Irina Odojevceva
Irina Odojevceva (1895. g. 27. jūlijā Rīgā, Krievijas impērijā – 1990. g. 14. oktobrī Ļeņingradā, Krievijas PSFR ) – dzejniece, prozaiķe un memuāriste.
Irina Odojevceva (īstajā vārdā - Iraīda Heinike) ir dzimusi 1895. gada 15. (27.) jūlijā Rīgā. Viņas tēvs, Gustavs Heinike (02.11.1863, Odesa – 12.10.1932, Rīga) bijis Tiesas palātas zvērināts advokāts, luterānis, Doma baznīcas draudzes loceklis. Māte – krievu tirgotāja meita Irina Odojevceva, kuras vārds un meitas uzvārds arī kļuvuši par dzejnieces un prozaiķes literāro pseidonīmu. Iraīdai bijis arī brālis Pēteris Heinike.
Irinas Odojevcevas bernības un jaunības gadi ir pagājuši Rīgā.
Kad tieši viņa pārcēlusies uz dzīvi Pēterpilī (patlaban – Sanktpēterburga), precīzi nav zināms, bet ir ziņas, ka 1918. gada beigās, vēl būdama Iraīda Heinike, nākamā dzejniece bija pieteikusies studijām Dzīvā vārda institūtā Pēterpilī, kur viņa arī noklausījās krievu poēzijas Sudraba laikmeta izcilā dzejnieka Nikolaja Gumiļova lekciju, un drīzumā pārgāja uz N. Gumiļova vadīto “Literāro studiju”.
Kopš 1921. gada Irinas Odojevcevas dzejoļi tika publicēti dzejoļu krājumos “Mākslu nams”(«Дом искусств») un “Skanošais gliemežvāks” («Звучащая раковина»). 1922. gadā Pēterpilī izdots viņas dzejoļu krājums “Brīnumu pagalms” («Двор чудес») (ilgu laiku tas bijis vienīgais viņas dzejoļu krājums, kas izdots Krievijā).
1923. gadā Irina Odojevceva emigrējusi no Padomju Savienības.
Tātad, Irina Odojevceva bija dzejnieka akmeista Nikolaja Gumiļova skolniece, viņa sastāvējusi otrajā “Dzejnieku ģildē” («Цех поэтов»).
1921. gadā Pēterpilī viņa apprecējusies ar dzejnieku un rakstnieku Georgiju Ivanovu (1894–1958) (ja ticēt viņas atmiņām), jeb 1931. gadā Rīgā (ja uzticēties dokumentiem). Pirms tam viņas oficiālais uzvārds bijis Popova. 1933. gadā I. Odojevceva un G. Ivanovs oficiāli šķīruši savu laulību, kaut gan turpinājuši kopdzīvi.
1987. gadā, divus gadus pirms nāves, dzejniece atgriezusies Ļeņingradā (PSRS). Tad viņai fiksēts literārais vārds – Irina Odojevceva. Tomēr arī patlaban ne viss viņas biografijā liekas skaidrs un neapšaubāms.“Ne biogrāfijas, ne bibliogrāfijas. Es no tām, parasti, izvairos,” rakstījusi viņa.
Lielākā daļa I. Odojevcevas mūža ir pagājusi Francijā, galvenokārt, Parīzē. Tomēr viņa bija apmeklējusi Rīgu, kur ilgākus laikaposmus uzturējusies kopā ar vīru Georgiju Ivanovu (piemēram, no 1930. gada 7. septembra līdz 1931. gada 23. oktobrim un dažus mēnešus 1932. gada otrajā pusē). Parasti, viņi dzīvojuši pie tēva Gustava Heinikes – viņa dzīvoklī, kas atradies viņam piederošajā namā Gogoļa ielā 4/6 (no 2024. g. Emilījas Benjamiņas ielaa; šis nams būvēts 1910. gadā uz zemesgabala, ko G. Heinike mantojis no dzīvesbiedres, I. Odojevcevas mātes). Spriežot pēc datumiem, tēvs nomiris, meitai klātesot.
Tēva dzīves laikā Irina Odojevceva kopā ar vīru bezrūpīgi dzīvojuši Francijā, saņemot tēva sūtīto naudu.
“Mēs dzīvojām visai komfortabli, pārtiekot no mana tēva ikmēneša pensijas, kurš bija saglabājis īres namu Rīgā. Bet kad tēvs 1932. gada septembrī (sic!) nomiris, mēs saņēmām lielu mantojumu un dzīvojām gandrīz vai bagāti – krāšņajā Parīzes rajonā, blakus Buloņas mežam. Mums pat bijis sulainis. Un, bez tam, es sapirkos zeltu,” atcerējās Irina Odojevceva. Nav jau nekāds brīnums, ka vēlāk īpašums ticis ieķīlāts parādu dēļ un 1939. gadā pardots.
Sākoties Otrajam pasaules karam, I. Odojevceva kopā ar G. Ivanovu pārcēlušies dzīvot uz Biaricu, kur sākumā viss bija norisinājies labvēlīgi. Bet drīzumā viņus piemeklējušas dažādas likstas: krievu emigracijas pārstāvji novērsās no viņiem, jo turējuši Georgiju Ivanovu aizdomās par sadarbību ar nacistiem (kuru cīņai viņš, pēc dažu laikabiedru atmiņām, bija atklāti jutis līdzi), kaut gan vācieši bija atsavinājuši viņu māju Biaricā, nozaguši zeltu, bet nams Parīzē ticis nopostīts bombardēšanas rezultātā.
Pēc kara beigām I. Odojevceva un G. Ivanovs dzīvojuši, pastāvīgi ciešot trūkumu, pelnīdami sev iztiku ar smagu literāro darbu. Kad bija apritējuši divdesmit gadi pēc Georgija Ivanova nāves (1958. gadā), I. Odojevceva apprecējusies ar rakstnieku Jakovu Gorbovu, ar kuru kopā nodzīvojusi četrus gadus, līdz pat viņa nāvei 1981. gadā.
Dzīvodama emigrācijā, Irina Odojevceva publicējusi savus dzejoļus dažādos žurnālos, bet galvenokārt viņa rakstījusi prozas darbus, kuri sākotnēji izpelnījušies krievu rakstnieka un dzejnieka Ivana Buņina (Nobela prēmijas laureāta) atzinību. Viņa ir arī dažu kinoscenāriju autore.
Irina Odojevceva ir šādu romānu autore:
– Nāves eņģelis (Ангел смерти) (1927. g.);
– Izolde (Изольда) (1929. g.);
– Spogulis (Зеркало) (1939. g.);
– Atstāj cerības uz visiem laikiem (Оставь надежду навсегда) (franču valodā 1948. g., angļu un spāņu - 1949. g., izdevums krievu valodā – 1954. g.);
– Dzīves gads (Год жизни) (1957. g.);
Pie dzejoļu sacerēšanas Irina Odojevceva atgriezusies pēckara gados, laižot klajā dažus nelielus dzejoļu krājumus.
I. Odojevcevas dzejoļu krājumi:
– Brīnumu pagalms (Двор чудес) (Pēterpils, 1922. g.);
– Kontrapunkts (Контрапункт) (Parīze, 1951. g.);
– Dzejoļi, kas uzrakstīti slimības laikā (Стихи, написанные во время болезни) (Parīze, 1952. g.);
– Desmit gadi (Десять лет) (Parīze, 1961. g.);
– Vientulība (Одиночество) (Vašingtona, 1965. g.);
– Zelta ķēde (Златая цепь) (Parīze, 1975. g.);
– Portrets poētisko atskaņu rāmī (Портрет в рифмованной раме) (Parīze, 1976. g.).
Tomēr vislielāko literāro atpazīstamību Irina Odojevceva ir guvusi, pateicoties saviem memuāriem.
Memuāru grāmatas:
– Ņevas krastos (На берегах Невы) (1967. g.);
– Sēnas krastos (На берегах Сены) (1978.-1983. g.);
– Lētas krastos (На берегах Леты) (darbs nepabeigts).
Irinas Odojevcevas atmiņu varoņi ir krievu poēzijas Sudraba laikmeta dzejnieki: Nikolajs Gumiļovs, Anna Ahmatova, Georgijs Ivanovs, Osips Mandelštams, Andrejs Belijs, Zinaīda Gipiusa, Dmitrijs Merežkovskis, Ivans Buņins un daudzi citi.
Irina Odojevceva ir mirusi 1990. gada 14. oktobrī Ļeņingradā, apbedīta turpat Volkovas kapsētā.
Odojevcevas iespējamās adreses Rīgā: Vaļņu ielā 17; Elizabetes ielā 18 – Nr. 2; Elizabetes ielā 77; Skolas ielā 11 – Nr. 8; Brīvības ielā 40 – Nr. 25; A. Pumpura ielā 5 – Nr. 5.
Aleksandrs Malnačs
Informācijas avoti:
Irinas Odojevcevas, Georgija Ivanova un Romāna Guļa sarakste.
I. Odojevceva, G. Ivanovs un Rīga, skat.: http://www.gazeta.lv/story/17489.html
Ilustrācijas tēmai
