Rīgas Kara hospitālis

Rīgas Kara hospitālis. –  Rīgā, Hospitāļu ielā 55.

Viens no Kara hospitāļa korpusiem. A. Bedenko foto

Rīgas Kara hospitāļa galvenais akmens korpuss tika būvēts 1809. –1810. gadā krievu klasicisma stilā pēc ievērojamā Pēterburgas arhitekta un kara inženiera Fjodora Demercova (1762-1823) projekta. Pastāv pieņēmums, ka pirms simt gadiem, vēl ķeizara Pētera I valdīšanas laikā, apmēram tajā pašā vietā, Kara resora vajadzībām tika uzbūvēta lazarete – koka barakas, kuras īsti neatbilda sanitārajām prasībām. Sarežģītie apstākļi, kas bija izveidojušies laikposmā pirms kara ar Napoleonu, un līdz ar to pieaugušais Rīgas garnizona skaitliskais sastāvs, diktējuši nepieciešamību būvēt uz Pēterburgas priekšpilsētas robežas jaunu kara medicīnas objektu, kas atbilstu tā laika vajadzībām.

Jaunā kara hospitāļa arhitektoniskais risinājums ietvēris sevī 19. gadsimta sākuma klasicisma stila raksturīgos virzienus: visu elementu stingro simetriju, apjomu ģeometrisko precizitāti, ārējā rotājuma vienkāršību, skaidras arhitektūras formas, kuru atribūts bija kolonnu portiks ar trīsstūrveida vai pakāpjveida frontonu. Savam laikam hospitāļa ēka bija moderna un tā pilnībā atbilda toreizējās medicīnas prasībām. Palātas hospitālī bija plašas un gaišas, tās tika apsildītas ar individuālo krāsns apkuri. Platos gaiteņos tika izmantots dabiskais apgaismojums. Funkcionāli tika panākta laba saikne starp galvenajām telpām un atsevišķām hospitāļa daļām.

Uzbūvētais korpuss bija vairāk kā 200 metrus gara vienstāva ēka, kuras centrālo daļu akcentējis rustēts (akmeņu mūra imitācija) rizalīts, ko vainagojis neliels pakāpjveida frontons. Tomēr pēc kāda laika medicīnas personālam un slimniekiem bija kļuvis par šauru šajās sienās, un Krievijas impērijas Kara resors pieņēmis lēmumu celt iepretim esošajam korpusam vēl vienu – plašāku un modernāku. Visticamāk, vecā ēka nostāvējusi līdz 20. gadsimta 70. gadiem, jo gadsimta beigu kartēs tās vairs nav.

Iespējams, ka šīs tā dēvētā “Nikolaja klasicisma” stilā veidotās ēkas projekta autors bija arhitekts Aleksandrs Štauberts (1780-1843). Faktiski viņa paraksts ir tikai uz 1833. gada 2. jūnijā apstiprinātā hospitāļa projekta, proti, kad ēkas celtniecība bija jau praktiski pabeigta, un tika uzsākta iekšējā apdare. Par labu tam, ka šis arhitekts ir bijis projekta autors, var liecināt tas fakts, ka Štauberts projektējis arī 1820.–1824. gadā būvēto Dinaburgas/ Daugavpils cietokšņa kara hospitāli. Arhitekta radošais rokraksts – formu lakonisms, stingra simetrija, mērens dekors - pilnībā atbilst Rīgas Kara hospitāļa arhitektūrai raksturīgajām iezīmēm. Milzīgās U veida ēkas (katras no trim galvenajām fasādēm garums sasniedzis vairāk nekā 250 metru) būvdarbus vadījis inženieris Johans Eduards de Vite.

Būvniecība ilgusi vairāk nekā piecus gadus – no 1829. līdz 1835. gadam. Šī celtne bija kļuvusi par lielāko pilsētas ēku. Hospitāļa pirmais stāvs tika novietots uz augsta cokola ar velvētiem pagrabiem un dekorēts ar rustiem. Uzbūvētais komplekss sastāvēja no trim savstarpēji saistītiem ēkas spārniem ar atsevišķām ieejām no kopējā iekšpagalma. Ja bija nepieciešams, tad varēja nokļūt citā hospitāļa nodaļā, neizejot uz ielas. Iekšpagalms veidots taisnstūra formā, šeit tika ierīkots liepu un bērzu apstādīts parks, kas pastāv vēl joprojām.

