Jurijs Hrols

Jurijs Hrols (1933. g. 7. janvārī Rīgā, Latvijas Republikā – 2008. g. 18. aprīlī Rīgā, Latvijas Republikā) – habilitētais ķīmijas doktors (Dr. habil. chem.), profesors, speciālists koksnes ķīmijas un tehnoloģijas jomā un meža ekoloģijā; Latvijas Lauksaimniecības un mežzinātņu akadēmijas goda loceklis (2000).

Jurija tēvs –  Sergejs Hrols (1905. g. 30. oktobrī – 1956. g. 26. novembrī) ir dzimis Rīgā, dzelzceļa konduktora Fjodora Hrola ģimenē. Gandrīz vai visu mūžu Sergejs Hrols nostradājis par ādu miecētāju fabrikā «Rīgas Kažoks». Tēvs bijis visai erudīts  cilvēks, viņam ļoti patika lasīt. Mājās bija daudz grāmatu  – krievu klasiķu Ļeva Tolstoja, Fjodora Dostojevska, Nikolaja Gogoļa, Aleksandra Puškina kopotie raksti. Taču kopš bērnības gadiem Jurijam pati mīļākā grāmatu sērija bija  Alfrēda Brēma “Dzīvnieku pasaule”.

Jurija māte – Vera Hrola (meitas uzvārds Ļisakoviča, 1907. g. 8. novembrī – 1976. g. 27. decembrī) arī ir dzimusi Rīgā, muitnieka Stepana Ļisakoviča ģimenē. Viņa stradājusi par šuvēju un pakotāju kažokādu fabrikā «Elektra», bet pēc Otrā pasaules kara – fabrikas «Lenta» personāla daļā.

1950. gadā Jurijs ir absolvējis Rīgas 26. vidusskolu un tajā pašā gadā iestājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības un Meža darbu un tehnoloģiju fakultātē (no 1991. gada - Meža fakultāte), ko absolvējis 1955. gadā, iegūdams mežrūpniecības inženiera tehnologa kvalifikāciju.

Savas darba gaitas Jurijs Hrols sācis, strādājot par mežsaimniecības priekšnieku Dundagā, pēc tam viņš strādājis Slokas celulozes un papīra kombinātā.

No 1958. gada par viņa darba vietu līdz pat mūža beigām ir kļuvis Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūts (no 1958. līdz 1963. gadam  – Latvijas PSR ZA Mežsaimniecības problēmu un koksnes ķīmijas institūts; no 1964. līdz 1992. gadam – LZA Koksnes ķīmijas institūts un no 1993. gada – Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūts). Sākumā šajā institūtā viņš stradājis par inženieri, pēc tam – par zinātnisko līdzstrādnieku.

1961. gadā Jurijs Hrols pirmoreiz uzstājās konferencē, kas notikusi Petrozavodskā, lasot referātu, kas veltīts koksnes kompleksajai izmantošanai pilsētā. 1969. gadā viņš aizstāvējis ķīmijas zinātņu kandidāta disertāciju tēmā: “Bērzu koksnes ķīmiskā sastāva un īpašību izmaiņas, hidrotermiski to apstrādājot” («Изменение химического состава и свойств древесины берез при гидротермической обработке»).

1983. gadā PSRS Zinātņu akadēmijas Prezidijs piešķīris viņam vecākā zinātniskā līdzstrādnieka zinātnisko nosaukumu specialitātē “Koksnes, celulozes un papīra ķīmija un tehnoloģija”. No 1990. līdz 2008. gadam J. Hrols strādājis par Ksiloģenēzes laboratorijas vadītāju LZA Koksnes ķīmijas institūtā - Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūtā.

1991. gadā J. Hrols sekmīgi aizstāvējis ķīmijas zinātņu doktora disertaciju tēmā: “Koksnes delignifikācija ar slāpekļskābi un celulozes īpašības” (1992. gadā zinātniskais grāds nostrificēts kā habilitēts ķīmijas doktors).

Jurija Hrola zinātniskās darbības pamatvirzieni – Latvijas koksnes šķiru struktūras un īpašību pētīšana atkarībā no augšanas apstākļiem un vides ietekmes. Viņš bijis viens no vadošajiem Latvijas speciālistiem meža ekoloģijas jomā. Būdams Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Meža fakultātes profesors, viņš lasīja maģistrantiem un doktorantiem padziļinātu kursu koksnes struktūrā.

Pēc avārijas, kas 1986. gadā notikusi Černobiļas AES Ukrainā, Jurijs Hrols aktīvi piedalījies 1990.–1992. gada ekspedīcijās uz katastrofas vietu un starptautiskajos pētījumos ar mērķi noteikt, kā radiācija ietekmē mežu. Profesors nodarbojies ar mežu apsekošanu, kas cietuši sprādziena rezultātā, un ar to izmantošanas problēmām nākotnē (puse Baltkrievijas mežu un 16 Krievijas apgabalu ir piesārņoti ar radionuklīdiem; radiācijas ietekmē notiek pakāpeniska mežu bojāeja, tādēļ Černobiļas mežus nāksies izcirst); šis darbs ilga 5 gadus.  

1971. gadā Jurijs Hrols stažējies Slovākijas Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūtā un Zvolenas Tehniskajā universitātē (Zvolena - pilsēta Slovākijā pie Hronas upes, Banska Bistricas apgabalā – tulkot. piezīme). Līdztekus tam viņš apguvis slovāku valodu. Viņa vadītās laboratorijas sadarbība ar Slovākijas zinātniekiem turpinājusies ilgus gadus.

1998., 2002. un 2007. gadā profesors Hrols tika apbalvots ar Zvolenas Tehniskās universitātes zelta medaļām par sasniegumiem zinātnē, bet 2005. gadā viņam tika piešķirts šīs universitātes goda doktora zinātniskais grāds (Gradum Doctoris Honoris Causa). 

No 1994. gada profesors Hrols izpildījis meža ekoloģijas eksperta pienākumus Starptautiskajā Meža pētīšanas organizāciju savienībā (IUFRO – International Union of Forest Research Organizations, Austria); no 2000. gada viņš bija Starptautiskās Mežzinātņu akadēmijas (International Academy of Wood Sciеnces, Russia) Koksnes problēmu reģionālās koordinācijas padomes loceklis; no 2000. gada – Latvijas Zinātnes padomes eksperts mežzinātņu jomā.

Profesors Hrols ir autors vairāk nekā 260 zinātniskajām publikācijām un ir 15 autorapliecību un patentu izgudrojumiem īpašnieks. Viņš vadījis 2 disertāciju darbus un 2 maģistra darbus, bijis Latvijas Zinātnes padomes grantu un projektu vadītājs. 2004.–2006. gadā viņš piedalījies 3 starptautiskajos projektos.

Jurijs Hrols tā arī nebija aizgājis pensijā. Viņš miris 2008. gada 18. aprīlī Rīgā, apbedīts Raiņa kapos.

   Ērika Tjuņina

Informācijas avoti:

Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta arhīvs;

J. Hrola personīgie materiāli un ģimenes  fotogrāfijas.