Rīgas ģēniji
Aleksandrs Gurins
Futbola mačā kopā ar Tereškovu
1963. gadā daudzās valstīs Juriju Gagarinu sagaidīja tā, kā patlaban gatavi sagaidīt vienīgi Romas Pāvestu : cilvēki stāvēja ceļa malā, lai tikai varētu ieraudzīt mašīnu ar cilvēku, kuru sauca par Zemes Dēlu un Visuma Pilsoni.
Doties ārzemju vizītēs Gagarinam nācās visai bieži. Tā no Rīgas viņa ceļš veda uz tālo Kubu, Meksiku un VDR (Berlīnē Zemes Dēls kopā ar Valentīnu Tereškovu noskatījās Eiropas futbola čempionāta atlases maču, kur pirms spēles sākuma abus kosmonautus lūdza izdarīt simbolisku sitienu pa bumbu.)
Kā jau tika minēts, tolaik Gagarinam bija daudz skaļu titulu : uz Rīgu bija atlidojis Padomju Savienības Varonis, ordeņa “Nīlas kaklarota” kavalieris, Bulgārijas un Čehoslovākijas Sociālistiskā Darba Varonis, Indonēzijas un Libērijas valstu augstāko apbalvojumu īpašnieks, daudzu desmitu pasaules pilsētu goda pilsonis, pasaules rekordists lidojuma augstumā. ( Cik tas arī nebūtu neticami, bet šis Gagarina rekords nav pārspēts vēl šobaltdien, jo vēlāk neviens vienvietīgais kosmiskais kuģis nebija lidojis tik augstā orbītā).
Rīgā Jurijs Gagarins nodevās sev jau ierastajai darbībai : izdalīja autogrāfus, tikās ar skolniekiem ... Varbūt viņš pat nepievērsa uzmanību tam, ka Rīgā ir viņa vārdā nosauktā iela. Toties to, ka par savu brīnumaino likteni viņam būtu lielā mērā jāpateicas tieši šai pilsētai, domājams, Gagarins labi zināja. Jo pirmais pasaules kosmonauts bija šādu vārdu autors : “Slavenajā kosmonautikas teorijas un prakses pamatlicēju plejādē goda vieta pieder Fridriham Arturovičam Canderam.”
Lidojuma aprēķins
Pirms simt gadiem Rīgu droši varēja saukt par jauno talantu pilsētu. Vienā vienīgajā mācību iestādē – Rīgas Reālskolā gandrīz vienā un tanī pat laikā mācījās Fridrihs Canders, Sergejs Eizenšteins, nākamais PSRS tautas aktieris Solomons Mihoelss, nākamais Latvijas Zinātņu Akadēmijas prezidents Pauls Lejiņš. Rīgas Politehniskajā institūtā pasniedza Vsevolods Keldišs – padomju kosmisko programmu vadītāja Mstislava Keldiša tēvs. Šajā pilsētā bija dzimuši viens no labākajiem pasaules šaha meistariem Ārons Nimcovičs, ģeniālā tēlniece Vera Muhina, slavenais komiķis Arkādijs Raikins ...
Par iespēju doties lidojumā uz zvaigznēm mazais Fridrihs sāka sapņot pēc tam, kad viņa tēvs, ārsts un Doma Dabaszinātņu muzeja darbinieks pastāstīja dēlam, ka tālās planētas varētu apdzīvot būtnes, kuras pavisam nelīdzinās cilvēkiem. Bet neilgi pirms skolas absolvēšanas kādā stundā skolotājs lasīja priekšā fragmentu no Ciolkovska grāmatas par kosmiskajiem lidojumiem. Nebūt nepārsteidz to laiku rīdzinieku interese par kosmosu. Pirms Pirmā Pasaules kara Rīga atradās zinātniski tehniskā progresa avangardā : šeit bija uzcelts pirmais pasaulē aviācijas angārs, uzbūvēts pirmais Krievijas Impērijā aviācijas motors, sadarbībā ar Pēterburgas zinātniekiem tika uzcelta pati jaudīgākā pasaulē pēc savas kravnesības lidmašīna “Iļja Muromietis” ... Nav brīnums, ka šādā pilsētā dzima arī nākamie raķešu būves speciālisti.
Visai interesanti ir salīdzināt, cik sinhroni attīstījās Fridriha Candera zinātniskie pētījumi un progress Rīgā. 1907. gadā mūsu pilsētā tika atklāta taksometru kustība, bet RPI students Fridrihs Canders sastādīja sev pētījumu plānu tēmā “Kosmiskā kuģa būvniecības jautājumi”. 1908. gadā rūpnīcā “Russo - Balts” tika izveidota slavenā automobiļu nodaļa. Tanī pat gadā Canders uzsāka rakstīt īpašu burtnīcu “Pasaules kuģu aprēķiniem”. 1909. gadā Fridrihs Canders kļuva par Rīgas Studentu aeronautikas biedrības vadītāju, bet rūpnīcā “Motors” gatavojās būvēt pirmo lidmašīnu. 1910. gadā jaunais pētnieks publicēja savu pirmo zinātnisko rakstu, bet Rīgā sākās gaisa lidojumi. 1911. gadā Rīgas automobiļi bija vinnējuši starptautiskajās sacensībās, bet Fridrihs Canders uzsāka darbu tēmā “ Par gaisa un starpplanētu ceļojumiem”.
