Metropolīts Panteleimons (Rožnovskis)

Metropolīts Panteleimons (laicīgais vārds - Pāvels Rožnovskis; 1867. g. 21. oktobrī Vitebskas guberņā/ pēc citiem datiem - Kostromā, Kostromas guberņā, Krievijas impērijā – 1950. g. 30. decembrī Vācijas Federatīvajā Republikā) – Daugavpils bīskaps, Vitebskas eparhijas vikārs (1913.–1917. g.).

Nākamais metropolīts Panteleimons (Rožnovskis) ir dzimis Vitebskas guberņā (pēc citām ziņām–Kostromas pilsētā), muižnieka ģimenē. Viņa tēvs – Stefans Rožnovskis bija virsnieks. Sākotnēji arī dēlam tika izraudzīts militārās karjeras ceļš. Pāvels Rožnovskis absolvējis Novgorodas reālskolu un pēc tam – Sanktpēterburgas Nikolaja Kara inženieru skolu. Būdams virsnieks, viņš sāka dienēt sapieru bataljonā, taču militāro dienestu uztvēra kā apgrūtinājumu un 1895. gadā atvaļinājās no dienesta armijā.

Savu turpmāko dzīvi P. Rožnovskis nolēma veltīt garīgai kalpošanai. 1895.–1897. gadā viņš bija Misionāru kursu klausītājs Kazaņas Garīgajā akadēmijā. 1897. gadā Pāvels Rožnovskis tika iesvētīts mūka kārtā, pieņemot vārdu Panteleimons. Tajā pašā gadā viņš kļuva par diakonu-mūku un drīz vien par priestermūku, t.i. mūku, kurš iesvētīts par priesteri.

1897.–1898. gadā Panteleimons (Rožnovskis) bija Kazaņas Kristus Apskaidrošanās klostera prāvests. 1899.–1904. gadā viņš bija Ježovas ciema Mirres Nesēju Sievu Tuksneša (klostera) priekšnieks (mūsdienās sieviešu klosteris atrodas KF Marijelas Republikas Medvedevas rajonā). 1904.–1905. gadā Panteleimons (Rožnovskis) kļuva par Volīnijas eparhijas Zagajcu Svētītāja Joanna Žēlastīgā vīriešu klostera arhimandrītu un priekšnieku, no 1905. gada – par Vitebskas Svētās Trijādības-Marka vīriešu klostera priekšnieku.

1913. gada 30. maijā tika pieņemts lēmums par vikārā arhiereja katedras izveidošanu Latgalē (tolaik ietilpa Vitebskas guberņas sastāvā). Šis novads ievērojami atšķīrās no Polockas-Vitebskas eparhijas baltkrievu apdzīvotās daļas, tāpēc atsevišķas katedras izveidošana bija pilnīgi pamatota un jau sen nepieciešama. Par Daugavpils bīskapu tika iecelts Panteleimons (Rožnovskis), viņa iesvētīšana par bīskapu notika 1913. gada 2. jūnijā Vitebskas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas katedrālē.

20. gadsimta sākumā Daugavpils bija blīvi apdzīvota pilsēta. Tolaik pilsētā darbojās vairāki dievnami, to skaitā trīs lielas katedrāles, no kurām divas piederējušas militārajam resoram. Taču pilsētā nebija neviena pareizticīgo klostera, kas varētu kalpot par bīskapa rezidenci. Sakarā ar vikariāta izveidošanu tika nolemts nodibināt klosteri. Par savu pagaidu atrašanās vietu bīskaps Panteleimons izraudzījās Dieva Parādīšanās klosteri Polockā. Taču Pirmā pasaules kara sākums un tam sekojošie notikumi stipri izmainīja situāciju, no daudziem plāniem nācās atteikties.

1917.–1920. gadā bīskaps Panteleimons (Rožnovskis) pārvaldīja visu Vitebskas eparhiju. 1917.–1918. gadā Virsgans bija piedalījies Pareizticīgās Baznīcas Viskrievijas Koncilā.

1920.–1922. gadā Panteleimons (Rožnovskis) bija Pinskas un Novogrudokas bīskaps. Virsgana garīgajā aprūpē esošā teritorija atradās Rietumbaltkrievijā, kas nonāca Polijas sastāvā. Bīskaps Panteleimons stingri turējās pie kanoniskām tiesībām, uzstājās pret sakaru pārtraukšanu ar Maskavas patriarhātu, par ko viņam ne reizi vien nācās ciest no laicīgās varas puses. Tā, 1922. gadā par pretestības izrādīšanu Polijas Pareizticīgās Baznīcas autokefālijas pasludināšanai Panteleimons (Rožnovskis) nonāca mājas arestā Miļcu ciema Svētītāja Nikolaja vīriešu klosterī (mūsdienās atrodas Ukrainas Volīnijas apgabalā). Pēc tam Virsgans Panteleimons tika atstādināts un apmetās uz dzīvi Žiroviču Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas vīriešu klosterī.

1925. gadā Maskavas patriarhs Tihons (Bellavins, 1865–1925) iecēlis Panteleimonu (Rožnovski) arhibīskapa kārtā. 1940. gadā, pēc Rietumbaltkrievijas pievienošanas PSRS, Panteleimons (Rožnovskis) tika iecelts par Grodņas arhibīskapu. No 1941. gada viņš kļuva par Minskas arhibīskapu un Maskavas patriarhāta eksarhu Baltkrievijā.

1942. gadā, Otrā pasaules kara un Baltkrievijas vācu okupācijas laikā, baltkrievu bīskapu Koncils ievēlējis Panteleimonu (Rožnovski) par Baltkrievu Autonomās Baznīcas Arhiereju Sinodes priekšsēdētāju, ieceļot par Minskas metropolītu.

Metropolīts Panteleimons (Rožnovskis) bija pret pārmaiņām Baznīcas dzīvē, uzstājās pret Baltkrievu Pareizticīgās Baznīcas autokefāliju, par ko viņš tika atstādināts no katedras un pēc tam apmetās bijušā Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas klostera telpās Ļadu miestā pie Minskas. 1942.–1943. gada ziemā vācu okupācijas varas pārstāvji pārveda viņu uz Viļeikas pilsētu, kur turēja savā uzraudzībā.

1943. gada aprīlī Panteleimons (Rožnovskis) atgriezās Minskā, kur piedalījās Baltkrievu Pareizticīgās Baznīcas Koncilā. 1944. gada jūlijā sakarā ar frontes līnijas tuvošanos Panteleimons (Rožnovskis) piespiedu kārtā tika evakuēts uz Vāciju. Pēc kara biegām Panteleimons (Rožnovskis) dzīvoja pārvietoto personu nometnēs Vācijas dienvidos. Atrodoties emigrācijā, viņš aktīvai darbībai vairs nepievērsās.

Metropolīts Panteleimons (Rožnovskis) ir miris 1950. gada 30. decembrī Feldmohingas nometnē pie Minhenes (VFR).

Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Александр, епископ Даугавпилский и Резекненский. Православие в Латгалии: от викариатства к епархии. Рига: издание Синода Латвийской православной церкви, 2016. С. 7–8;

2) Нивьер А. Православные священнослужители, богословы и церковные деятели русской эмиграции в Западной и Центральной Европе. 1920-1995. Биографический справочник. Москва: Русский путь, YMCA-PRESS, 2007. С. 361-362;

3) Миронович А. Православная церковь на территории Белоруссии во время Второй мировой войны. // Православие в Балтии, № 3(12), 2015, с. 62–75.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis