Staņislavs Rubinčiks

Staņislavs Rubinčiks (1940. g. 23. janvārī Orehovozujevā, Krievijas PFSR –1981. g. 5. aprīlī Rīgā, Latvijas PSR) – grāmatu bērniem un jauniešiem autors un tulkotājs, bibliofils. 1972. gadā kļuva par Rakstnieku savienības konkursa laureātu mazās formas daiļliteratūras darbu kategorijā. Latvijas PSR Rakstnieku savienības biedrs (1978. g.).

Vecāki un bērnība

Staņislavs Rubinčiks ir dzimis 1940. gada 23. janvārī Orehovozujevā, Maskavas apgabalā (KPFSR). Viņa tēvs – tekstīlražošanas inženieris tehnologs Lāzars Rubinčiks; māte – ķīmiķe Zinaīda Rubinčika (dzim. Mordvinova). Drīz vien Lāzaram Rubinčikam tika piedāvāts darbs Uzbekistānā un ģimene pārcēlās dzīvot uz turieni.

Otrajam pasaules karam sākoties, 1942. gada jūnijā Lāzars Rubinčiks tika iesaukts dienestā armijā. Dzīvesbiedre Zinaīda palika Uzbekistānā ar diviem dēliem – Staņislavu un viņa jaunāko brāli Oļegu (dz. 1941. g.). Trīs gadu vecumā Staņislavam diagnosticējuši acu infekciju, zēnam tika amputēta viena acs, otrās acs redze pasliktinājusies.

Pēc Otrā pasaules kara Lāzaram Rubinčikam piedāvāja darbu specialitātē Latvijā. Vispirms ģimene apmetās Liepājā, kur Staņislavs apmeklējis Liepājas 8. krievu sākumskolu un mācījies Liepājas Mūzikas vidusskolas Bērnu mūzikas skolā (tagad – Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola) – vijoles klasē. Pēc pāris gadiem no mācībām Bērnu mūzikas skolā nācās atteikties, jo zēnam bija grūti saskatīt notis. Vēlāk ģimene pārcelās dzīvot uz Jūrmalu, un tad – uz Rīgu, kur gandrīz vai līdz dzīves beigām Staņislava tēvs strādājis rūpnīcā «Rīgas manufaktūra». Viņš ir ieviesis vairākus tehnoloģisko inovāciju kvalitātes uzlabošanas paņēmienus.

Visa Staņislava bērnība bija saistīta ar grāmatām. 1957. gadā, kad Staņislavs mācījās 9. klasē, tika uzrakstīts skolas raksturojums, kurā par viņu ir teikts: “Stundās ir ļoti aktīvs. Viņam patīk literatūra, vēsture, ģeogrāfija. Skolnieks daudz lasa, dažreiz tas nāk par sliktu mācībām citos priekšmetos.” Kā bija teicis pats Staņislavs, sacerēt stāstus viņš sācis, tiklīdz iemācījies rakstīt. 1956. gadā laikrakstā “Sovetskaja molodjož” («Советская молодёжь») tika publicēts pirmais viņa raksts par skolēnu darbu laukos.

1958. gadā Staņislavs Rubinčiks absolvējis Rīgas darba jaunatnes skolu un iestājies Saratovas Ekonomikas institūta Uzskaites un ekonomikas fakultātē, bet pēc gada – Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātes vakara nodaļā, kuru absolvējis 1963. gadā. Vienlaikus viņš strādāja par meistaru Rīgas Vagonbūves rūpnīcā (RVR).

Daiļrade

No 1960. gada Staņislavs Rubinčiks pastāvīgi publicējis rakstus Latvijas laikrakstos kā ārštata autors. Kopš 1964. gada viņš publicēja arī savus literāros darbus – stāstus un pasakas bērniem. Tajā pašā laikā viņš strādāja par ekskursiju vadītāju Rīgas Ceļojumu un ekskursiju birojā, un tūristiem viņš palicis atmiņā kā asprātīgs, dzīvespriecīgs, zinošs, komunikabls stāstītājs, kurš ar prieku dalījās ar savām vēstures zināšanām un mīlestību pret Rīgu.

