Vasilijs Kudrjačovs
Vasilijs Kudrjačovs (1869. g., Oloņecas guberņā, Krievijas impērijā – 1941. g. 12. septenbrī GULAGā) – ievērojams vecticībnieku garīgais darbinieks, uzņēmējs, filantrops, ilggadējs Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas Padomes priekšsēdētājs
Vasilijs Kudrjačovs dzimis 1869. gadā Andrejevo-Navoloko vecticībnieku apmetnē Oloņecas guberņā. Kudrjačovu ģimene pārcēlās uz Rīgu XIX gadsimta otrajā pusē. Ģimenes galva Grigorijs Kudrjačovs nebija bagāts cilvēks. Uz Rīgu viņš atbrauca pēc sievas nāves sava sievas brāļa Andreja Juškova aicināts. A. Juškovs bija turīgs cilvēks, bet tam nebija bērnu, un viņš labprāt ņēma savā aizgādībā Kudrjačovu ģimeni, kurā bija četri dēli: Vasilijs, Jefims, Ivans un Timofejs. Viņu tēvs drīz nomira, un par ģimenes galvu kļuva vecākais brālis Vasilijs. Tieši viņam – spējīgajam, enerģiskajam un ļoti godīgajam māsas dēlam tēvocis Andrejs pirms nāves nodeva visu savu īpašumu. Un jāsaka, ka Vasilijs attaisnoja sava labdara cerības. Rīgas namīpašnieku un tirgotāju vidū viņš iemantoja pelnītu cieņu. Rīgā tajā laikā bija ne mazums turīgu vecticībnieku, kuri ar savu darbību deva ievērojamu ieguldījumu pilsētas attīstībā, ko augsti vērtēja varas iestādes. Tā, Rīgas pilsētas galva no 1901. līdz 1912. gadam Džordžs Armitsteds vairākkārtīgi izteica savu pateicību V. Kudrjačovam un Ananijam Trifonovam par Daugavas krastmalas izbūvi un noklāšanu ar granīta pārsegumu.
V. Kudrjačovs kopā ar brāļiem aktīvi iesaistījās Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas (RGVK) dzīvē, bija kopienas Padomes loceklis, vēlāk no 1924. līdz 1940. gadam – Padomes priekšsēdētājs. Tajā laikā RGVK veica vecticībniekiem tradicionāli raksturīgo labdarību: turpināja darboties Rīgā vecākā kopš XVIII gadsimta vidus pastāvējusī krievu labdarības organizācija – Grebenščikova vecticībnieku nespējnieku patversme, kuru vadīja V. Kudrjačovs. Viņš tāpat bija arī ilggadējs Grebenščikova biedrības trūcīgo bērnu audzināšanai (nodibināta 1899. gadā) biedrs, bet no 1930. līdz 1940. gadam tās valdes priekšsēdētājs. 1926. gada martā V. Kudrjačovs ziedoja šai biedrībai telpas bērnu patversmes vajadzībām (Maskavas ielā 91). 1931. gadā viņš par saviem līdzekļiem veica nama remontu, bet 1936. gadā uz sava rēķina sāka patversmes jaunās ēkas celtniecību. Jaunā nama iesvētīšanas un svinīgās atklāšanas ceremonijā 1937. gadā piedalījās Rīgas pilsētas valdes pārstāvji un arhitekts Vladimirs Šervinskis (1894–1975), pēc kura projekta nams bija uzbūvēts. Oficiālie viesi savās uzrunās pauda cieņu un sajūsmu vecticībnieku krietnumam un devīgumam.
Pēc RGVK Padomes iniciatīvas un ar tās atbalstu laikā, kad tās priekšsēdētājs bija V. Kudrjačovs, 1931. gada jūnijā un 1935. gada augustā Rīgā notika divi Vislatvijas vecticībnieku ticības mācības skolotāju kongresi. Šie kongresi deva iespēju spert zināmus konstruktīvus soļus Latvijas vecticībnieku garīgās izglītības problēmu atrisināšanā, kas bija formulēti vēl 20. gadu sākumā. 1937. gadā V. Kudrjačovs kļuva par izdevēju vecticībnieku žurnālam „Наставник” („Garīgais Tēvs”), kuram bija jāsniedz atbildes uz jautājumiem par kopienas baznīcas kanonisko dzīvi. No 30. gadu vidus Rīgā tika izdots vecticībnieku baznīcas kalendārs un žurnāls „Златоструй” („Zelta Straume”). Šajā laikā RGVK kalpoja tādi ievērojami garīgie tēvi, kā Mihails Vlasovs (1875–1958), Ļevs Murņikovs (1882–1945), Ignatijs Dorofejevs (1878–1951), svētbilžu gleznotājs Konstantīns Pavlovs (1907–1976), skolotājs un zinātnieks Ivans Zavoloko (1897–1984) u.c. V. Kudrjačovs bija plaši pazīstamā Krievu senatnes pētnieku pulciņa goda biedrs.
V. Kudrjačovs nenorobežojās arī no Latvijas vecticībnieku sabiedriski politiskās dzīves. Viņš bija Rīgas Domes deputāts un tika izvirzīts arī par Latvijas Republikas Saeimas deputāta kandidātu.
Tomēr RGVK padomes priekšsēdētāja V. Kudrjačova vislielākais nopelns bija RGVK augstā garīgā autoritāte un stabilais materiālais stāvoklis, ko tā bija sasniegusi XX gadsimta 20.–30. gados.
Tas bija RGVK zelta laikmets. V. Kudrjačovs vairākkārtīgi tika pārvēlēts par RGVK Padomes priekšsēdētāju. Viņš ieņēma šo amatu līdz 1940. gada vasarai. 1941. gada 14. jūnijā V. Kudrjačovu kā „bijušo namīpašnieku, ... sociāli bīstamu elementu” arestēja Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta darbinieki. Rīgā, Marijas ielas 28. nama 3. dzīvoklī, kurā dzīvoja V. Kudrjačovs, tika izdarīta kratīšana. Kratīšanas laikā aprakstītās mantas un dzīvoklis saskaņā ar arhīva dokumentiem tika atstāti Antoņinas Kudrjačovas glabāšanā. Interesanti, ka visos ar V. Kudrjačova arestu saistītajos dokumentos norādīts uzvārds „Kudrjavcevs”. IeTK Molotovas (tagad Permas) apgabala Usoļjes labošanas darbu nometnes (Usoļlaga) Surmagskas nometnes punkta aktā bija konstatēts, ka „apsūdzētais Kudrjavcevs Vasilijs Grigorija d. miris 1941. gada 12. septembrī”.
Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra Vasiliju Kudrjačovu pilnībā reabilitēja 1992. gada 10. jūlijā.
Ilarions Ivanovs
Informācijas avoti:
LVA, 1987. f., 1. apr., 13956. l. (Rīga)
Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs. – Rīga: Latvijas Valsts arhīvs, 2007, 449. lpp.
Барановский В., Поташенко Г. «Староверие Балтии и Польши» – Вильнюс: Aidai, 2005, с. 221.
Емельянов А.Т. Род Кудрячевов. – «Поморский Вестник», 2001, № 1(8), с. 15-17.
Емельянов А. Т., Иванов Ил. И. Видный деятель старообрядческой общины. – Выдающиеся русские латвийцы. – Рига, «IK ZORIKS», 2008, с. 54-55.
Fotogrāfijā Vasilijs Kudrjačovs otrais no kreisās.
