Nikolajs Okolo-Kulaks

Nikolajs Okolo-Kulaks (1867. g. Krievijas impērijā – 1927. g. 6. jūlijā Majoros, Latvijas Republikā) – inženieris-mehāniķis, izgudrotājs, Rīgas–Orlas dzelzceļa galveno Rīgas darbnīcu priekšnieks, Krievu tehnikuma Rīgā dibinātājs un direktors.

Nikolajs Okolo-Kulaks piedzima pareizticīgo muižnieku ģimenē. Līdz 1886. gadam viņš mācījās Polockas kadetu korpusā, pēc tam iestājās Imperatora Maskavas tehniskajā skolā, kuru pabeidza 1892. gadā, iegūdams inženiera-mehāniķa kvalifikāciju.

Savā darba mūžā viņš ilgus gadus – līdz revolucionārajiem notikumiem 1917.–1918. gadā strādāja Rīgas–Orlas dzelzceļa sistēmā.

1900. gadā N. Okolo-Kulaks neilgu laiku mācījās Rīgas Politehniskajā institūtā. Šeit viņš papildināja savas zināšanas un ieguva nākamos līdzgaitniekus un domubiedrus.

Sākumā N. Okolo-Kulaks strādāja par Rīgas–Orlas dzelzceļa Rīgas darbnīcu priekšnieka palīgu, 1906. gada jūnijā viņu izvirzīja Rīgas darbnīcu priekšnieka postenī, vispirms viņš bija priekšnieka pienākumu izpildītājs, drīz vien viņu apstiprināja priekšnieka amatā.

N. Okolo-Kulaku vērtēja kā vienu no darbīgākajiem inženieriem visā šajā dzelzceļa uzņēmumā. Kā atceras viņa laikabiedri – viņš labi attiecās pret sev pakļautajiem, bija populārs viņu vidē, strādnieki atzinīgi izteicās par viņa enerģiskumu un darbīgumu.

N. Okolo-Kulaks bija pazīstams arī kā izgudrotājs un tehnikas jaunieviesumu atzinējs, viņš ne tikai interesējās par jaunākajiem izgudrojumiem tehnikas nozarē, bet, cik tas bija iespējams, dažus no tiem arī izmantoja darba praksē, viņš arī modernizēja un pilnveidoja daudzas tehniskās ierīces.

Kad parādījās pirmie automobiļi, uz nopirktās automobiļa šasijas viņš uztaisīja elektrisko dzinēju un ar tādu līdz tam neredzētu mašīnu veica izmēģinājuma braucienus pa Rīgu. Kad parādījās motocikli, N. Okolo-Kulaks bija viens no pirmajiem, kas apguva braukšanu ar šo transporta veidu un aktīvi izmantoja to, braukdams ar motociklu pa pilsētu un Rīgas jūrmalu.

Neilgi pirms Pirmā pasaules kara sākuma iegādātajā vasarnīcā Majorenhofā (Majoros) N. Okolo-Kulaks atpūtas brīžos izmantoja savas bagātās tehniskās zināšanas, piemēram, mājas dārzā viņš ierīkoja savdabīgu strūklaku ar stārķi: kad ūdensstrūkla uzvirmoja augstu gaisā, tās galā lēkāja gumijas bumbiņa. Tas izbrīnīja un izklaidēja garāmgājējus.

N. Okolo-Kulaks ir saņēmis vairākus valsts apbalvojumus, piemēram, Svētā Staņislava 3. pakāpes ordeni (1907), Sarkanā krusta zīmi (1908), Svētās Annas 3. pakāpes ordeni (1915).

Pirmā pasaules kara laikā N. Okolo-Kulaks kopā ar Rīgas–Orlas dzelzceļa uzņēmuma iestādēm evakuējās uz Iekškrieviju. Ir zināms, ka 1917. gada janvārī viņš bija šī dzelzceļa galveno darbnīcu priekšnieks. Pēc 1917. gada Oktobra revolūcijas Rīgas–Orlas dzelzceļš vairs nepastāvēja ar iepriekšējo nosaukumu, taču N. Okolo-Kulaks turpināja strādāt dzelzceļa uzņēmumā arī 1918.–1920. gadā, jau Padomju Krievijā.

Līdzko radās pirmā iespēja, N. Okolo-Kulaks atgriezās Rīgā – jaunās valsts galvaspilsētā. Sākumā viņš dzīvoja savā vasarnīcā Majoros, taču viņa enerģiskais raksturs neļāva viņam ilgi sēdēt bezdarbībā. Viņš izvēlējās jaunu darbības ceļu – virzīt savas pūles uz Latvijas krievu tehnisko izglītību. 1921. gadā viņam izdevās atklāt privāto vidējo tehnisko mācību iestādi, kur mācības notika krievu valodā. 1921. gada janvārī avīzēs bija publicēts sludinājums par audzēkņu uzņemšanu. Kā izrietēja no sludinājuma – mācības sākās 1. februārī. N. Okolo-Kulaka mācību iestādei bija valsts vidusskolu tiesības un tā bija Izglītības ministrijas Mazākumtautību departamenta Krievu izglītības pārvaldes pārziņā. Šāds statuss ļāva vidusskolas audzēkņiem pēc tās absolvēšanas iestāties Latvijas augstskolās, kā arī piešķīra viņiem tiesības atlikt iesaukumu karadienestā. Pirmajos sludinājumos N. Okolo-Kulaka mācību iestāde dēvēta par skolu, bet vēlāk (vismaz jau 1922. gadā) – par tehnikumu.

Sludinājums laikrakstā “Сегодня”, Nr. 203, 1922, 10. septembris.

Sākumā tehnikumā bija četras nodaļas: mehānikas, satiksmes ceļu, celtniecības un agronomijas nodaļa.

Tā kā interese par tehnisko izglītību tolaik bija liela un tehnikumā strādāja augsti kvalificēti mācībspēki, N. Okolo-Kulaks iesniedza Latvijas varas iestādēm lūgumu – panākt iespēju atvērt Rīgā privāto augstāko tehnisko izglītības iestādi ar krievu mācību valodu, taču viņam tika atteikts.

N. Okolo-Kulaka iesāktais izglītības virziens lauza ceļu ar lielām grūtībām, taču tās tika pārvarētas un tehnikums ieguva kā labas tehniskās izglītības krievu valodā iestādes vērtējumu. Tehnikuma lietu kārtošanā N. Okolo-Kulakam palīdzēja viņa meita Marija Murasova, viņa palīdzēja tēvam administratīvās un saimnieciskās darbības kārtošanā, vienlaikus bija arī pasniedzēja. Pirmais tehnikuma audzēkņu izlaidums notika 1923. gadā.

Jāatzīmē, ka Latvijas Kultūras fonds starp citām valsts mācību iestādēm atbalstīja arī N. Okolo-Kulaka Krievu tehnikumu, piešķirot naudas pabalstus mācību līdzekļu iegādei un palīdzībai mazturīgiem audzēkņiem. 1927. gadā tehnikums saņēma pabalsta piešķīrumu 600 latu, 1928. gadā – 400 latu, bet 1929. gadā 300 latu un vēl citus finanšu pabalstus.

N. Okolo-Kulaka dzīves laikā notika pieci tehnikuma audzēkņu izlaidumi.

1927. gada 6. jūlijā Nikolajs Okolo-Kulaks negaidīti nomira Majoros. Viņš apglabāts Pokrova kapos Rīgā.