Jevgeņija Tomgorova-Poseļska

Jevgeņija Tomgorova-Poseļska (dzimusi Zvereva; 1915. g. 10. maijā Saratovā, Krievijas impērijā – 1996. g. 24. jūnijā Maskavā, Krievijas Federācijā) – Rīgas Operetes teātra primadonna, Latvijas PSR Nopelniem bagātā māksliniece,  izcila vokālās mūzikas pedagoģe.

J. Tomgorova-Poseļska ir dzimusi Saratovā. Viņas vecāki bija inteliģences pārstāvji: mātei bija muzikālā izglītība, tēvs bija militārpersona. 1934. gadā Jevgēnija pabeidza arodskolu, iegūdama metālvirpotāja kvalifikāciju un  sāka strādāt rūpnīcā. 1935. gadā viņa iestājās Saratovas Mūzikas skolā, vokālās mūzikas nodaļā. 1940. gadā viņa pabeidza mūzikas skolu kā koncertdziedātāja un pēc divu gadu studijām konservatorijā viņu uzaicināja darbā Saratovas teātrī. Otrā pasaules kara gados viņa strādāja ceļojošajā operetes teātrī, kura izrādes notika piefrontes pilsētās un rajonos. Par izcilu darbu kara gados J. Tomgorovai-Poseļskai piešķīra medaļu.

1946. gadā J. Tomgorovu-Poseļsku uzaicināja strādāt Rīgas Muzikālās komēdijas teātrī. Līdz 1966. gadam viņa bija galvenā soliste, kura radījusi tādus neaizmirstamus klasiskās un mūsdienu operetes tēlus kā Hanna “Jautrajā atraitnē”, Žermēna “Korņevilas zvanos”, Violeta “Monmartras vijolītē”, Rozalinda “Sikspārnī”, Stella “Brīvajos vējos”, Jarina “Kāzās Maļinovkā” un vēl daudzus citus. Par darbu Rīgas Muzikālās komēdijas teātrī viņu apbalvoja ar Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija Goda rakstu. 1955. gadā J. Tomgorovai-Poseļskai piešķīra Latvijas PSR  Nopelniem bagātās mākslinieces titulu.

Aizejot no darba teātrī J. Tomgorova-Poseļska kopā ar  Latvijas Operas māksliniekiem Elfrīdu Pakuli, Aleksandru Daškovu, Jāni Zāberu, Anatoliju Savčenko un citiem veica plašu koncertdarbību. Viņa sāka strādāt par vokālās mūzikas pedagogu Latvijas Konservatorijā, pārliecinoties, ka šī nodarbe ir viņas otrais aicinājums.

20. gadsimta septiņdesmitajos gados J. Tomgorova-Poseļska vadīja  vokālo studiju Dzelzceļnieku kultūras namā. Viņai piemita apbrīnojams talants aizraut studijas audzēkņus ar mīlestību uz mūziku, radīt izpratni par vokālās mākslas niansēm, prast ieskatīties mūzikas sacerējumos ar iekšēju skatienu, viņa mācīja nepacelties pāri mūzikai, bet gan dzīvot tajā un elpot ar to. Viņa ir izaudzinājusi plejādi talantīgu vokālistu – kā Maskavas K. Staņislavska un V. Ņemiroviča-Dančenko akadēmiskā muzikālā teātra soliste, Krievijas tautas māksliniece Lidija Černiha,  Vladimirs Jarovicins (radošais pseidonīms –  Vladijars), Latvijas Nacionālās operas solists Romāns Poļisadovs, Maskavas operetes solists Viktors Bogačenko, starptautisko vokālistu konkursu laureāts Oļegs Orlovs, Eleonora Revjakova, Viktors Raduncevs, Larisa Ļutko, Gaļina Poļakova,  Tatjana Berezina,  Olga Barišmane, Olga Bobrova, Vladimirs Kiseļevs, Leonīds Baikovs, Nonna Rahmanova, Valērijs Buļs un daudzi citi. Jevgēnijas Tomgorovas-Poseļskas skolnieki ar mīlestību, sirsnību un pateicību atceras savu pedagoģi un lepni sauc sevi par “tomgoroviešiem”.

