Vladimirs Šiškins

Vladimirs Šiškins (1919. g. 6. maijā Maskavā, Krievijas PFSR – 1986. g. 13. decembrī Maskavā, Krievijas PFSR) – kinoaktieris un operetes teātra skatuves mākslinieks.

Vladimirs Šiškins ir absolvējis Maskavas pilsētas Teātra skolas Aktiermākslas fakultāti, mācoties 1935.–1939. gadā pie izcilā krievu režisora un aktiera Аleksandra Tairova. Būdams pēdējā kursa students, Vladimirs Šiškins debitējis kā kinoaktieris, spēlējot padomju kinorežisora Vasilija Žuravļova mākslas filmā “Cīņa turpinās”/ «Борьба продолжается». Pēc tam sekojusi filmēšanās virknē citu kinofilmu, kurās aktieris izpildījis gan liriski komiskā, gan heroiskā plāna lomas. Līdztekus tam, 1939.-1941. gadā, pēc sava pedagoga A. Tairova ielūguma, aktieris strādājis Maskavas Valsts Kamerteātrī.

Lielā Tēvijas kara laikā, 1941.–1945. gadā, būdams evakuācijā, Vladimirs Šiškins strādājis Centrālajā Apvienotajā mākslas filmu kinostudijā Alma-Atā. 1945. gadā aktieris kopā ar lielu uzņemšanas grupu ticis komandēts uz Kijevu, kur viņš piedalījies mākslas filmas “Zigmunds Kolosovskis” uzņemšanā. Pēc kinofilmas uzņemšanas beigām viņš tika aicināts uz Kijevas Muzikālās komēdijas teātri, kur kā aktieris solists nostrādājis līdz pat 1948. gadam.

Kijevā Vladimiram Šiškinam tika noteikta visai skarba diagnoze: ārsti konstatējuši viņam tuberkulozi. Likās, ka par aktiera karjeras turpināšanu vairs nav ko runāt. Taču pēc nopietnas un ilgstošas ārstēšanās pie piredzējušajiem ārstiem viņam tomēr izdevās pārvarēt slimību.

Vladimira Šiškina ārstēšanās process norisinājies Rīgā, kurp viņu atveda dzīvesbiedre, rīdziniece Vera Stroka-Šiškina – slavenā “tango karaļa” Оskara Stroka meita.

Lūk, kā vēlāk, privātajā sarunā ar mani, viņa atcerējusies tos laikus:“Volodju ārstējis dakteris Kalniņš. Viņš mēdza teikt vīram: “Jūs dzīvosiet, ja klausīsiet mani.” Taču iesākumā viņš ne visai klausījies – viņš pat nespēja iedomāties to, ka ir slims – viņš bija jauns, tikai 28 gadus vecs! Viņu ielika slimnīcā Pērses ielā, bet pēc tam nosūtīja uz sanatoriju “Biķernieki”- uz visu ziemu.”

Pēc atveseļošanās Vladimirs Šiškins tika uzņemts Rīgas Operetes teātra trupā. Tomēr uz Rīgas Operetes teātra skatuves viņš nebija uzstājies pārāk ilgi. Taču, pateicoties izcilai aktiermeistarībai, muzikalitātei un iegūtai skatuviskajai pieredzei, viņam uzreiz izdevās iekarot popularitāti Rīgas skatītāju vidū. Protams, plašajai publikai viņš bijis labi pazīstams arī pēc tām mākslas filmām, kurās bija piedalījies.

1950. gadā viesizrādēs uz Rīgu bija atbraucis Maskavas Valsts Akadēmiskā Operetes teātra solists Nikolajs Rubans.

Vera Stroka-Šiškina stāstījusi:“Operetes teātris atradies Vērmaņdārzā. Tur, kur patlaban ir “Vernisāža”. Tur Volodja visu gadu strādājis, kamēr viesizrādēs nebija atbraucis Rubans. Volodja spēlējis Boniju, bet Rubans – Edvīna lomu (Emeriha Kalmana operetē “Silva” – М.М.). Viņš ļoti labi spēlējis. Cita tāda aktiera, kā Volodja, nav bijis. Viņam, kā mēdz teikt aktieri, bija velnišķīgs pievilcīgums. Volodja – iedzimtais maskavietis, un viņš ļoti vēlējās atgriezties Maskavā, bet Rubans solīja palīdzēt. Un patiesi drīzumā Volodjam tika atsūtīts izsaukums, un tādējādi mēs nonācām Maskavā.

Bet Rīgā tajos laikos norisinājusies operetes teātra ēkas celtniecība, un Volodju ļoti negribēja atlaist. Viņam tika solīts, ka viņš ļoti ātri dabūs republikas Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu, un daudz ko citu. Taču viņš nepiekrita. Vēlāk viņš bija braucis viesizrādēs un vairākkārt spēlējis uz Rīgas Operetes teātra skatuves.”

Maskavas Valsts Akadēmiskajā Operetes teātrī aktieris Vladimirs Šiškins kalpojis vairāk kā trīsdesmit gadus. Uz šā teātra skatuves viņš atveidojis daudz lomu – gan Eiropas klasiskā repertuāra operetēs, gan padomju komponistu operetēs.

Citāts no slavenās Maskavas Operetes teātra skatuves mākslinieces Тatjanas Šmigas atmiņām: “Ļoti muzikāls, plastisks, viegls, viņš brīnišķīgi dejojis, viņa kustības bija lieliskas.[..] Neskatoties uz ārējo kustīgumu, nereti pat bufonādei raksturīgo izteiksmīgumu, Volodja bija dziļš aktieris. Viņš nevis vienkārši izklaidējis publiku, viņš bija spējīgs sniegt kaut ko vairāk – viņš iespaidojis skatītājus. Kad operetē “Klauna dēls” Vladimirs Šiškins izpildījis Ivana āriju, viņa balsī bija jaušamas asaras, un ko tad teikt par skatītājiem – zālē daudzi raudāja... Šiškins vispār bija savdabīgs aktieris: it kā “vientiesis” pēc sava ampluā, taču tajā pašā laikā, lietojot mūsu terminoloģiju, viņš bija “fracinieks” (persona, kas nēsā fraku – tulkot. pezīme) – tik artistisks un dabisks viņš bijis šajās lomās, šajā tērpā.”

Vladimira Šiškina lomas operetēs:

Ivans (“Klauna dēls” - Īzaks Dunajevskis);

Luksemburgas grāfs Renē (“Luksemburgas grāfs” – Francis Lehārs);

Doktors Falks, notārs (“Sikspārnis” – Johans Štrauss);

Ramons (“Čanitas skūpsts” – Jurijs Miļutins);

Mitrusjs (“Nebrīvā kalpone”/ «Холопка» – Nikolajs Streļņikovs).

Vladimira Šiškina lomas filmās:

1938 – Alekss (“Cīņa turpinās”/«Борьба продолжается»);

1940 – Veņa (“Mana mīla”/ «Моя любовь»);

1940 – Andrejs Latoņins (galvenā loma) (“Gadījums vulkānā”/ «Случай в вулкане»);

1941 – Kalačovs (novele “Varonība”/ «Мужество»);

1942 – Juzeks (novele “Nenovērtējamā galva”/ «Бесценная голова»);