Metropolīts Leonīds (Poļakovs)
Leonīds (laicīgais vārds – Ļevs Poļakovs; 1913. g. 19. februārī Sanktpēterburgā, Krievijas impērija –1990. g. 8. septembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – Rīgas un Latvijas Metropolīts (1966-1990).
Metropolīts Leonīds, jeb laicīgajā dzīvē Ļevs Poļakovs, ir dzimis ārsta Ļeva Poļakova ģimenē. Kopš bērnības viņš audzis kristīgajā vidē. Būdams pusaudzis, sastāvējis Sv. Ņevas Aleksandra brālībā.
1939. gadā Ļ. Poļakovs absolvējis Ļeņingradas Medicīnas institūtu, strādājis par ārstu.
Kā ārsts viņš ir piedalījies Otrajā pasaules karā (strādājis hospitālī pie Ļeņingradas – patlaban Sanktpēterburga), ticis apbalvots ar virkni PSRS valsts apbalvojumu.
1949. gadā Ļ. Poļakovs iesvētīts par diakonu, tajā pat gadā – par pareizticīgo priesteri. Kā priesteris viņš ir kalpojis Ļeņingradas Tā Kunga Apskaidrošanās katedrālē. 1952. gadā priesteris eksterni absolvējis Ļeņingradas Garīgo akadēmiju.
1952. gada 1. septembrī Ļevs Poļakovs kļuvis par mūku, pieņemdams jaunu garīgo vārdu Leonīds.
Kopš 1953. gada Leonīds (Poļakovs) pasniedzis homilētiku Ļeņingradas Garīgajā akadēmijā. 1959. gadā viņš aizstāvējis maģistra disertāciju un kļuvis par profesoru.
Kopš 1957. gada Leonīds - arhimandrīts. 1959. gada 11. jūnijā Leonīds (Poļakovs) iesvētīts par Kurskas un Belgorodas bīskapu. 1962. gadā viņš iecelts par Možaiskas bīskapu, Maskavas eparhijas vikāru, kā arī par Maskavas Patriarhijas Saimnieciskās pārvaldes priekšsēdētāju un Dieva Parādīšanās Patriarha katedrāles virspriesteri. Tajā pat gadā Leonīds iesvētīts par arhibīskapu.
Drīzumā jauno daudzsološo arhijereju ievēroja padomju varas pārstāvji, un pēc viņu uzstājīgās prasības 1963. gadā Leonīdu pārcēla no Maskavas uz Jaroslavļas un Rostovas katedru. Kopš 1964. gada Leonīds — Permas un Soļikamskas arhibīskaps. 1966. gadā viņš kādu laiku bija pārvaldījis arī Sverdlovskas un Čeļabinskas eparhiju.
1966. gada 8. oktobrī Leonīds pārcelts uz Rīgas un Latvijas katedru, kuru viņš vadījis ilgus gadus, līdz pat sava mūža beigām.
1979. gadā Leonīds (Poļakovs) iecelts par Rīgas un Latvijas Metropolītu.
Šajos gados Latvijā darbojās 90 pareizticīgo dievnami un viens klosteris. 1960. gadu otrajā pusē, pēc Hruščova laikos īstenotajām reliģijas vajāšanām, situācija stabilizējās. Valdniekam Leonīdam izdevās atrast kopīgu valodu ar pilnvaroto reliģijas lietās, saglabāt mierīgas attiecības ar laicīgās varas pārstāvjiem un aizstāvēt Pareizticīgās Baznīcas intereses.
Metropolīts Leonīds izcēlās ar Virsgana gudrību, viņš bijis lielisks sludinātājs un aizlūdzējs, ticīgie ļaudis mīlējuši viņu. Leonīds (Poļakovs) ņēmis savā aizbildnībā tautā visnotaļ cienījamo arhimandrītu Tavrionu (pasaulīgais vārds – Tihons Batozskis, 1898-1978), kurš tajos laikos, kad Leonīds vadījis Rīgas eparhiju, bija Kristus Apskaidrošanās Tuksneša (pie Jelgavas) garīgais gans.
1980. gados Baznīcas stāvoklis sācis nozīmīgi mainīties uz labo pusi: oficiālo varas pārstāvju antireliģiskā darbība vājinājās un iedzīvotāju reliģiozitāte ievērojami pieauga.
Patiess lūzums situācijā notika 1988. gadā - kad tika svinēta Krievzemes Kristīšanas tūkstošgade, tad visā PSRS teritorijā sākās pareizticības atdzimšana. Kādā no intervijām, 1980. gadu beigas Valdnieks Leonīds bija nosaucis par lielo cerību laiku.
Leonīds (Poļakovs) ir Krievu Baznīcas vēsturei veltītu un teoloģisku darbu autors.
Metropolīts Leonīds ir aizgājis aizsaulē 1990. gada 8. septembrī Rīgā; apbedīts, saskaņā ar testamentu, Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī pie Jelgavas, iepretim tēva Tavriona kapavietai.
Metropolīts Leonīds apbalvots ar šādiem Baznīcas apbalvojumiem:
1983. gadā – ar Sv. Radoņežas Sergija 2. pakāpes ordeni;
1984. gadā - sakarā ar 25. gadadienu kopš iesvētīšanas par arhibīskapu, ar apustuļiem pielīdzināmā Sv. kņaza Vladimira 2. pakāpes ordeni;
1988. gadā - ar Sv. Radoņežas Sergija 1. pakāpes ordeni;
1989. gadā - ar apustuļiem pielīdzināmā Sv. kņaza Vladimira 1. pakāpes ordeni.
1984. gadā Metrpolīts Leonīds ieguvis tiesības nēsāt otro panagiju.
Tekstu sagatavojis Sergejs Coja
Informācijas avoti:
1) Латвийская Православная Церковь 1988-2008 г.г. (Latvijas Pareizticīgā Baznīca 1988.-2008. g.) Рига: Издание Синода Латвийской православной церкви, 2009. 32.-39. lpp.;
2) Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь во время правления игумении Тавифы (Дмитрук). (Rīgas Svētās Trijādības - Sergija sieviešu klosteris igumēnijas Tavifas (Dmitrukas) vadības laikā.) Рига: Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь, 2013. 90. lpp.;
3) Александр, Митрополит Рижский и Латвийский. 50-летие назначения Митрополита Леонида (Полякова) на Рижскую кафедру// Православный церковный календарь. (Aleksandrs, Rīgas un Latvijas Metropolīts. Metropolīta Leonīda (Poļakova) iecelšanas Rīgas katedrā 50. gadskārta // Pareizticīgās Baznīcas kalendārs.) Рига: издание синода ЛПЦ, 2016. 149.-150. lpp.
5) Izmantoti arī daži citi papildu dati no interneta resursiem.
Ilustrācijas tēmai