Savas pirmās grāmatas viņš arī veltījis Latvijas galvaspilsētai. 1969. gadā izdevniecība “Liesma” publicējusi pirmo Staņislava Rubinčika grāmatu “Pasakas par pilsētas transportu un gailīti” («Сказки о городском транспорте и петушке»), grāmatas līdzautors – O. Slepkovs.

1971. gadā izdevniecībā “Liesma” klajā nāca viņa pasaku krājums “Jaungada egļu mežs” («Лес новогодних ёлок»), kā arī viņa krievu valodā tulkotā Laimoņa Vāczemnieka (1929-1998) grāmata “Siltais rieciens” («Теплый ломоть»). Vēlāk S. Rubinčiks tulkojis izcilā latviešu dzejnieka Imanta Ziedoņa (1933-2013) pasakas.

Grūtības dzīvē ienesa pasliktinājies veselības stāvoklis – 1970. gadu sākumā Staņislavs Rubinčiks pilnībā zaudējis redzi. Bibliofilam tas kļuva par smagu pārbaudījumu laiku. Grāmatas viņam lasīja dzīvesbiedre Irina, kura rūpējas arī par mazo meitu Janu (dz. 1968. gadā). S. Rubinčiks darbojās Latvijas Neredzīgo biedrībā. Taču drīzumā veiksmīgi veiktā acu operācija daļēji atjaunojusi viņam redzi.

1972. gadā Staņislavs Rubinčiks kļuva par Rakstnieku savienības konkursa laureātu mazās formas daiļliteratūras darbu kategorijā.

1973. gadā izdevniecībā “Liesma” klajā nācis pasaku krājums “Pasakas par Vecrīgu un citi zvirbuļa Ričija stāsti” («Сказки о Старой Риге и другие истории воробья Ричи»). Ilustrācijas grāmatai veidojusi tolaik vēl pavisam jauna māksliniece – grafiķe un akvarēliste Jeļena Antimonova (1945-2002). “Grāmata sanāca ne īsti tāda, kādu es gribētu, bet pie Vecrīgas tēmas es vēl ceru atgriezties,” - atcerējies S. Rubinčiks autobiogrāfijā. Rubinčika grāmata “Pasakas par Vecrīgu un citi zvirbuļa Ričija stāsti” ir Rīgas Kinostudijā uzņemtās leļļu animācijas filmas pamatā.

Grāmatu “Pasakas par Vecrīgu un citi zvirbuļa Ričija stāsti” plānoja izdot arī citās valodās, bet pēc graujošas recenzijas, kas tika publicēta kādā Maskavā izdotā žurnālā, viss apstājās. 1975. gada novembrī vēstulē savam draugam A. Erenburgam S. Rubinčiks rakstījis: “Gribēja manu grāmatu “Pasakas par Vecrīgu” izdot trijās valodās (angļu, vācu, latviešu un krievu), bet nekas nesanāca. Gluži otrādi, vienā no Maskavas žurnāliem parādījās ķengu raksts par šo grāmatu, ko uzrakstījis mans bijušais ekskursiju biroja kolēģis...”

1976. gadā izdevniecība “Liesma” laidusi klajā Staņislava Rubinčika garstāstu “Trešais ceturksnis”(«Третья четверть») par skolas dzīvi. Daži varoņi un atgadījumi tajā ir autobiogrāfiski. Priekšvārdu uzrakstījusi izcilā latviešu rakstniece Regīna Ezera (1930-2002).

1978. gadā S. Rubinčiks kļuvis par Latvijas PSR Rakstnieku savienības biedru.

Tajā pašā gadā izdevniecībā “Liesma” iznākusi latviešu literāta Jāzepa Osmaņa (1932-2014) antoloģija “Latvijas rakstnieki bērniem”, kurā tika analizēta Latvijas bērnu literatūras vēsture un apkopotas rakstnieku biogrāfijas un daiļdarbi. Grāmatā tika minēti arī divi rakstnieki, kuriem dzimtā valoda ir krievu. Viens no viņiem – Staņislavs Rubinčiks.

