Tatjana Lavrenko

Tatjana Lavrenko (dzim. Pravdina; 1919. g. 22. maijā Rīgā, Latvijas Republikā –  2013. g. 26. maijā Rīgā, Latvijas Republikā) – daudzu paaudžu rīdziniece, Otrā pasaules kara dalībniece, prokuratūras darbiniece. 

1919. gada 22. maijā, landesvēra un baltgvardu karaspēkam uzbrūkot, lielinieki ar kauju atkāpās no Rīgas. Katrīndambja rajonā varēja skaidri sadzirdēt bumbu sprādzienu un ložmetēju šāviņu skaņas un vācu lidmašīnu tarkšķēšanu. Šajā dienā šeit, Katrīndambja namā Nr. 20, bija notikušas dzemdības Olgai Pravdinai – Fjodora Smirnova meitai. Savulaik, pavisam nesen, F. Smirnovs bija pazīstams Rīgā kā sakņkopis. Jaundzimušā bērna tēvs bija bijušais krievu virsnieks Vladimirs Pravdins -  Rīgā labi pazīstamā, bet tolaik jau nelaiķa, valsts padomnieka Vasīlija Pravdina dēls.

Jaundzimušajai meitenei deva vārdu Tatjana un pēc trim nedēļām nokristīja viņu Sv. Ņevas Aleksandra baznīcā. Pirmie Tatjanas dzīves gadi pagājuši bez nopietnām grūtībām. Neskatoties uz tēva visnotaļ bēdīgo materiālo stāvokli, neizpalika nopietns atbalsts no mātes radinieku - Smirnovu puses.

Ģimenes, it īpaši tēvoča Sergeja Smirnova, centienu rezultātā, 1927. gadā Tatjana varēja iestāties О. Ļišinas privātajā ģimnāzijā. Aptuveni tajā pašā laikā ārsti konstatējuši, ka Tatjanas tēvs slimo ar tuberkulozi. 1929. gada augustā Vladimirs Pravdins miris Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. Tatjana ļoti mīlēja savu tēvu. Pat pēc 80 gadiem viņa pieminējusi tēvu ar lielu siltumu.  Tēva nāve bija kļuvusi tai par smagu triecienu.

Mācoties ģimnāzijā, Tatjana Pravdina sēdējusi pie viena sola ar Svetlanu Sobinovu – slavenā krievu operdziedātāja Leonīda Sobinova meitu. Biedriskās attiecības starp abām meitenēm pārtapa par ilggadīgu stipru draudzību – līdz pat sirmam vecumam. Leonīds Sobinovs un viņa dzīvesbiedre neparasti silti izturējās pret savas meitas draudzeni un bieži ielūdza Tatjanu viesoties viņu mājās.

1933. gadā Tatjana Pravdina sekmīgi absolvēja pamatskolu un pārgāja mācīties uz ģimnāzijas klasi. Mācības joprojām apmaksājis tēvocis S. Smirnovs. Tomēr 1936. gadā O. Ļišinas ģimnāzija tika slēgta. Jaunietei nācās pabeigt vidējo izglītību, mācoties Rīgas Valdības krievu ģimnāzija.  

1938. gada aprīlī Tatjana beidzot ieguva Latvijas pavalstniecību. Pirms tam viņai, tāpat kā mātei, bijušas tikai tā saucamās “Nansena pases”.

Tatjana Pravdina sekmīgi nokārtojusi iestājeksāmenus un iestājusies Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, tomēr šeit viņai izdevās studēt tikai 3 semestrus – līdz 1941. gada februārim.

1940. gadā Smirnovu ģimene piedzīvoja grūtus laikus: tika nacionalizēts viss nekustamais īpašums Katrīndambī 20. Olga Pravdina, kura pirms tam dzīvojusi uz ienākumu no tēva namā izīrēto dzīvokļu rēķina, nonāca smagā finansiālajā stāvoklī.  

1940. gada oktobrī Tatjana Pravdina iekārtojās darbā par mašīnrakstītāju Rīgas Kara kājnieku skolā, un šis notikums lielā mēra bija noteicis viņas turpmāko dzīvi. Pēc visa spriežot, viņa neizjuta tādu pašu nepatiku pret padomju varu, kādu visai saprotamu iemeslu dēļ bija izjutuši pārējie Smirnovu-Pravdinu ģimenes pārstāvji. Tādēļ, kad bija sācies karš starp nacistisko Vāciju un Padomju Savienību, Tatjana neuzdeva sev jautājumu: “aizbraukt vai palikt?”.

