Arhibīskaps Jānis (Smirnovs)

Joanns (laicīgais vārds – Ivans Smirnovs; 1844. g. 24. augustā Muromas apriņķī, Vladimiras guberņā, Krievijas impērijā – 1919. g. 14. oktobrī Rjazaņā, Krievijas PFSR) – Rīgas un Jelgavas arhibīskaps no 1910. līdz 1917. gadam.

Nākamais arhibīskaps Joanns (Smirnovs) ir dzimis Vladimiras guberņas Muromas apriņķa Krasnoje ciemā (tagad atrodas Nižņijnovgorodas apgabalā). Viņa tēvs – Ksenofonts Smirnovs (1822–1904) par savu garīgo kalpošanu 1893. gadā saņēmis dzimtmuižnieka titulu. Ivanam Smirnovam bija divi brāļi: Nikolajs (1848–1907) – teologs un izdevuma “Пензенские епархиальные ведомости”/ “Penzas Eparhijas Ziņas” redaktors, un Fjodors (1852–1930) – īstenais valsts padomnieks, Rjazaņas Kontroles palātas pārvaldnieks.

Ivanam (Joannam) Smirnovam un viņa sievai Klaudijai bija pieci bērni: Ivans, Jevgeņijs, Jeļizaveta, Jūlija un Tatjana.

1858. gadā I. Smirnovs absolvējis Muromas Garīgo skolu un 1863. gadā – Vladimiras Garīgo semināru. 1867. gadā viņš absolvējis Sanktpēterburgas Garīgo akadēmiju, iegūdams teoloģijas kandidāta grādu. 1869. gadā viņš aizstāvēja maģistra disertāciju un kļuva par teoloģijas maģistru.

Viņa kalpošanas gaita bija visai tipiska Garīgo akadēmiju absolventiem: 1868. gadā Joanns Smirnovs kļuva par Svēto Rakstu pasniedzēju Rjazaņas Garīgajā seminārā, 1875. gadā tika iecelts par Rjazaņas Garīgā semināra inspektoru un no 1883. gada kļuva par tā rektoru.

Strādājot Garīgajā seminārā, Joanns Smirnovs daudz rakstījis. Lielu daļu savu garīgo darbu viņš bija veltījis Vecās Derības mazo praviešu: Āmosa, Obadjas, Joēla, Jonas, Hozejas, Mihas, Nahuma, Cefanjas, Habakuka, Hagaja, Cakarijas, Maleahija, Daniēla - grāmatu ekseģētikai. J. Smirnova rakstītajiem komentāriem šo Svēto Rakstu grāmatām galvenokārt ir vēsturiska apraksta saturs, aplūkojot laikmeta apstākļus utt.

1883. gada 2. maijā Joanns Smirnovs tika iesvētīts par priesteri un tā paša gada 6. maijā iecelts virspriestera kārtā.

1901. gadā pēc tam, kad kļuva atraitnis, viņš pieņema mūka kārtu un pēc paša lūguma tika atbrīvots no Rjazaņas Garīgā semināra rektora amata. Tajā pašā laikā viņš tika iecelts Rjazaņas Svētās Trijādības klostera arhimandrīta kārtā.

1902. gadā Joannu (Smirnovu) iesvētīja par Čeboksaru bīskapu. No 1904. līdz 1910. gadam viņš bija Poltavas un Perejaslavļas bīskaps. No 1910. gada - Sanktpēterburgas Garīgās akadēmijas goda loceklis.

Pēc stāšanas bīskapa katedrā Joannam (Smirnovam) aizņemtības dēļ nācās pārtraukt nodarbošanos ar garīgo rakstniecību. Tomēr interesi par Baznīcas vēsturi viņš nezaudējis. Tā 1906. gadā, pateicoties Virsgana aktīvai darbībai, Poltavas eparhijas pārvaldes paspārnē tika izveidoti Poltavas arheoloģijas komiteja un retu baznīcas senlietu muzejs, kurā glabājās daudzi seni un vērtīgi retumi.

1910. gada 13. augustā Joanns (Smirnovs) tika iecelts par Rīgas un Mītavas/ Jelgavas bīskapu. Tas Virsganam bija nopietns izaicinājums, jo vadīt Rīgas eparhiju bija daudz sarežģītāk nekā eparhijas senajās krievu teritorijās. Viņa garīgajā aprūpē ietilpstošās Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņas, kā zināms, bija daudznacionālas un daudzkonfesionālas. Pie tam pareizticīgie atradās tālu ne priviliģētā stāvoklī. Visturīgākā iedzīvotāju daļa – Baltijas vācieši savā vairākumā bija luterticīgie un visai vēsi izturējās pret Pareizticību. Jāņem vērā, ka vācu aristokrātijai praktiski vienmēr bija liela ietekme ķeizara galmā Sanktpēterburgā.

Baltijas guberņās dzīvojošo krievu vidū bija daudz vecticībnieku. 19. gadsimta vidū Pareizticībā pārgājušie latvieši un igauņi reizēm veidoja šo guberņu nabadzīgāko zemnieku daļu. Bīskaps Joanns turpināja labvēlīgu politiku attiecībā pret latviešiem un igauņiem, veicināja priesteru, draudzes skolu skolotāju u.c. izvirzīšanu no viņu vidus. Neraugoties uz savu vecumu, bīskaps daudz ceļoja pa eparhiju.

Cīņai pret uzbrūkošo ateismu, sektantismu un lai pretotos citu reliģisko konfesiju spiedienam Virsgans Joanns organizējis “Misionāru komiteju”.

