atgriezties Rīgā un pat strādāt LVU.
Septiņdesmito gadu beigās veselības stāvokļa dēļ neuzņēma studentos Jevgeņiju Balodi. Tad viņa griezās tieši fakultātē un tika pie Ksenijas Karpovas uz pārrunām. Ksenija uzņēmās atbildību par šo studentu, un J.Balodi uzņēma neklātienes nodaļā pirmajā kursā. Kaut Jevgeņijai tiešām bija vāja veselība, viņa bija sirds slimniece, tomēr viņa cītīgi mācījās un labi pabeidza universitāti. Pēc universitātes beigšanas ar Ksenijas Karpovas rekomendāciju J.Balodi pieņēma darbā skolā, ko šīs skolas administrācija ne reizi nenožēloja, bet tieši otrādi, dziļi pateicās.
Docente Ksenija Karpova daudz darbojās Republikas mērogā. Viņa sistemātiski lasīja lekcijas Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūtā un skolotāju metodiskajās apvienībās. Tāpat Ksenija Karpova bija Pedagoģijas zinātniskās pētniecības institūta ārštata korespondent-locekle, Izglītības ministrijas metodiskās komisijas locekle.
Par panākumiem skolotāju kadru sagatavošanā 1984. gadā Ksenijai Karpovai tika piešķirts Tautas izglītības darba teicamnieka nosaukums un medaļa - Par labu darbu.
Kopš 1960. gada sāka parādīties viņas publikācijas. Ksenija Karpova piedalījās zinātniskajos simpozijos par svešvalodu mācīšanas jautājumiem Krievijā un arī veica zinātniskos pētījumus.
Viņas zinātniskie raksti par lingvistiskām tēmām un publikācijas par svešvalodu mācīšanas problēmām nāca klajā gandrīz katru gadu, sākot ar 1960. gadu līdz 1987. gadam.
Ksenija piedalījās Starpaugstskolu simpozijā par svešvalodu mācīšanas problēmām Vladimiras pedagoģiskajā institūtā (1960), kur uzstājās ar referātu par tēmu “Daiļliteratūras loma runas situāciju  veidošanā”. Vēlāk viņa uzstājās Starpaugstskolu konferencē Maskavas Pedagoģiskajā svešvalodu institūtā par svešvalodu mācīšanas problēmārn (1962). Te viņa piedāvāja savus izstrādātos principus mācību līdzekļu sastādīšanai studentu runas iemaņu attīstībai. 1970. gada nolasīja referātu par sinonīmu lingvistiskiem raksturojumiem:

VIII  zinātniskajā konferencē romāņu-ģermāņu valodniecībā Pjatigorskā. Viņa piedalījās un uzstājās arī LU zinātiskajās konferencēs.

Ksenija aizstāvēja disertāciju 1969. gada 26, jūnijā, bet 29. maijā viņa rakstīja dēlam par tām grūtībām, kuras bija jāpārvar pēdējos brīžos pirms aizstāvēšanas:

“Maskavā es pārdzīvoju fiasko, kura cēloņi man nav līdz galam skaidri vēl šodien. Sēdēju bibliotēkā un lauzīju galvu, kas autoreferātā nav labi. Konstatēju - ievads, stils. Taču nekas labāks neradās. Atgriezos mājā un pēkšņā iedvesmā drāzos uz Tartu, pie sava otrā oponenta. Tas bija par autoreferātu cilās domās. Un tad sākās maratons. Nakts ceļā turp, nakts atpakaļ. Tas bija tieši nedēļu atpakaļ. Rīgā nākošā dienā organizēja apspriešanu katedrā un atsauksmes rakstīšanu, protokola parakstīšanu. Sestdien un svētdien pārrakstīju autoreferātu, pirmdien no rīta biju Glav- litā pēc atļaujas. Pēcpusdienā norunāju ar rotoprinta vīriem, ka tie par 25 rubļiem nodrukās referātu pa vienu vakaru un nakti. Otrdien to dabūju. Līdz pusnaktij pastā liku aploksnēs, līmēju un izsūtīju pēc gara saraksta 120 eksemplārus. Jāizsūta bija noteikti tai dienā, jo starp izsūtīšanas un aizstāvēšanas momentu jāpaiet 30 dienām, bet 30. jūnijā mums ir pēdējā padome, kas apstiprina jau aizstāvētu disertāciju. Šodien jānosūta disertācija uz atsauksmi uz Vilnu, jāizdara diezgan daudz labojumu. Tempi bij kosmiski, mani kolēģi neticēja, ka paspēšu. Man stāvēja klāt labie gari, jo man gadījās mašīnrakstītāja - mana tipa cilvēks, ar savu laiku nerēķinājās, pļāpā daudz, bet lietu dara. Raksta ar divām mašīnām, ja man viņas nebūtu, es nebūtu paspējusi. Aizstāvēšana būs 26. jūnijā."

