Metropolīts Venjamins (Kazanskis)

Svētmoceklis Venjamins (laicīgais vārds – Vasilijs Kazanskis; 1873. g. 17. aprīlī Oloņecas guberņā, Krievijas impērijā – 1922. g. 13. augustā Pēterpilī /patlaban Sanktpēterburga/ izpildīts nāves sods ņošaujot, KPSFR) – Pēterpils un Gdovas Metropolīts.

Vasilijs Kazanskis ir dzimis Oloņecas guberņas Kargopoļas apriņķa Ņimenskas Pogosta ciemā, pareizticīgo priestera t. Pāvela Kazanska ģimenē.

1893. gadā V. Kazanskis absolvējis Oloņecas Garīgo semināru, 1897. gadā – Sanktpēterburgas Garīgo akadēmiju. 1895. gadā viņš pieņēmis mūka kārtu ar garīgo vārdu Venjamins un tika iesvētīts par hierodiakonu, 1896. gadā – par hieromūku.

No 1897. gada septembra līdz 1898. gada vasarai t. Venjamins (Kazanskis) pasniedzis Svētos Rakstus Rīgas Garīgajā seminārā.

1898. gada augustā t. Venjamins tika norīkots par inspektoru uz Holmas Garīgo semināru (tolaik Holmas guberņa ar administratīvo centru Holmu atradusies Krievijas Impērijas sastāvā; patlaban pilsēta Holma/ Helma atrodas Ļubļinas vojevodistē, Polijas sastāvā – tulkot. piezīme). 1899. gadā viņš iecelts par Sanktpēterburgas Garīgā semināra inspektoru.

1902. gadā t. Venjamins (Kazanskis) iecelts arhimandrīta kārtā un norīkots par Samaras Garīgā semināra rektoru; no 1905. gada – Sanktpēterburgas Garīgā semināra rektors.

1910. gada 24. janvārī hieromūks Venjamins iesvētīts arhijereja kārtā un iecelts par Gdovas bīskapu, Sanktpēterburgas eparhijas vikāru. 1911. gadā par uzcītīgu kalpošanu Pareizticīgajai Baznīcai bīskaps Venjamins tika apbalvots ar Sv. Vladimira III pakāpes ordeni, 1916. gadā – ar Sv. Vladimira II pakāpes ordeni.

No 1917. gada 2. marta, pēc  metropolīta Pitirima (Okonova) došanās pelnītajā atpūtā, Krievijas galvaspilsētas eparhijas pagaidu vadība tika uzticēta bīskapam Venjaminam. 1917. gada 24. maijā, eparhijas klēram un lajiem brīvi nobalsojot,  bīskaps Venjamins ievēlēts par Pēterpils katedras virsganu un tā paša gada 25. maijā Sv. Sinode apstiprinājusi viņu šajā kārtā. 1917. gada 17. jūnijā Venjamins Kazanskis iesvētīts arhibīskapa kārtā un 1917. gada 13. augustā iecelts par metropolītu.

Pēterpils un Gdovas Metropolīts Venjamins (Kazanskis) ir piedalījies 1917.-1918. gada Viskrievijas Baznīcas Koncila darbībā.

Metropolīts Venjamins (Kazanskis) bija izpelnījies lielu autoritāti ticīgo vidū. Viņš bijis pašaizliedzīgs Pareizticības aizstāvis, t. s. „atjaunotās baznīcas” piekritēju jeb „obnovļencu” (šķeltnieku) pārliecināts pretinieks. Tajā pašā laikā viņš tika uzskatīts par absolūti apolitisku cilvēku. Tomēr 1922. gada 12. jūnijā lielinieku režīma represīvie orgāni arestējuši metropolītu Venjaminu. Saskaņā ar Revolucionārā tribunāla spriedumu, 1922. gada 13. augustā Pēterpilī (patlaban – Sanktpēterburga) viņam izpildīts nāves sods nošaujot.

1992. gadā Krievu Pareizticīgās Baznīcas Arhijereju Koncils kanonizējis metropolītu Venjaminu (Kazanski), pieskaitot viņu svēto kārtai kā svētmocekli. 

                                                                  Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avoti:

Бовкало А., Галкин А. Священномученик митрополит Вениамин // Санкт-Петербургские епархиальные ведомости, 1993, Вып. 11, Ч. 2, (A. Bovkalo, A. Galkins. Svētmoceklis metropolīts Venjamins // Sanktpēterburgas eparhiālās ziņas, 1993, 11. laid., 2. d.) 66. lpp.;

Галкин А.К., Бовкало А.А. Избранник Божий и народа. Жизнеописание священномученика Вениамина, митрополита Петроградского и Гдовского. (A. Galkins, A. Bovkalo. Dieva un tautas izredzētais. Svētmocekļa Venjamina, Pēterpils un Gdovas metropolīta, dzīves apraksts.) СПб., 2006.