Metropolīts Pitirms (Oknovs)

Pitirims (laicīgais vārds – Pāvels Oknovs; 1858. g. 28. jūnijā Vidzemes guberņas Rīgas apriņķa Koknesē, Krievijas impērijā – 1920. g. 5. martā Jeketerinodarā, Krievijā) – Petrogradas un Lādogas Metropolīts.

Nākamais Baznīcas Virsgans Pitirims (Oknovs) ir dzimis lauku mājās Vidzemes guberņas Rīgas apriņķa Koknesē, garīdznieka ģimenē. Viņa tēvs – Vasilijs Oknovs bija pazīstams priesteris, kurš daudzus gadus kalpoja Kokneses pareizticīgo draudzē un izpelnījās īpašu godu – pēc nāves tikt apbedītam baznīcas iekštelpās (Kokneses Sv. apustuļu Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca Pļaviņu elektrospēkstacijas celtniecības laikā 20. gadsimta 60. gados tika appludināta, bet tēva Vasilija Oknova mirstīgās atliekas pārapbedītas jaunajā kapsētā Koknesē).

1879. gadā P. Oknovs absolvējis Rīgas Aleksandra ģimnāziju un iestājās Kijivas Garīgajā akadēmijā, kuru 1883. gadā pabeidzis, iegūdams kandidāta grādu, un tika atstāts Garīgajā akadēmijā kā pasniedzējs.

1883. gadā P. Oknovs tika iesvētīts mūka kārtā, pieņemot Pitirima vārdu. Tajā pašā gadā viņš tika iesvētīts par hierodiakonu (diakonu-mūku), bet pēc tam – par hieromūku (priestermūku, t.i. mūku, kurš iesvētīts par priesteri).

1887. gadā priestermūks Pitirims (Oknovs) kļuva par Stavropoles Garīgā semināra inspektoru. 1890. gadā viņš tika iecelts arhimandrīta garīgajā kārtā un stājās šī paša Garīgā semināra rektora amatā. No 1891. gada viņš bija Sanktpēterburgas Garīgā semināra rektors.

1894. gada 17. jūlijā Pitirims (Oknovs) tika iesvētīts par Novgorodas-Severskas bīskapu, Čerņihivas eparhijas vikāru. 1896. gadā viņu iecēla par Tulas un Beļovas bīskapu, bet 1904. gadā – par Kurskas un Belgorodas bīskapu. 1905.–1907. gadā viņš piedalījās monarhistu kustībā un bija Krievu tautas savienības Kurskas nodaļas goda priekšsēdētājs.

1909. gadā Virsgans Pitirims (Oknovs) tika iecelts arhibīskapa kārtā. No 1911. gada viņš bija Vladikaukāza un Mozdokas arhibīskaps, no 1913. gada – Samaras un Stavropoles arhibīskaps, no 1914. gada – Kartalinas un Kahetijas arhibīskaps, Gruzijas eksarhs un Sv. Sinodes loceklis.

1915. gada 23. novembrī Pitirims (Oknovs) tika iecelts metropolīta kārtā, un viņš kļuva par Petrogradas un Lādogas Metropolītu ar tiesībām valkāt krustu uz mitras. Vēstures avoti liecina, ka šo paaugstinājumu garīgajā amatā Pitirims (Oknovs) ieguvis, pateicoties Grigorija Rasputina protekcijai. Tā Virsganam Pitirimam (Oknovam) bija lemts kļūt par pēdējo pirmsrevolūcijas arhiereju toreizējās Krievijas galvaspilsētas katedrā.

Pēc ķeizara Nikolaja II atteikšanās no troņa Metropolīts Pitirims (Oknovs) 1917. gada martā tika arestēts. Jauno bezdievīgo varas iestāžu spiediena rezultātā viņš bija spiests atkāpties no amata. Apmešanās vietu viņam noteica Vladikaukāza eparhijā esošajā Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas klosterī, kas atradies Beštau kalnā.

Metropolīts Pitirims (Oknovs) ir miris 1920. gada 5. martā Jekaterinodarā (no 1920. g. 7. decembra – Krasnodara).

Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Митрополит Евлогий. Путь моей жизни. М.: Московский рабочий, Изд. отдел Всецерковного православного молодежного движения, 1994. С. 324;

2) Фирсов С.Л. Русская церковь накануне перемен (конец 1890-х – 1918 гг.). М.: Духовная библиотека, 2002. С. 438-444, 491-492.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis