Matvejs Kuzņecovs

Matvejs Kuzņecovs (1846. g. 12./14. augustā Duļovā, Krievijas impērijā – 1911. g. 8./21. februārī Maskavā, Krievijas impēijā) – rūpnieks,  “M.S. Kuzņecova porcelāna, fajansa un majolikas izstrādājumu ražošanas sabiedrības”  īpašnieks.

Matvejs Kuzņecovs piedzima 1846. gada 2./14. augustā Vladimiras guberņas Duļovas miestā (tagad: Ļikinoduļovas pilsēta Maskavas apgabalā) senas rūpnieku dzimtas pēcteču un vecticībnieku popiešu kopienas ģimenē.

Slavenās Kuzņecovu dinastijas dibinātājs Jakovs Kuzņecovs (1761–1816/1823) bija cēlies no Maskavas guberņas Broņņicas apriņķa Gžeļas pagasta valsts zemniekiem. 1810.–1812. gadā viņš atvēra pirmo manufaktūru keramikas ražošanai. Iesākto  turpināja viens no viņa dēliem – Terentijs (1781–1848), pēc tam mazdēls Sidors (1806–1864), viņi atbilstoši bija Matveja Kuzņecova vectēvs un tēvs.

No 1861. gada Matvejs Kuzņecovs dzīvoja Baltijas novadā un mācījās Rīgas komercskolā. Vienlaikus viņš strādāja praksē tēva radītajā manufaktūrā fajansa un porcelāna izstrādājumu ražošanai (šis uzņēmums bija dibināts 1841. gadā un sākumā tā mājvieta bija Rīgas apkaimē).

Pēc tēva Sidora Kuzņecova nāves Matvejs Kuzņecovs pārņēma ražošanas vadību (sākumā gados vecāku radinieku aizgādnībā). 1860.–1870. gados ražošanai bija mainīgas sekmes. 1876. gadā tika pat atzīts M. Kuzņecova ražotnes bankrots. Taču drīz vien izdevās visu nokārtot un 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā uzņēmumā iestājās īsts uzplaukums.

1882. gadā M. Kuzņecovs ar sava uzņēmuma izstrādājumiem piedalījās Krievijas mākslas izstādē Maskavā. Šeit viņam parādīja godu – būt pārstāvim oficiālajā ceremonijā pieņemšanā pie cara Aleksandra III (1845–1894, valdīja  1881–1894). M. Kuzņecovs pasniedza ķeizarienei Marijai (1847–1928) porcelāna servīzi, kas cara ģimenei ļoti patika.

1887. gada 29. septembrī tika dibināta “M.S. Kuzņecova porcelāna, fajansa un majolikas izstrādājumu ražošanas sabiedrība”, kuras valde bija Maskavā. Fabrikai bija tiesības tirdzniecības zīmē izmantot valsts ģerboni. Kopš 1902. gada M. Kuzņecovs piegādāja savus izstrādājumus imperatora galmam.

Uzņēmuma darbība pakāpeniski tika paplašināta un 19. gadsimta beigās darbojās jau septiņas fajansa un porcelāna trauku un citu darinājumu fabrikas  Duļovā, Rīgā, Novgorodā, Kalugas un Jaroslavļas guberņā, kā arī Maskavas un Harkovas apkārtnē. 20. gadsimta sākumā šajās fabrikās ražoja apmēram divas trešdaļas no visiem Krievijā tapušajiem porcelāna izstrādājumiem un šajā nozarē “M. S. Kuzņecova sabiedrība” bija vislielākā Eiropā.

19. gadsimta vidū Kuzņecoviem piederošajā manufaktūrā Rīgā strādāja ap 250 cilvēku, bet 1908. gadā šajā uzņēmumā jau bija divarpus tūkstotis strādnieku un gadā šeit ražoja vairāk nekā 22 miljonu produkcijas vienību. Bet visās “M. S. Kuzņecova  sabiedrības” fabrikās 20. gadsimta sākumā strādāja ap 12500 cilvēku. Pieņemot cilvēkus darbā, priekšroka tika dota vecticībniekiem, taču sabiedrības uzņēmumos strādāja dažādu reliģisko konfesiju piederīgie.

M. Kuzņecovs rūpīgi sekoja produkcijas kvalitātei. Īpaša uzmanība tika pievērsta izejvielām, kuru iepirkšanai nauda netika žēlota. Viņš iestājās par ražošanas un zinātnes sadarbību. 1910. gadā Krievijā viņa uzņēmums bija pirmais, kas sāka izgatavot neplīstošus traukus. Uzņēmuma produkcija bija paredzēta pircējiem ar  visdažādāko turības līmeni un gaumi: tika izgatavotas gan dārgas servīzes, gan trauki ikdienas lietošanai, ko varēja iegādāties arī mazturīgākie.

“M.S. Kuzņecova sabiedrības” porcelāna  darinājumiem piešķirti apbalvojumi vairākās starptautiskās izstādēs: 1890. gadā Taškentā, 1900. gadā Parīzē, 1903. gadā Reimsā.

M. Kuzņecovam bija veikali Maskavā un Pēterburgā, tirdzniecības pārstāvniecība un noliktavas Krievijas impērijas lielākajās pilsētās. Pēc M. Kuzņecova traukiem bija pieprasījums arī ārzemēs. Viņš aktīvi cīnījās pret ārzemju konkurenci: finanšu ministram viņš lūdza noteikt augstas muitas barjeras ārzemju produkcijas ievešanai valstī, lai aizsargātu porcelāna un fajansa mājražotājus. 1906. gadā viņš organizēja Krievijas porcelāna un fajansa rūpniecības fabriku īpašnieku kongresu, kurā bija pieņemti daudzi šo nozari atbalstoši lēmumi. Kopš 1870. gada M. Kuzņecovs bija Rīgas Pirmās ģildes tirgotājs un goda pilsonis, kopš 1882. gada – Maskavas Pirmās ģildes tirgotājs; viņš bija Maskavas pilsētas domes deputāts, Maskavas Rogožskas kapsētas  vecticībnieku draudzes priekšsēdētājs. Viņš piekopa plašu labdarības darbību: uzcēla vecticībniekiem vairākus lūgšanu namus, skolas, slimnīcas, nespējnieku patversmes; tāpat viņš gādāja arī par saviem pareizticīgajiem strādniekiem – Duļovā uz sev piederošās zemes un par saviem līdzekļiem viņš lika uzbūvēt koka pareizticīgā Apustuļa Jāņa dievnamu. Bija daudzu labdarības biedrību loceklis, to skaitā – imperatora Nikolaja I Rīgas ģimnāzijas goda aizbildnis, regulāri ziedoja naudu tautas izglītības labā.

1865. gadā viņš apprecējās  ar Nadeždu Mitjušinu (1846–1903),  Bogorodskas tirgotāja Vikulas Mitjušina  meitu, popiešu kopienas vecticībnieci. Ģimenē bija desmit bērni.

M. Kuzņecovs apbalvots ar  Svētā Staņislava 3. pakāpes ordeni, ar Svētās Annas 3. pakāpes ordeni, viņš saņēmis arī citus apbalvojumus.

Matvejs Kuzņecovs nomira no triekas 1911. gada 8./21. februārī Maskavā, apglabāts Rogožskas kapsētā ģimenes kapličā. Apbedījumi iznīcināti pēc 1917. gada.

Tekstu sagatavoja  Sergejs Coja

Oļegs Puhļaks. Kuzņecova fabrika Rīgā