1941. gada 27. jūnijā Tatjana Pravdina evakuējās no Rīgas kopā ar padomju  karaspēku, kas atkāpās, hitleriešiem tuvojoties. Drīzāk vien, savus radiniekus viņa par savu evakuāciju nebija informējusi. Laikrakstā “Tēvija”, ko izdeva okupācijas vara, 1941. gada 18. augusta numurā tika ievietots sludinājums par to, ka māte meklē Tatjanu Pravdinu, kuru kā medmāsu lielinieki it kā bija aizveduši sev līdzi.  Kad  Olga Pravdina bija uzzinājusi, ka viņas meita brīvprātīgi devās lieliniekiem līdzās, tas viņai kļuva par īstu šoku. Domājams, ka to māte nespēja piedot savai meitai līdz pat mūža beigām.

1942. gada maijā T. Pravdina kā brīvprātīgā iestājās Sarkanajā armijā. Viņa bija dienējusi par lietvedības vadītāju, būdama vecākā seržante. Aktīvā karadarbībā kaujas laukā viņa nebija piedalījusies. Otrā pasaules kara beigas viņa sagaidīja Belostokā, Polijas teritorijā.  

Viņa demobilizējās 1945. gada augustā,  pēc demobilizācijas sāka strādāt par Liepājas apriņķa prokuratūras tautas izmeklētāju.

Šeit, Liepājā, Tatjana Pravdina arī iepazinās ar savu nākamo vīru – leitnantu Grigoriju Lavrenko.

1946. gada maijā Tatjana Pravdina pārgāja strādāt uz Rīgas prokuratūru. 1947. gada janvārī Grigorijs Lavrenko pēc demobilizācijas atbrauca uz Rīgu - pie savas līgavas. Tā paša gada novembrī jaunie cilvēki apprecējās.

Sākotnēji abi dzīvesbiedri centās apgūt vienu un to pašu profesiju. Grigorijs, kurš nekad nebija domājis par jurisprudenci, lūkojoties uz savu sievu, ļoti ieinteresējās par šo jomu.

1951. gadā Tatjana Lavrenko tika iecelta par Rīgas prokurora palīdzi. Pēc diviem gadiem viņa iestājās Latvijas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes neklātienes nodaļā, kur jau gadu bija studējis Grigorijs Lavrenko.

1955. gadā, sakarā ar krasu veselības stāvokļa pasliktināšanos, Tatjanai nācās atstāt studijas LVU un darbu prokuratūrā. Tomēr viņa nevarēja atļauties sēdēt bez darba. Laikam ritot, viņai izdevās atveseļoties, bet jurisprudencei viņa vairs nepievērsās. Tatjanas turpmākajā darba biogrāfijā bija šādi amati: kontroliere kara noliktavā, elektromehāniķe, noliktavas pārzine, noliktavas vadītāja, vecākā tehniķe, vecākā inženiere.  

Pēc aiziešanas pensijā 1974. gadā, Tatjana Lavrenko savu iespēju robežās turpinājusi strādāt.

2006. gadā miris dzīvesbiedrs Grigorijs. Viņa nāvi Tatjana pārdzīvoja ārkārtīgi smagi. Pēkšņi sanāca tā, ka viņa bija palikusi pavisam viena.   

Savu 94. dzimšanas dienu Tatjana Lavrenko sagaidījusi slimnīcā, bet pēc dažām dienām, 2013. gada 26. maijā, viņa nomira. T. Lavrenko ir apbedīta blakus savam dzīvesbiedram un mātei Sarkandaugavas kapos Rīgā.  

   Andrejs Repins  

(saīsinātais variants)

Informācijas avoti:

LVVA, 7427. f., 15. apr., 17. l. 3. l.;

LVVA, 2996. f., 15. apr., 23740. l.;

“Krasnij Sever”, Nr. 25, 1919. g. 31. maijā;

”Jaunākās Ziņas”, Nr. 197, 1939. g. 1. septembrī;

”Tēvija”, Nr. 42, 1941. gada 18. augustā;

Dokumenti no ģimenes arhīva (atestāti, izziņas, akti, darba grāmatiņa u.tt.), personīgās atmiņas un radinieku stāsti.

Lappuse, kas veltīta T. Lavrenko (periodiski tiek papildināta): http://andreyrepin.com/tag/lavrenko-pravdina-tatyana-vladimiro/