Ērika Tjuņina

Ērika Tjuņina (1936. g. 11. decembrī Krasnojarskā, Krievijas PFSR) – inženierzinātņu doktore (Dr. sc. ing.), speciāliste polimēru fizikas un mehānikas jomā, no 1987. līdz 2006. gadam Latvijas ZA Fizikas un Tehnisko zinātņu nodaļas zinātniskā sekretāre.

Ērika Tjuņina (dzim. Āzis) dzimusi  Krasnojarskā. Viņas tēvs Leo Friča dēls Āzis (Krievijā – Ļevs Fjodorovičs) bija latvietis, dzimis 1909. gadā Rīgā. Pirmā Pasaules kara laikā viņš kopā ar vecākiem nonāca Krievijā: Veļikije Luki pilsētā un Pleskavā. 1924. gadā Leo Āzis iestājās Ļeņingradas Latviešu Pedagoģijas tehnikumā, kurā sagatavoja skolotājus Krievijas Federācijas latviešu skolām. Pēc tehnikuma absolvēšanas viņš tika nosūtīts uz darbu Sibīrijā Krasnojarskas novadā, kur apprecējās ar Annu Tolstoju. 1945. gada aprīlī Ērikas tēvu Leo Āzi nosūtīja strādāt uz Latviju. 1945. gada augustā ģimene pārbrauca uz Rīgu. 1954. gadā Ērika absolvēja Rīgas 10. vidusskolu un iestājās Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultatē. Viņas studiju laikā tika atjaunots Rīgas Politehniskais institūts, tādēļ 1959. gadā Ē. Tjuņina saņēma RPI diplomu specialitātē inženieris ķīmiķis (koksnes ķīmiskā pārstrāde).  

No 1959. līdz 1961. gadam Ērika Tjuņina strādāja par laboratorijas vadītāju mēbeļu kombinātā, no 1962. līdz 1964. gadam – projektēšanas institūtā „Latgiproprom” (tagad A/S „Rūpnīcprojekts”). 1964. gadā viņa sāka strādāt LPSR ZA Polimēru mehānikas institūtā (dibināts 1963. gadā). 1978. gadā Ērika Tjuņina aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju specialitātē «polimēru fizika un mehānika». 1979. gadā Ērika Tjuņina pieņēma Polimēru mehānikas institūta direktora vietnieka Jurija Uržumceva priekšlikumu pārbraukt strādāt uz Jakutiju, uz kurieni viņš tika ielūgts strādāt PSRS ZA Sibīrijas nodaļas Jakutskas filiāles Ziemeļu Fizikāli Tehnisko problēmu institūta direktora amatā.

No 1980. gada  līdz 1987. gadam Ērika Tjuņina kopā ar savu dzīvesbiedru Vladimiru Tjuņinu (tehnisko zinātņu kandidātu) strādāja Jakutskā. Viņš vadīja Mašīnu aukstumizturības nodaļas grupu, viņa bija Polimēru nodaļas vadošā zinātniskā līdzstrādniece, bet no 1981. līdz  1987. gadam – Institūta zinātniskā sekretāre un vienlaicīgi disertāciju aizstāvēšanas Specializētās padomes zinātniskā sekretāre. 1987. gadā sakarā ar līguma termiņa izbeigšanos, Tjuņinu ģimene atgriezās Latvijā. Ērika Tjuņina sāka strādāt Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas sekretariātā (prezidijā) par Fizikas un Tehnisko zinātņu nodaļas zinātnisko sekretāri. Šajā amatā viņa strādāja līdz pat 2006. gadam. No 2006. līdz  2009. gadam Ērika Tjuņina bija Latvijas ZA Zinātnes un Tehnoloģijas Pētniecības Centra (ZTPC) vadošā zinātniskā līdzstrādniece.

Strādādama zinātnes nozarē, Ērika Tjuņina (tehnisko zinātņu kandidāte, pēc nostrifikācijas - inženierzinātņu doktore) pievērsās problēmām, kas saistītas ar mašīnu berzes un dilšanas (nolietošanās) problēmām, ar polimēru mehāniku un fiziku. Ērika Tjuņina ir 3 monogrāfiju, 3 rokasgrāmatu līdzautore, ASV izdotās monogrāfijas divu nodaļu un 35 zinātnisko rakstu autore. Strādājot Latvijas ZA sekretariātā, Ērika Tjuņina sāka nodarboties ar zinātniecību (zinātni, kas pētī zinātņu struktūru un attīstību, šīs attīstības sociāli ekonomiskos un materiāli tehniskos nosacījumus), kā arī ar Latvijas zinātnieku darba efektivitātes novērtēšanu un viņu zinātnisko publikāciju citēšanu, izveidoja Internetā mājas lapu par Latvijas izgudrotājiem. Šajā tematikā viņai pieder 32 zinātniskās publikācijas, tai skaitā arī 4 monogrāfijās, kas izdotas ārzemēs.