Metropolīts Pitirms (Oknovs)

Pitirims (Pāvels Oknovs; 1858. g. 28. jūnijā Vidzemes guberņas Rīgas apriņķa Koknesē, Krievijas impērijā – 1920. g. 5. martā Jeketerinodarā, Krievijā) – Petrogradas un Lādogas metropolīts.

Pāvels Oknovs dzimis lauku mājās Vidzemes guberņas Rīgas apriņķa Koknesē garīdznieka ģimenē. Viņa tēvs Vasilijs Oknovs bija pazīstams priesteris, kurš daudzus gadus kalpoja Kokneses draudzē un izpelnījās īpašu godu – pēc nāves tikt apbedītam baznīcas iekštelpās (Kokneses pareizticīgā baznīca elektrospēkstacijas celtniecības laikā XX gadsimta 60. gados tika appludināta, bet tēva Vasilija mirstīgās atliekas pārapbedītas jaunajā kapsētā Koknesē). 1879. gadā P. Oknovs pabeidza Rīgā Aleksandra ģimnāziju un iestājās Kijevas Garīgajā akadēmijā, kuru 1883. gadā pabeidza ar kandidāta grādu un tika atstāts akadēmijā kā pasniedzējs. 1883. gadā P. Oknovs iestājās mūku kārtā, pieņemot Pitirima vārdu. Tajā pašā gadā viņu iesvētīja par hierodiakonu (diakonu-mūku), bet pēc tam par hieromūku (priesteri-mūku, t.i. mūku, kurš iesvētīts par priesteri).

1887. gadā Pitirims kļuva par Stavropoles Garīgā semināra inspektoru, bet 1890. gadā tika iecelts par arhimandrītu un stājās šī paša semināra rektora amatā. No 1891. gada viņš bija Sanktpēterburgas Garīgā semināra rektors.

1894. gada 17. jūlijā Pitirimu iesvētīja par Novgorodas-Severskas bīskapu un Čerņigovas eparhijas vikāru. 1896. gadā viņu iecēla par Tulas un Beļovas bīskapu, bet 1904. gadā – par Kurskas un Belgorodas bīskapu. 1905.–1907. gadā viņš piedalījās monarhistu kustībā un bija Krievu tautas savienības Kurskas nodaļas goda priekšsēdētājs.

1909. gadā tēvs Pitirims tika iecelts arhibīskapa amatā. No 1911. gada viņš bija Vladikaukāza un Mozdokas arhibīskaps, no 1913. gada – Samaras un Stavropoles arhibīskaps, no 1914. gada – Kartalinas un Kahetijas arhibīskaps, Gruzijas eksarhs un Svētās Sinodes loceklis. 1915. gada 23. novembrī Pitirimu iecēla metropolīta amatā, un viņš kļuva par Petrogradas un Lādogas metropolītu ar tiesībām valkāt krustu uz mitras. Vēstures avoti liecina, ka šo paaugstinājumu amatā Pitirims ieguva, pateicoties Grigorija Rasputina protekcijai. Tā viņam bija lemts kļūt par pēdējo pirmsrevolūcijas arhiereju toreizējās Krievijas galvaspilsētas katedrā.

Pēc Nikolaja II atteikšanās no troņa Pitirims 1917. gada martā tika arestēts un jauno varasiestāžu spiediena rezultātā atkāpās no amata. Apmešanās vietu viņam noteica Vladikaukāza eparhijā esošajā Dievmātes Aizmigšanas (Uspenskas) klosterī Beštau kalnā.

Metropolīts Pitirims miris 1920. gada 5. martā Jekaterinodarā (no 1920. g. 7.decembra – Krasnodara).

Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Митрополит Евлогий. Путь моей жизни. М.: Московский рабочий, Изд. отдел Всецерковного православного молодежного движения, 1994. С. 324;

2) Фирсов С.Л. Русская церковь накануне перемен (конец 1890-х – 1918 гг.). М.: Духовная библиотека, 2002. С. 438-444, 491-492.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis