Ludmila Pavlova

Ludmila Pavlova (1939. g. 16. jūlijā Maskavas apgabalā, KPSFR) – ekonomiste.

Par sevi un savu ģimeni

Es esmu dzimusi 1939. gadā Maskavas apgabala Ozjori pilsētā. 8 gadus, ieskaitot četrus kara gadus, biju nodzīvojusi kopā ar vecomāti Marinu Jakovļevu Kratovas ciematā (pašreiz Žukovskija pilsēta). Vecāki piedalījās karadarbībās. 1944. gadā māte pēc ievainojuma izrakstījās no hospitāļa un Maskavas metro satika savu bērnības draugu Alekseju Sedouhovu, kurš viņu bija neprātīgi mīlējis. Uzzinādams, ka viņas vīrs bija kritis karā, Aleksejs pameta savu ģimeni un pārbrauca dzīvot pie mums uz Kratovu. 1948. gadā Aleksejs Sedouhovs absolvēja Kara Akadēmiju un tika nosūtīts uz Rīgu - uz Baltijas Kara apgabala Štābu. Tā es 1948. gadā nonācu Latvijā. 1957. gadā es absolvēju Rīgas 10. vidusskolu, pēc tam 2,5 kursus Medicīnas institūta. 27 gadus es nostrādāju Latvijas Celtniecības ministrijas sistēmā, bet pēdējos 19 gadus – celtniecības kompānijā „ Lat-Holding”.

1960. gadā es apprecējos ar Oļegu Pavlovu. Mēs iepazināmies pie draugiem Lieldienu svētdienā. Es atvēru viņam dzīvokļa durvis un savu sirdi. Kopā mēs nodzīvojām 39 gadus.

Mūsu bērni: meita Jeļena (dz. 1961.g.). Piedzima Rīgā. Absolvēja 10. vidusskolu (mums bija viena klases vadītāja : Ņina Basova). Pēc tam viņa absolvēja P. Stradiņa slimnīcas 2. Medicīnas skolu un LVU Ķīmijas fakultāti. 26 gadus viņa strādā Tiesas Medicīnas ekspertīzē.

Dēls Sergejs ( dz. 1973.g.), absolvēja Rīgas 42. vidusskolu, Jūrasskolu, strādāja par šoferi „ Lat-Holdingā”.

Mūsu mazmeitas: Marina (dz. 1984.g.), absolvēja Purvciema ģimnāziju un paralēli – Maskavas Ekonomikas un Statistikas institūta koledžu, pēc tam Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti.

Mazmeita Anna mācās skolā Anglijā.

Mazmeita Vera (dz. 2007.g. ) apmeklē bērnudārzu.

Visiem bērniem un mazmeitām ir Latvijas pilsonība pa tēva un vectēva līniju. Es esmu nodzīvojusi Latvijā 62 gadus, darba stāžs man ir 50 gadi (ieskaitot studijas institūtā), bet man nācās iegūt pilsonību naturalizācijas kārtā.

Mana māte Valentīna Jakovļeva (pēc apprecēšanās – Morozova, Sedouhova) bija dzimusi Pēterpilī 1915. gadā. Sakarā ar to, ka mans vectēvs Konstantīns Jakovļevs saslima ar tuberkulozi, ģimene pārbrauca uz Maskavas apgabala Ozjoru pilsētu. 1930. gadā vectēvs nomira, atstādamas vecomāti mājsaimnieci un 7 bērnus, kuru vidū mana māte bija pati vecākā: viņai bija 15 gadu. Bads, naudas trūkums, maize un cukurs bija liegti. Māte un vecāmāte mazgāja veļu veļas mazgatavā. Tomēr māte izturēja šo dzīves eksāmenu: absolvēja septiņgadīgo skolu, strādnieku fakultāti un Fizkultūras tehnikumu Malahovkā, kļuva par instruktori. Mani vecāki iepazinās pateicoties sportam.

Mans tēvs Mihails Morozovs dzima 1916. gadā Tulas pilsētā, bija sporta meistars slēpošanā. Sākoties Otrajam Pasaules karam 1941. gadā viņš tika mobilizēts lidojošo slēpotāju vienībā un tanī pat gadā pazuda bez vēsts.

Mana vecvecāmāte Jekaterina Siņicina un mans vecvectēvs Pahoms Siņicins visu savu mūžu nodzīvoja Pēterburgā. Pahoms bija Kazaņas katedrāles vecākais. Viņiem bija četras meitas: Jeļizaveta, Aleksandra, Tatjana un Marina ( mana vecāmāte).

Mana vecvecāmāte Helēna Oago (pēc apprecēšanās – Jakovļeva) bija igauniete. Vecvectēvs Romāns Jakovļevs bija dzimis un izaudzis Pēterburgā. Viņi salaulājās 1883. gadā. Dzīvoja Pēterburgā, bet 1919. gadā kopā ar saslimušo dēlu Konstantīnu Jakovļevu pārbrauca uz Ozjori pilsētu. Viņiem bija divas meitas: Aleksandra un Zinaīda, un divi dēli: Pāvels un Konstantīns ( mans vecaistēvs ).

Mans vīrs Oļegs Pavlovs dzima 1933. gadā Rīgā. Viņš bija vienīgais dēls Arkādija un Veras Pavlovu ģimenē. 1950. gadā viņš absolvēja 64. septiņgadīgo skolu Mežaparkā. No 1951. līdz 1953. gadam viņš dienēja padomju armijā Rīgā, sporta klubā, jo tajos laikos jau bija sasniedzis panākumus velosportā. Viņš trenējās pie Harija Japiņa, bija Latvijas šosejas velosacīkšu izlases sastāvā. Savas darba gaitas Oļegs Pavlovs uzsāka agri – 1949. gadā. Viņš strādāja par elektriķi fabrikā «Boļševička», pēc tam par šūšanas iekārtu remonta mehāniķi uzņēmumā «Rīgas Apģērbs». Viņam ļoti patika ceļot, un tādēļ viņš no 1965. līdz 1972. gadam kā elektriķis kuģoja jūrā ar tankeriem: «Talsi», «Baldone», «Eižēns Bergs» un citiem. Pabeigdams jūras epopeju, turpināja ceļot, apbraukāja visu Padomju Savienību. Viņam ļoti patika motocikli un automobiļi. Viņš braukāja ar motocikliem «Hārleju», «Javu -350», bet 1961. gadā mūsu ģimene iegādājās mašīnu «Volga», un ar to mēs pastāvīgi kaut kur braucām: uz Karpatiem, uz Kaukāzu, uz Maskavu, Ļeningradu un t.t. Oļegs ļoti mīlēja suņus un tie atbildēja viņam ar pretmīlu. Mūsu mājās nekad nebija mazāk par diviem suņiem. Oļegs bija draudzīgs, vienkāršs un ļoti inteliģents cilvēks. Viņš bija izpildījis vīrieša misiju: uzcēlis māju, iestādījis kokus, izaudzinājis dēlu un meitu. Visu to viņš bija darījis ar lielu mīlestību. Viņš agri aizgāja aizsaulē – 66 gadu vecumā. Bet mūsu ģimene viņu atceras un mīl.

Oļega Pavlova (1933-1999) ģimene

Mans vīratēvs Arkādijs Pavlovs bija dzimis Rīgā 1903. gadā. Pirmskara Latvijā viņš bija slavens futbolists, piedalījās Olimpiskajās spēlēs Parīzē (1924. gadā). No 1924. līdz 1933. gadam viņš spēlēja Latvijas izlases komandā. Pēc kara Arkādijs strādāja par Mangaļu Naftas bāzes direktoru, bet pēdējos mūža gadus - par grāmatvedi artelī «Carnikava». Nomira Rīgā 1960. gadā.

Mana vīramāte Vera Popkova (apprecoties - Pavlova) dzima Rīgā 1909. gadā. Absolvēja Jelgavas Izglītības biedrības ģimnāziju pieaugušajiem. 1931. gadā Vera Popkova apprecēja Arkādiju Pavlovu. 1933. gadā viņiem piedzima dēls Oļegs. Līdz 1940. gadam Vera strādāja par telefonisti kompānijā „Shell”. Kopš 14 gadu vecuma viņa dziedāja korī, bet kopš 1929. gada biedrības «Bajan» korī. Pēc kara Vera Pavlova dziedāja Kristus Dzimšanas katedrāles korī, bet pēc katedrāles slēgšanas – Dubultu pareizticīgo baznīca.

Mana vīratēva (Arkādija Pavlova) vecāki ir Sergejs Pavlovs un Pavla Pavlova (meitas uzvārds Pjuvī). Sergejam Pavlovam tās bija otrās laulības. Viņa pirmā sieva Akulīna nomira, atstādama viņam četrus bērnus. Pavla adoptēja Sergeja bērnus no pirmās laulības : Annu, Olgu, Nadeždu un Vjačeslavu ( 1909. g.) . 1903. gadā Pavlai piedzima dēls Arkādijs (1903.-1960.).

Manas vīramātes (Veras Pavlovas) vecāki Jekaterina un Ivans Popkovi pārbrauca uz Rīgu 1904. gadā no Smoļenskas guberņas Roslavļas pilsētas. Pārcelšanās iemesls bija tas, ka Ivanu Popkovu norīkoja darbam Dzelzceļu departamentā. Popkovu ģimenē bija dzimuši trīs bērni: Vera (1909-1993), Lidija (1914-1993) un Ivans (1922-1986) .

Gandrīz visi mūsu radinieki tika apglabāti Latvijā: seši cilvēki Torņakalna kapos, divi - Pokrova kapos, 11 – Sarkandaugavā.

Tā nu sanāca, ka savus bērnus un mazbērnus mēs nosaucām par godu dārgiem tuviniekiem. Meita Jeļena tika nosaukta par godu manai vecvecaimātei igaunietei (Heleni Oago). Dēls Sergejs par godu vecvectēvam Sergejam Pavlovam. Mazmeita Marina tika nosaukta par godu manai vecaimātei Marinai. Mazmeita Anna nosaukta par godu savai otrās pakāpes vecaimātei – Annai Pavlovai. Mazmeita Vera tika nosaukta par godu vecaimātei Verai Pavlovai.

Ludmila Pavlova, 2010. gadā

Фотоографии и документы из архива семей потомственных рижан Павловых и Попковых

Фотоальбом Аркадия Сергеевича Павлова (1903-1960) – одного из лучших футболистов довоенной Латвии