Celtne ir vienots klasiskā stila ansamblis. No iekšpagalma puses šķērskorpusa centru izcēlis liels rizalīts ar pakāpjveida frontonu un nelielu doriskā ordera portiku. Logi šeit tika rotāti ar sandrikiem, ažūrās konsoles veidotas no kaļķakmens. Portika otrā stāva logi, tāpat kā trīs rizalīta logi no abām tā pusēm, arī tika rotāti ar sandrikiem, kas ir analoģiski iekšpagalma rizalītā izvietotajiem.

Šķērskorpusa centrā, no iekšpagalma puses, atradās ieeja Svētās Trijādības hospitāļa baznīcā, kuras telpiskais apjoms bija stipri izvirzīts ēkas pretējā pusē. Baznīca tika uzbūvēta ar Inženieru resora spēkiem, un 1834. gadā tā tika iesvētīta. Dievnama interjeru rotājušas desmit joniskā ordera kolonnas un bagātīgi ornamenti. No trim pusēm atradās baznīcas luktas, uz kurām no otrā stāva gaiteņa veda divas durvis. Baznīcā varēja sanākt līdz 400 dievlūdzējiem. Domājams, ka 19. gadsimta 80. gadu beigās dievnams tika pārbūvēts. Rezultātā lielākā daļa arhitektūras detaļu (kolonnas, dzegas, altāris u.tml.) šobrīd ir zudušas. Viss baznīcas apjoms ir saglabājies, lai gan tas atrodas nolaistā stāvoklī, un dievnams tiek izmantots kā noliktava.

19.- 20. gadsimta laikā hospitāļa teritorijā tika uzceltas arī citas ēkas. No 1919. gada līdz 1940. gadam hospitālis funkcionēja kā Rīgas kara slimnīca. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas tika izveidota Valsts Kara slimnīca. 1998. gadā uz tās bāzes izveidoja NBS Militārās medicīnas centru. Hospitāļa ēkā atradās Narkoloģijas Valsts aģentūra, Ātrās palīdzības stacija un divas medicīnas iestādes. 2011. gadā Rīgas Kara hospitāļa teritorija tika sadalīta starp Aizsardzības, Tieslietu, Veselības un Finanšu ministriju.Vienā no ēkām darbojās Valsts tiesu ekspertīžu centrs, bet vēsturiskā mūra ēka tika slēgta. Kopš 2016. gadā bijušo Rīgas Kara hospitāli apsaimnieko Tieslietu ministrijas paspārnē esošā Tiesu namu aģentūra, lai to attīstītu tieslietu sistēmas vajadzībām.

Bijušais Rīgas Kara hospitālis ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Līdz pat šim laikam uz korpusu grīdām ir redzamas oriģinālas akmens flīzes, bet uz kāpnēm – kaltas čuguna margas, kas darinātas 19. gadsimta 30. gados. Viens no hospitāļa korpusiem, kas uzbūvēts 19. gadsimta otrajā pusē, ir pilnībā pamests. Šobrīd hospitāļa ēka atrodas kritiskā stāvoklī, tai ir nepieciešams remonts un restaurācija.

Savulaik Rīgas Kara hospitālī ir strādājuši pazīstami ar medicīnu saistīti cilvēki - baku vakcinācijas aizsācējs Krievijas impērijā un Latvijā, baltvāčiešu izcelsmes ārsts un vēsturnieks Oto fon Hūns (1764-1832); viens no embrioloģijas pamatlicējiem, baltvāciešu izcelsmas mediķis un biologs Kārlis Ernsts fon Bērs (1792-1876); kā arī krievu zinātnieks, ārsts, ķirurgs un pedagogs Nikolajs Pirogovs (1810-1881).

Nikolajs Surins

Saīsināts tulkojums no krievu valodas

Autora tekstā ir izdarīti papildinājumi

Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). - Рига, 2010.

Informācijas avoti:

1. Ārgalis A. Rīga. Rīga : Nacionālais apg., 2001 — 27. lpp.

2. Ю. Васильев. Классицизм в архиитектуре Риги.–  Рига,1961.

3. Энциклопедия «Рига». – Р.1989.

4. www.myriga.info

P.S. Neērtais impērijas mantojums: savulaik varenais Rīgas Kara hospitālis grimst aizmirstībā. Māra Rozenberga, lsm.lv 2019. g. 4. februārī.