Baznīca bīskapa Joanna (Smirnova) vadībā izvērsa cīņu pret alkoholismu, piesaistot ne tikai pretalkohola biedrības, bet arī pašas Baznīcas organizatoriskās struktūras. Noteiktās dienās, piemēram, 29. augustā, cīņai pret alkoholismu tika mobilizēti visi Baznīcas organizāciju un iestāžu darbinieki.

1912. gada 6. maijā Joanns (Smirnovs) tika iecelts arhibīskapa kārtā.

1931. gadā iznākušajā un 2015. gadā pārizdotajā Antonija Pommera grāmatā “Pareizticība Latvijā. Vēstures apcerējumi” (113.–114. lpp.) arhibīskaps Joanns (Smirnovs) ir raksturots šādi:

“Kā dziļa dvēseles miera cilvēks arhibīskaps Joanns visur ap sevi mācēja radīt to sirds miera noskaņotību, kura dod iespēju strādāt arī tad, kad negaiss plosās sabiedrībā. Viņš bija itin kā izredzēts tieši priekš tiem pasaules kara negaisa apstākļiem, kuros viņam nācās Latvijā strādāt. No saviem priekštečiem viņš saņēma labi izkoptu mantojumu, un viņa nopelns ir tas, ka kara vētru laikā šis vērtīgais mantojums viss negāja zudumā.” 

Kad sākās Pirmais pasaules karš un Virsgana garīgajai aprūpei uzticētā teritorija nonāca karadarbības zonā, Baznīcas darbība tika vērsta uz ievainoto kopšanu, atraitņu un bāreņu aprūpēšanu.

1915. gada vasarā arhibīskaps Joanns (Smirnovs) bija spiests evakuēties no Rīgas, jo eparhijas galvaspilsēta bija kļuvusi par piefrontes pilsētu. Sākotnēji viņš pārcēlās uz Pečoriem, bet nedaudz vēlāk apmetās Tērbatā/ Tartu. Uz Tartu tika evakuētas arī citas eparhijas iestādes: Garīgais seminārs, daļa garīdzniecības un Baznīcas īpašumi. Tieši no šejienes arhibīskaps Joanns turpmāk vadīja eparhiju. Lai gan laiku pa laikam Virsgans brauca uz Rīgu, turpmākā situācija izveidojās tā, ka arhibīskaps Joanns (Smirnovs) Rīgā vairs nekad neatgriezās.

Pēc Latvijas pareizticības vēsturnieka Antonija Pommera paustā viedokļa arhibīskapam Joannam bieži tikuši izteikti pārmetumi, ka 1915. gadā viņš pārlieku lielā steigā evakuējis pareizticības iestādes no Rīgas. Taču tas notika ne jau pēc arhibīskapa ierosinājuma. Steidzamu evakuāciju pieprasīja armijas virspavēlniecība. Neraugoties uz arhibīskapa pārliecību, ka pareizticīgajai garīdzniecībai ir jāpaliek savās kalpošanas vietās, viņam bija jāpakļaujas militāro iestāžu prasībām. Diemžēl straujā evakuācija radījusi Baznīcai lielus zaudējumus, steigā un haosā daudzas vērtības tika neatgriezeniski nozaudētas.

1917. gada notikumu laikā arhibīskaps Joanns (Smirnovs) ieņēmis neitrālu pozīciju, motivējot ar to, ka Baznīcai jāaizstāv visas sabiedrības intereses un jāstāv augstāk par politiku.

1917. gada augustā Virsgans devās uz Maskavu, lai piedalītos Koncilā. Tur viņš atbalstījis latviešu un igauņu delegātu prasību par Rīgas eparhijas vadības nodošanu bīskapiem no latviešu un igauņu vidus. Viņš piedāvāja eparhijā izveidot divus vikariātus – vienu latviešu, otru - igauņu, kuru priekšgalā attiecīgi būtu jābūt vikāram – latvietim un vikāram – igaunim. Taču apspriešanas gaitā tika pieņemts lēmums no Rīgas eparhijas atdalīt igauņu draudzes un no tām izveidot jaunu – Rēveles/ Tallinas eparhiju. Arhibīskaps Joanns (Smirnovs) šo lēmumu parakstīja un iesniedza to jau tajā laikā ievēlētajam Maskavas patriarham Tihonam (Bellavinam). Vienlaikus arhibīskaps Joanns lūdza pārcelt viņu uz atbrīvojušos katedru Rjazaņā (jau toreiz kā iespējamais kandidāts uz Rīgas katedru tika minēts bīskaps Jānis Pommers).

Lūgums par Joanna (Smirnova) pārcelšanu uz Rjazaņu tika apmierināts, un 1917. gada 20. novembrī viņš kļuva par Rjazaņas un Zaraiskas arhibīskapu.

Arhibīskaps Joanns (Smirnovs) ir miris 1919. gada 14. oktobrī. Precīzas ziņas par viņa apbedījuma vietu nav saglabājušās, jo bēres notika Krievijas Pilsoņu kara radītajā haosa apstākļos.

Neapšaubāmi arhibīskaps Joanns (Smirnovs) atstājis par sevi piemiņu Latvijas Pareizticības vēsturē. Virsgana garīgā kalpošana kļuva par viņa priekšteču veikuma cienīgu turpinājumu.

Par kalpošanu Pareizticīgai Baznīcai arhibīskaps Joanns (Smirnovs) tika apbalvots ar Sv. Annas 2. šķiras un Sv. Staņislava 3. šķiras ordeņiem.

Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Pommers A. Pareizticība Latvijā. Vēstures apcerējumi. – Rīga, 2015, 113.–118. lpp.

2) Pommers A. Baznīcas vēsture. Vidusskolu kurss pareizticīgiem. – Rīga, 1940, 80.–81. lpp.;

3) Balevics Z. Pareizticīgo baznīca Latvijā. – Rīga, 1987, 41.–42. lpp.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis