Kā Krievijas ķeizariene ieviesa Rīgā pilsonības nulles variantu
Aleksandrs Gurins
Pirms 207 gadiem – 1797. gada 5. martā – notika viens no vistraģiskākajiem notikumiem Rīgas vēsturē. Jaunais Krievijas imperators Pāvels I atjaunoja Rīgas iedzīvotāju dalīšanu pilsoņos un nepilsoņos. Rīgas vācieši atkal ieguva tiesības pieprasīt no vietējiem latviešiem, lai viņi, kā tas bija rakstīts kādā Rīgas pilsētas rātes dokumentā, “ necenstos panākt priekšrocības, kuras ir piešķirtas pilsoņiem, bet mūžīgi atcerētos savu kalpu kārtas izcelsmi”.
“Dīvaina” sieviete
...1764. gada 9. jūlijā Rīga lielgabaliem salutējot sagaidīja Krievijas ķeizarieni Katrīnu II. Pie Smilšu vārtiem ( tagad šeit atrodas Brīvības Piemineklis) par godu ķeizarienes vizītei tika uzcelta triumfa arka; tūkstoši rīdzinieku, sagaidot impozanto dāmu, skaļi uzsauca: “Lai dzīvo ķeizariene un valsts māte!”. Ikviena māja pilsētas centrā tika iluminēta; Vidzemes muižnieces zemu klanīdamās noklāja ar ziediem ceļu ķeizarienei. Šai vizītei bija lemts daudz ko izmainīt pilsētas dzīvē. Katrīna Lielā uzvedās pavisam savādāk, nekā to bija gaidījuši gan rīdzinieki, gan Pēterburgas iedzīvotāji. Pēc simts gadiem izcilais vēsturnieks Sergejs Solovjovs rakstīja , ar kādām domām šo neparasto dāmu pavadīja galvaspilsētā: “Ķeizariene devās ceļā valstisko mērķu vadīta, bet grenadieri runāja, ka viņa brauc uz Rīgu, lai tur apprecētos ar Orlovu un kronēt viņu par princi”. Tomēr Rīgā Katrīna II pievīla sensāciju cienītāju cerības. Viņa nodarbojās tikai ar valsts lietām.
Rīgas rāte nežēloja naudu, lai pilsēta iepatiktos ķeizarienei. Melngalvju namā viņai par godu sarīkoja masku balli un visi vietējie švīti gaidīja, ka krievu cariene inkognito apmeklēs krāšņo pasākumu. Bet šī dīvainā sieviete izklaidu vietā vēlu vakarā devās vērot krievu karaspēka manevrus pilsētas pievārtē.
Rīdzinieki bija sagatavojušies cienāt viņu ar ēdieniem un vīniem no visas pasaules malām. Bet ķeizariene nobaudīja vietējo balzamu un tā izreklamēja šo Rīgas dziru, ka to sāka pārdot ne tikai aptiekās, bet arī ražot fabrikā. Krievu ķeizarienes asais prāts visu uztvēra acumirklī, viņa bija laipna pret visiem, un nevienam pat prātā neienāca, kas dvēseles dziļumos tirda Katrīnu II. Pa to laiku no Pēterburgas uz Rīgu tika sūtītas depešas : notika valsts apvērsuma mēģinājums, pretendents uz troni ir nogalināts, sazvērnieki arestēti... Ķeizariene ne reizi nelika manīt, ka ir nobažījusies.
Vissamudžinātākais valstisko un personisko problēmu kamols nebūt netraucēja Katrīnai II saskatīt Vidzemes dzīves veida šausmīgo netaisnību. Pēterburgas kronētā skaistule, kā kaut kāds slepenais aģents ievēroja Rīgā praktiski visu, ko no viņas centās slēpt. Un rīkojās lēnām, bez liekas steigas, kā tas ķeizarienei pienākas. Mierīgi atgriezās Sanktpēterburgā un jau no Krievijas galvaspilsētas uz Rīgu tika sūtīti draudīgi carienes cirkulāri par to, kādā veidā vajadzētu pārveidot dzīvi.
Miljonārs pret nekronēto karali
Tajos laikos Rīgā nebija lielāku ienaidnieku par baronu Oto fon Fitinghofu un latviešu komersantu Jāni Šteinhaueru. Ne velti Fitinghofu sauca par Vidzemes nekronēto karali. Viņš mantoja milzīgu bagātību un daudzkārt palielināja to, apprecot feldmaršala Mīniha mazmeitu. Rīgā šim bagātniekam bija dāsna filantropa slava, toties laukos radās paruna “nabadzīgs, kā Fitinghofa dzimtcilvēks”. Vispusīgi izglītotais cilvēks, mākslas veicinātājs, Fitinghofs 1750. gadā kļuva par vienu no Rīgas brīvmūrnieku ložas dibinātājiem. Viņš dedzīgi cīnījās par vācu elites privilēģiju saglabāšanu.
Jānis Šteinhauers bija izbēgušā dzimtcilvēka dēls. Dzīvodams Rīgā viņš demonstrēja izcilas privātuzņēmēja spējas. Šteinhaueram piederēja mājas Rīgas centrā, osta Bolderājā, pļavas Spilvē, visa Zasulauka teritorija, Kojusala Daugavā, pirmā Rīgas papīra fabrika, Latvijā lielākā kokzāģētava un daudz kas cits. Būdams nepilsonis nereti viņš bija spiests veikt uzņēmējdarbību ar viltus personu starpniecību. Rātes ierēdņi vairākkārt iesūdzēja Šteinhaueru tiesā, vienā no tiesas prasībām viņi pat neslēpa savas neapmierinātības patieso iemeslu: “ Dzīvo daudz labāk, nekā daži pilsoņi”. Oto fon Fitinghofs enerģiski un neatlaidīgi apslāpēja komersanta centienus aizstāvēt savas tiesības, izmantodams šim nolūkam visu savu ietekmi Rīgā un brīvmūrnieku sakarus Sanktpēterburgā.
Pēdīgi Jānim apnika izmantot gadījuma cilvēkus kā viltus personas un viņš nolēma izdot savu meitu par sievu Tobiasam Efleinam. Vienkāršais grāmatvedis Efleins, kurš pirms neilga laika atbrauca uz Rīgu no Vācijas, bija neaprakstāmi laimīgs, jo nu viņš kļuva par miljonāra znotu! Efleina iluzorie sapņi izgaisa, kad Rīgas rāte neatzina viņu par pilsētas pilsoni, jo šis esot apprecējis “nekrietno latvieti”. Tomēr drīzumā no Sanktpēterburgas pienāca carienes dekrēts – uzskatīt Tobiasu Efleinu par pilsoni! Paskaidrojumā tika pasvītrots: ķeizarienei, kā Rīgas suverēnam, ir tiesības pašai izlemt, kurš Rīgā ir pilsonis, bet kurš nē. Efleins nebija vienīgais, kas tika “naturalizēts” pēc carienes pavēles. Galu galā ķeizarienei apnika tā teikt “nocirst asti pa daļām ” un viņa ieviesa Rīgā jaunu pilsētas nolikumu, kas vispār atcēla pilsētnieku dalīšanu tajos, kuriem ir birģeru (pilsētas pilsoņu) tiesības, un tajos, kuriem šo tiesību nav (nepilsoņos).
Mūža iecelšanu pilsētas rātes locekļos ķeizariene aizvietoja ar Rīgas domes vēlēšanām. Lai ietekmīgais brīvmūrnieks Fitinghofs netraucētu reformai, rīdzinieku iecēla par Sanktpēterburgas Medicīnas kolēģijas vadītāju. Ar vienu šāvienu Katrīna II nošāva divus zaķus: Rīga palika bez opozīcijas līdera, bet Krievijā uzradās visai labs veselības aizsardzības ministrs.