Itin visu, ko izskatīja, izpētīja, izstudēja Ksenija Karpova, viņa pasniedza vai aprakstīja dziļi un pamatīgi. Kad viņai uzticēja uzrakstī par Svešvalodu fakultātes vēsturi un darbību, arī šis darbs izvērtās par zinātnisko pētījumu ar dziļiem un pamatīgiem secinājumiem:

Ir iespēja ieskatīties Ksenijas Karpovas domās par "Teksta adaptāciju”:

"Prasme adaptēt tekstu ir viena no profesionālajām prasmēm. Adaptēt nozīmē padarīt tekstu pieejamu skolēnu valodas līmenim. Teksta adaptācija notiek divos līmeņos.
Jēgas adaptācija un formālu pušu (satura un formas) adaptācija:
Adaptācijai pakļauj to, kas var neatbilst saprašanas līmenim, t. i., ko var nesaprast vai kas var būt saprasts daļēji vai pretēji. Adaptācija — tas ir nepieciešams pedagoģiskais paņēmiens, kas nodrošina skolēnu efektīvu un nepārtrauktu darbu.
Satura adaptācija:
Reālijas adaptācija. Reālija - t.i., fakti, cipari, īpašvārdi, viss, kas veido realitātes faktisko materiālu. Tas ir vienlaikus arī skolēna izziņas līmeņa attīstība (protams, ja tie nav absolūti pazīstami jēdzieni).
Precizēt, t.i., pārbaudīt un dot precīzu, bet lakonisku, īsu definīciju, piemēram, 9.V (fašistiskās Vācijas kapitulācija)..."

Te varam pievērst uzmanību Ksenijas domām par valodu:

"Jāiepazīstina ar zinātnes par valodu elementāriem pamatiem. Šai elementāro pamatu apguvei jāpalīdz studentiem veidot savu apzinīgu attieksmi pret.. valodas apguvi un līdz ar to izveidot vajadzīgus nosacījumus, lai viņi varētu klausīties un saprast.. valodas atsevišķas lekcijas.
Ārpus sabiedrības cilvēkam nav ar ko un nav priekš kam runāt.
Valoda nav vienīgais līdzeklis, kā nodot informāciju, to var nodot ar žestiem, mīmiku, Morzes ābeci un jūrnieku karodziņiem, zīmējumiem, shēmām un ar nosacītiem apzīmējumiem.
Šādas signālu vai skaņu sistēmas informācijas nodošanai sauc par semiotiskām (no grieķu - sema).
Valoda ir pilnīgākā un universālākā semiotiskā sistēma.
Valoda saistīta ar domāšanu. Ar valodas palīdzību mēs veidojam un izpaužam savas domas. Domāšanas process visbiežāk īstenojas ar tā saucamās iekšējās runas palīdzību. Kad cilvēks domā, viņa smadzenes nosūta noteiktus nervu signālus uz runas aparātu. Tajā laikā artikulācijas aparāts tiecas izpildīt tādas pašas kustības, ja šīs domas būtu izrunātas balsī. Iekšēji runa attīstās no ārējās, iekšējā runa ir ātrāka par ārējo.
Cilvēks runā ar vidējo ātrumu 125-160 vārdu minūtē, bet domā ai tiem pašiem vārdiem trīskārt ātrāk. Bet valoda un domāšana nav līdzīgas Domas var arī īstenoties redzes tēlu veidā, apkopoto shēmu un simbolu veidā utt. Bet šīs “runas domāšanas" formas ir sekundāras un, kā likums veidojamas līdz runas domāšanas darbībai. Vārds kā valodas nominatīvā vienība neko nepaziņo par ārpus valodas darbību, bet tikai spēlē dažādi priekšmetu, parādību, procesu utt. nosaukuma lomu (nominācija). Teikumus veido pēc noteiktas struktūras shēmas.
Transliterācija nozīmē paņēmienu, kad tekstu, pierakstītu ar viena alfabēta sistēmas palīdzību, nodod ar citas sistēmas burtiem: Лапшин - Lapschin (vācu); Lapshine (fr.); Lapshin (angl); Lapszin (pol.); Lapšin (čeh.) ; Lapšins (latv.).
Gramatiskā forma - tā ir gramatiskās nozīmes un gramatiskā līdzekļa iekšējā kopība, caur kuru tas izpaužas.
Gramatiskā kategorija nozīmē gramatisko formu kopību ar līdzīgām gramatiskām nozīmēm.
Katru valodas parādību var studēt divos dažādos plānos: a) vienlaicīguma plānā (sinfronija); b) atšķirīga laika plānā (diohronija).
Kas vēlas pareizi runāt valodā, tam jāapgūst šī valodas sistēma, t. i. tās izrunas normas, gramatikas likumi, vārdu darināšanas paņēmieni.
Vārdu apguve notiek šādi: vārdu skaņas tēli, kurus uztver dzirde, atstāj smadzenēs īpašas pēdas — remanences (latīņu valodā remanente - palikt, būt saglabātam), kuras saskan ar atbilstošām vārdu nozīmēm.
Procesu, kura rezultātā klausītājs uztver vārdu tēlus, ko nodod runātājs sauc par percepciju. Nākamais etaps - identifikācija. Vārdu skaņas tēli saistās klausītāja smadzeņu centrā ar identiskiem skaņas tēliem — t.i., ar remanencēm ar attiecīgām nozīmēm.
Vārdu nozīmes atšifrēšana ir saprašana. Lai saprastu teikuma jēgu, nepietiek zināt tikai nozīmi, ir jāatšifrē attiecības starp vārdiem (..) ”.

I. Vārdnīcas