1978. gadā izdevniecībā “Liesma” klajā nācis nākamais Staņislava Rubinčika garstāsts “Ceļasomā atrastais manuskripts” („Рукопись, найденная в саквояже”) par vēsturisku romānu autora Sergeja Minclova (1870-1933) pazudušās bibliotēkas meklēšanu. Pašus ražīgākus savas radošās dzīves gadus rakstnieks Sergejs Minclovs pavadījis Latvijā. Galvenais S. Rubinčika garstāsta varonis – vidusskolnieks – gandrīz vai nejauši kļūst par bibliotēkas meklēšanas detektīvstāsta dalībnieku un iepazīstas ar Rīgas grāmatu mīļu pasauli. Daudziem grāmatas tēliem bija reāli prototipi, kurus S. Rubinčiks visai precīzi raksturojis. Jeļenas Antimonovas zīmētām ilustrācijām arī ir portretlīdzība ar pazīstamajiem Latvijas grāmatu kolekcionāriem.

Nākamās grāmatas ideju Staņislavam Rubinčikam ieteicis viņa draugs, vēsturisku romānu autors Valentīns Pikulis (1928-1990). Staņislavs nolēmis veltīt vēsturisku garstāstu 18. gadsimta Krievijas apgaismotājām Nikolajam Novikovam (1744-1818). Tieši viņā S. Rubinčiks saskatījis sev radniecisku dvēseli – personību, kas veltījusi savu dzīvi tam, lai cilvēki varētu un gribētu lasīt grāmatas. Masonu tēma, ar kuru N. Novikovs aizrāvās savas dzīves pēdējā posmā, piešķīra garstāstam intrigu. Trīs gadi pagājuši, vācot vēsturiskus materiālus arhīvos un bibliotēkās. Tai bija jābūt pirmajai S. Rubinčika grāmatai, kas domāta pieaugušo auditorijai. Viņš aizrautīgi ķērās pie rakstīšanas. Par grāmatas ilustrātori bija jākļūst rakstnieka 12 gadus jaunajai meitai – Janai Rubinčikai, kura sapņoja kļūt par mākslinieci un apmeklēja tēlnieces Vijas Mikānes (1937-2004) un gleznotāja Jura Ģērmaņa (1941. g.) studijas.

Tomēr rakstnieka iecere tā arī palikusi neīstenota: pēc ilgstošas slimības Staņislava Rubinčika dzīve aprāvusies 41 gada vecumā 1981. gada 5. aprīlī.

Ģimene:

Vecāki – Lāzars un Zinaīda Rubinčiki.

Brālis – Oļegs Rubinčiks (dz. 1941. g.).

Dzīvesbiedre – Irina Rubinčika.

Meita – Jana Rubinčika (dz. 1968. g.).

Grāmatas:

Сказки о городском транспорте и петушке (“Pasakas par pilsētas transportu un gailīti”), līdzautors – O. Slepkovs, 1969. g. “Liesma”.

Лес новогодних ёлок (“Jaungada egļu mežs”). 1971. g. “Liesma”, mākslinieks – Uģis Mežavilks.

 казки о Старой Риге и другие истории воробья Ричи (“Pasakas par Vecrīgu un citi zvirbuļa Ričija stāsti”). 1973. g. “Liesma”, māksliniece – Jeļena Antimonova.

Третья четверть (“Trešais ceturksnis”). 1976. g. “Liesma”.

Рукопись, найденная в саквояже (“Ceļasomā atrastais manuskripts”).1978. g. “Liesma”, māksliniece – Jeļena Antimonova.

 RECENZIJAS PAR S. RUBINČIKA DAIĻRADI

 http://nsb-bibliophile.ru/novosti-lichnyh-sobranij/news_post/rukopis-naydennaya-v-sakvoyazhe.

Jana Rubinčika

Informācijas avoti:

Я. Османис. Писатели Латвии детям. – Рига: Лиесма, 1975. – С. 54. – 55 с.

Анатолий Ракитянский. Посвящение Станиславу Рубинчику // Рижский библиофил. – 2010. — С. 5—32. — ISBN 5-86830-114‑5.

Л. Соколовская. Что рассказал воробей Ричи? www.periodika.lv. Ригас Балсс, Nr.186 (11.08.1975) (11 августа 1975). Дата обращения: 23 апреля 2023.

Staņislavs Rubinčiks (латыш.). Literatūra. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Дата обращения: 23 апреля 2023.