Korupcijas gals
Katrīnas Lielās reforma nesa labumu ne tikai nepilsoņiem. Tika dots spēcīgs trieciens korupcijai. Viens no izglītotākajiem rīdziniekiem, Doma skolas rektors Snells atzīmēja: ”Pirms tam pilsoņi tika pakļauti tādu personu varai, kuras uz mūžu saglabāja savu titulu un varu. Var viegli iedomāties, pie kādām nelikumībām tas noveda... Katrīna Lielā visam tam padarīja galu.”
Viņa izmainīja arī Vidzemes zemnieku dzīvi. Vācu baroni, sarakstoties ar Pēterburgu, apzīmēja viņus ar vārdu “vergs”, pieprasīja, lai baroniem piešķirtu absolūtu varu pār viņiem. Katrīna II ierobežoja patvaļu: vēl nepagāja gads pēc viņas vizītes Rīgā, kad latviešu zemnieki saņēma tiesības slēgt laulības pēc paša gribas, tiem varēja piederēt īpašums. Vienkārši pasākumi, bet cik latviešu likteņu tie izmainīja uz labo pusi!
aunuma triumfs
1796. gadā Katrīna Lielā nomira. Jaunais imperators Pāvels I centās visu darīt pretēji tam, kā darīja nelaiķe. Un pat Rīgas reformu viņš iemanījās atcelt tikai tamdēļ, ka to bija ieviesusi viņa priekštece. Rīgā atkal uzradās uz mūžu ieceltie rātes vīri, pilsētas iedzīvotājus atkal sadalīja pilsoņos un nepilsoņos.
Starp citu, reveranss par labu baltvāciešiem maz palīdzēja jaunajam imperatoram. Pēc dažiem gadiem viņu nogalināja sazvērnieki, pie tam viens no atentāta organizētājiem bija ietekmīgais baltvācietis grāfs Palens.
Pagāja gandrīz pusgadsimts, 1848.gadā krievu publicists Jurijs Samarins tā rakstīja par Rīgas iedzīvotāju sadalīšanu pēc šķirām : “Pirmie, t.i. pilsoņi uzskata sevi par pilntiesīgiem pilsētas saimniekiem... nepilsoņi bauda tikai tās tiesības, kuras viņiem ir piešķīruši pilsoņi... nepilsoņi ir nolemti visbēdīgākajam liktenim, un viņi nav pārāk labi noskaņoti attiecībā pret pilsoņiem. Lielākā daļa pilsoņu ir vācieši , lielākā daļa nepilsoņu – krievi, latvieši.”
Rīgas iedzīvotāju viduslaiku dalīšana birģeros un personās, kurām nav pilsētas pilsoņa tiesības, tika atcelta 19. gadsimta otrajā pusē. Tad likās, ka uz visiem laikiem. Kārtējai viduslaiku normas atdzīvināšanai sāka gatavoties 20. gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē. Starp citu, tajos laikos uz Jūrmalu no Rīgas dažas reizes atbrauca ietekmīgs valsts vīrs no Maskavas - Boriss Jeļcins. Atšķirībā no Katrīnas II viņš Latvijā izklaidējās pēc pilnas programmas, bet notiekošā detaļām nepievērsa pārāk lielu uzmanību: tā taču nav cara cienīga lieta! “Cara” Borisa liktenis bija daudz veiksmīgāks nekā imperatora Pāvela I liktenis, bet abu šo valdnieku darbos var saskatīt kaut ko kopēju. Rezultātā, arī 21. gadsimta sākumā Rīgā ir vērojamas viduslaiku dzīves pazīmes, kas izsauc šurp iebraukušo kulturālās Eiropas komisāru izbrīnu. Nereti šie izglītotie ierēdņi pat nevar saprast, kas tie tādi nepilsoņi ir un ar ko tad viņi atšķiras no parastām personām, kurām nav pilsonības!
( no krievu valodas tulkoja Irēna Ase)