Jevgeņija Tomgorova-Poseļska bija divreiz precējusies. Viņas pirmajā laulībā ar Vladimiru  Tomgorovu 1936. gadā piedzima dēls Konstantīns Tomgorovs. Viņas otrais dzīvesbiedrs bija Mihails Poseļskis – Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks, operators-dokumentālists, frontes kinorežisors, kurš iemūžinājis nacistiskās Vācijas bezierunu kapitulācijas aktu un 1945. gada 24. jūnijā notiekošo parādi Sarkanajā laukumā Maskavā, kopš 1949. gada viņš strādāja Rīgas  Kinostudijā, vēlāk – Maskavas televīzijas centrā un radošajā apvienībā “Экран” (Ekrāns).

Operetes teātra aktieris Georgijs Šipuļins, J. Tomgorovas-Poseļskas ilggadējs skatuves partneris, lūk, kā atsaucas par dziedātāju:  “Kad es atceros mūsu operetes zvaigzni Žeņečku Tomgorovu, tad vienmēr pasmaidu. Viss viņā vienmēr bija apbrīnojami un  neatkārtojami. “Zvaigžņu slimība” neskāra viņu ne mazdrusciņ. Viņa vienmēr bija labsirdības,  skaidru  savstarpējo attiecību iemiesojums.”

Aktieris Alfrēds Ozerovs ar sirsnīgiem vārdiem atceras J. Tomgorovu-Poseļsku: “Viņa ir māksliniece ar Dieva dotu talantu. Daba dāvājusi viņai visas operetes aktrisei nepieciešamās īpašības: spilgtu ārieni, neparasta tembra brīnišķīgu balsi, kas lika ietrīsēties ikvienai sirdij, liegu, lirisku temperamentu. Dzīvē viņa bija ļoti nopietna, dziļdomīga, pret visu attiecās saskaņā ar savu principiālo pozīciju. Visās lomās viņa iejutās viegli, daudzas viņas spēlētās lomas saglabājušās teātra zelta fondā. Pagājuši daudzi gadi, taču nevienam nav izdevies nospēlēt lomas tik talantīgi, tik spilgti atmiņā paliekoši.”

Lūk, kā par Jevgeņiju Tomgorovu-Poseļsku raksta Tatjana Berezina: “Es atceros Jevgēniju kā dzīvespriecīgu, ar labu humora izjūtu. Viņas balss, par spīti gadiem,  vienmēr skanēja jauneklīgi, jo viņa visu laiku to pilnveidoja. Viņa runājot vienmēr izmantoja dziedātājas elpošanu, mani viņa mācīja darīt to pašu, jo tas  veidojot labu stāju  un dikciju un saglabājot  balsi.  Viņa bija neparasti labestīga un ar dvēselisku iejūtību izturējās pret savu audzēkņu likteņiem.”

Jevgeņijas Tomgorovas-Poseļskas pēdējie dzīves gadi bija sarežģīti – viņa ļoti pārdzīvoja iemīļotā teātra slēgšanu. 1992. gadā pēc Latvijas Republikas kultūras ministra Raimonda Paula nolēmuma Rīgas Operetes teātri slēdza, daudzi mākslinieki  palika bez darba. Mājai Skolas ielā, kurā dzīvoja Jevgēnija Tomgorova-Poseļska,  pieteicās saimnieks, kurš  izvietoja mājas iedzīvotājus. Kompensācija bija tik  maza, ka par to nebija iespējams iegādāties piemērotu mājokli.  Visi šie notikumi iedragāja dziedātājas veselību, un 1995. gadā viņa aizbrauca pie dēla uz Maskavu. Intervijā pirms savas  astoņdesmitās jubilejas uz jautājumu “Vai Jūs jūtaties laimīga?” viņa atbildēja: “Jā, esmu laimīga, man ir dēls, mazbērni, man ir mani audzēkņi, draugi, savā dzīvē esmu izjutusi daudz cilvēciskas mīlestības, vienmēr esmu bijusi vajadzīga cilvēkiem. Vai tad tas nav daudz?”

Jevgeņija Tomgorova-Poseļska nomira 1996. gada 24. jūnijā Maskavā. Viņa ir apglabāta Vagaņkovas kapsētā.

Šī raksta autore uzsver: “tieši  Jevgeņija Tomgorova atklāja man dziedāšanas prieku, tieši viņa pārliecināja mani kļūt par vokālo pedagogu, viņa dāvāja savas zināšanas, iemācīja “atvērt” balsi pat tajā gadījumā, kad pirmajā mirklī šķita, ka šī ir visnepiemērotākā balss dziedāšanai, tieši viņa radīja mūsu “Classic-duet” ar Larisu Ļutko, par to esmu viņai bezgala pateicīga”.

                                                                                                            Gaļina Poļakova