Pirmā raķete
Pirmā Pasaules kara laikā rūpnīcu “Provodņik”, kurā strādāja inženieris Canders, evakuēja uz Krieviju. Kad karš beidzās, gandrīz visi evakuētie baltvācieši atgriezās no Krievijas uz Latviju. Canders nolēma palikt Maskavā. Viņš sajuta – tieši šeit varēs nopietni nodarboties ar raķešu būvi. 1927. gadā Maskavā notika vispasaules izstāde, kas bija veltīta kosmiskajiem lidojumiem. Tajā tika eksponēts arī kosmiskā kuģa makets, kuru izveidoja Canders. 1933. gada 29. oktobrī raķete, kuru bija konstruējis Fridrihs Canders, pacēlās piecus kilometrus virs Zemes. Diemžēl pats zinātnieks šo momentu nesagaidīja : viņš nomira pirms pāris mēnešiem. Pirmo kosmisko kuģi pasaulē radīja Candera skolnieks Sergejs Koroļovs un Rīgā dzimušais Mstislavs Keldišs.
Akadēmiķa “dubultdzīve”
Atšķirībā no “slepenībai nolemtā” Sergeja Koroļova, Mstislavs Keldišs bija plaši pazīstams pasaulē. Viņu pazina kā matemātiķi, mehāniķi, kibernētiķi, pirmo padomju ESM ražošanas organizatoru. Viņš bija daudzu ārvalstu akadēmiju korespondētājloceklis, PSRS Zinātņu Akadēmijas prezidents. Bet bija Mstislavam Keldišam arī cita dzīve, par kuru zināja ļoti šaurs cilvēku loks. Tieši akadēmiķis Keldišs vadīja padomju kosmonautiku. Nākamais akadēmiķis dzima 1911. gadā Rīgā. 20 gadu vecuma absolvēja MVU un sāka nodarboties ar zinātni. 1954. gadā Keldišs un Koroļovs uzrakstīja vēstuli PSRS vadībai ar aicinājumu uzbūvēt pirmo pasaulē bezpilota kosmisko kuģi. Rezultātā PSRS Zinātņu Akadēmija izveidoja komisiju, kuru vadīja Keldišs. Bet 1957. gadā savā lidojumā devās pirmais pasaulē mākslīgais Zemes pavadonis. 1959. gadā, pamatojoties uz Keldiša 40.- to gadu pētījumiem, tika radīta pirmā spārnotā raķete. Tanī pat gadā Keldišs sāka vadīt Kosmisko pētījumu padomi. 1961. gadā Gagarins veica pirmo kosmisko lidojumu, bet Keldišu ievēlēja par PSRS ZA prezidentu. Mstislavs Keldišs vēl ilgus gadus strādāja kosmonautikas sfērā : izstrādāja padomju lidojuma uz Mēness plānu (diemžēl šis lidojums tā arī nenotika), septiņdesmitajos gados viņš kļuva par padomju un amerikāņu kuģu savienošanās projekta iniciatoru.
Koroļovs nomira daudz ātrāk par Keldišu, no ģenerālā konstruktora tika noņemts “slepenības oreols” un viņš kļuva pazīstams visai pasaulei kā pirmā kosmiskā lidojuma organizators. Negribētos mazināt Koroļova nopelnus, bet tomēr derētu atzīmēt, ka Keldiša ieguldījums kosmiskās programmas realizēšanā nebūt nav mazāks – abi ģēniji strādāja roku rokā.
20. gadsimta 70.- 80. gados Rīga pelnīti lepojās ar savu ieguldījumu kosmiskās telpas apguvē. Galvaspilsētā parādījās Gagarina, Kosmonautikas ielas, darbojās Fridriha Candera muzejs, Latvijas valdība dibināja Candera prēmiju zinātniskajiem darbiem, blakus Zinātņu Akadēmijas ēkai tika uzstādīts piemineklis Mstislavam Keldišam. Daži kosmonauti no Rīgas piedalījās kosmiskajos lidojumos ...
Bet, lūk, laiki mainījās. “Pilsētas tēvi” nolēma, ka faktus par Rīgas ieguldījumu pasaules kosmonautikas attīstība būtu jānoklusē, Gagarina un Kosmonautikas ielas pārdēvēja. Kas attiecas uz Krievijas kosmisko zinātni, lielu ieguldījumu kuras izveidošanā deva Keldišs un Canders, tad tā arī šodien var lepoties ar būtiskiem panākumiem. Nesen ārvalstu informatīvās aģentūras izplatīja visai anekdotisku informāciju. Kā zināms, amerikāņiem ir grūtības ar “šatliem”. Bet starptautiskajā kosmiskajā stacijā atrodas astronauts Viljams Makarturs. Un, lūk, “Roskosmosa” pilotējamo programmu priekšnieks Aleksejs Krasnovs paziņoja, ka viņa organizācijai nav juridiska pienākuma atgriezt Makarturu uz Zemi bez maksas, un NASA būtu jāsamaksā Krievijai par lidojumu. Par ko drīzumā Krievijas puse plāno uzsākt sarunas ar Ameriku.
( no krievu valodas tulkoja Irēna Ase)
