Tatjana Ivanova
Tatjana Ivanova (1898. g. 27. augustā Rīgā, Krievijas impērijā – 1985. g. 11. maijā Rīgā, Latvijas PSR) – Ivanovu privātās krievu bibliotēkas pēdējā mantiniece Rīgā.
Tatjana Ivanova dzimusi bankas ierēdņa ģimenē. Visu dzīvi viņa ir nodzīvojusi tikai Latvijas teritorijā, galvenokārt Rīgā. Viņas māte bija vāciete, tēvs krievs. Vectēvs savas vienīgās mazmeitas dzimšanas dienā Rīgā izsolē pie N. Lamonova nopirka grāmatas, kas pamazām kļuva par pamatu Ivanovu privātās bibliotēkas izveidei.
Triju paaudžu dzīves laikā bibliotēku papildināja ar jaunieguvumiem. Līdz ar bibliotēkas bagātināšanos auga arī tās līdzgaitniece Tatjana. 1915. gadā viņa ar izcilību beidza L. Tailovas ģimnāziju. Meitenes mājās runāja krievu un vācu valodās. Pie privātskolotājiem viņa apguva arī latviešu, franču, angļu un itāļu valodas. Daudz laika pavadot starp grāmatām, viņai attīstījās neremdināma lasītkāre. Joprojām saglabājušās Tatjanas dažas jaunības laiku dienasgrāmatas, kurās viņa apraksta un analizē iespaidus par iepazīšanos gan ar grāmatu varoņiem, gan ar dzīviem cilvēkiem vai izdzīvojot reālus notikumus, uzskatāmi atspoguļo tā laika gaisotni. XXI gadsimta rīdziniekiem noteikti šķitīs interesants stāstījums par vācu vasaras teātra apmeklējumu Pārdaugavas parkā, kur šobrīd atrodas Valsts arhīva ēka. Tatjanas Ivanovas jaunības gados, kad viņa dzīvoja centrā, uz Elizabetes ielas, šāds brauciens līdzinājās ievērojamam notikumam. Pāri Daugavai varēja tikt ar kuģīti, kas pēc katrām desmit minūtēm piestāja upes labajā krastā, lai pārvestu braucējus atpakaļ uz līča kreiso krastu. No turienes pasažierus tālāk aizveda zirgu pajūgs. Parkā varēja ne tikai noskatīties teātra izrādes, bet arī pastaigāties un aplūkot dārzu, panašķoties ar saldējumu.
Jaunās meitenes reakcija uz Pirmā pasaules kara notikumiem bija savdabīga. Jau 1915. gadā frontes līnija apstājās tuvu pie Rīgas. Aktīva kara darbība mijās ar ilgstošu un nogurdinošu pretstāvēšanu ierakumos. Tāpēc civiliedzīvotāji tika rosināti rakstīt karotājiem uz fronti vēstules. Uz šo aicinājumu atsaucās arī Tatjana Ivanova. Līdz mūsdienām ir saglabājušās divas «mademuazel» Ivanovai adresētas vēstules no Sarkanā krusta priekšējās pārsiešanas nodaļas ārsta Leonīda Bočina, kurās viņš sirsnīgi pateicas par viņas atsaucību, kā arī emocionāli atklāj smago frontes ikdienu. Diemžēl pašas Ivanovas vēstules „Es rakstu Jums…” palikušas noslēpumā tītas.
XX gadsimta sākumā Krievijā sieviešu augstākās izglītības kustība tikai aizsākās. Tālākas izglītošanās ceļu ģimnāzijas absolventes parasti turpināja pēc savas iniciatīvas. Jauniņai Tatjanai Ivanovai vairāku valodu zināšanas pavēra iespēju iepazīt plašu pasaules literatūras klāstu. Šī priekšrocība palīdzēja viņai izpildīt tulkojumus izdevniecībām, strādāt firmās par komercsekretāri. Taču par galveno darbavietu allaž tika uzskatīta tēva grāmatu krātuve. Pat pēc padomju režīma nodibināšanas Latvijā 1940. gadā, kad bibliotēkas darbību pārtrauca, viņas tuvākie lasītāji turpināja nelegāli nākt un izvēlēties grāmatas lasīšanai. Viņu vidū bija Rīgā pazīstamas personības, piemēram, Krievu drāmas teātra aktrise Kondorova, dziedātāja M. Kļimova, ārste Nadežda Biezais, kā arī formāli ne tik ievērojamas, bet vienkārši inteliģentas Rīgas krievietes, par kurām P. Piļskis laikrakstā „Segodņa”/”Šodien” rakstīja: „.. rīdzinieci no parīzietes atšķir tikai viena zilbe – „pa” (Vārdu spēle: Pa+ ri)”.
Lai arī bez oficiālas augstākās izglītības, Tatjana Ivanova bija neizsmeļama dažādu slāņu intelektuālo zināšanu krātuve. Ikviena saruna ar viņu bija saturīga, izzinoša, smalka humora pārbagāta un atbilstoša sarunu biedra interešu līmenim. Grāmatu vākšana bija viņas dzīves saturs. No savas nožēlojamās pensijas viņa arvien iemanījās iekrāt līdzekļus jaunu izdevumu iegādei. Šī kaislība diemžēl kļuva liktenīga.
1985. gada aprīlī viņa nesa uz savu ceturtā stāva dzīvokli (Kr. Barona ielā 7/9, Rīgā) kārtējo smago grāmatu ķīpu, kas izrādījās par smagu, jo izsauca insultu…
Tatjana Ivanova nomira 1985. gada 11. maijā un apglabāta Pirmajos Meža kapos Rīgā.
Ivanovu bibliotēka, saskaņā ar viņas testamentu, radusi vietu pie kāda Maskavas bibliofila.
Igors Zakke
