Jeļizaveta Golovina

Jeļizaveta Golovina (dzim. Vidrina; 1891. g. 26. oktobrī, Orenburgas guberņā, Krievijas Impērijā – 1973. g. 12. augustā, Rīgā) – Pēterburgas Bestuževa Augstāko sieviešu kursu absolvente, matemātikas pasniedzēja, Latvijas PSR Nopelniem bagātā skolotāja.

Jeļizaveta Vidrina ir dzimusi 1891. gada 26. oktobrī Uiskas staņicā, Orenburgas guberņas kazaku ģimenē. Viņas tēvs – Pimens Vidrins, māte – Pelageja Vidrina, dzimusi Malkova.

Lasītprasmes un rakstītprasmes pamatus Jeļizaveta apguvusi staņicā, ģimnāzijas izglītību (7 klases un 8. pedagoģijas klasi) ieguvusi Miasas pilsētā (patlaban – KF Čeļabinskas apgabals). Ģimnāziju viņa absolvēja ar zelta medaļu.

1911./12. mācību gadā J. Vidrina strādāja pamatskolā Orenburgas guberņas Verhņeuraļskā (patlaban – KF Čeļabinskas apgabals). Jaunā skolotāja saprata, ka ģimnāzijā iegūtās zinības ir nepietiekamas, viņai gribējās turpināt izglītoties, taču dzimtajās vietās nebija iespēju turpināt mācības. Viena no tām nedaudzajām mācību iestādēm, kurā tolaik sievietes varēja iegūt augstāko izglītību, bija Augstākie sieviešu kursi Sanktpēterburgā, kurus 1878. gadā dibinājis un par to pirmo direktoru kļuvis profesors Konstantīns Bestuževs-Rjumins (1829-1897). Tādēļ šī mācību iestāde arī tika dēvēta par Bestuževa Augstākajiem sieviešu kursiem.

1912. gadā jaunā skolotāja devās uz Sanktpēterburgu, kur iestājās Bestuževa Augstāko sieviešu kursu Fizikas un Matemātikas fakultātē, kuru sekmīgi absolvējusi 1917. gadā.

1915. gadā Jeļizaveta Vidrina apprecējās ar Harkivas Veterinārā institūta absolventu, veterināro ārstu Leontiju Golovinu (? - 1919), kurš ir dzimis ceturtās paaudzes pareizticīgā priestera  ģimenē. Laulība bija visai harmoniska un laimīga. Ģimenē dzimušas divas meitas – Anna un Veronika. Taču ģimenes laime nebija ilgstoša, jo 1919. gadā Leontijs Golovins miris no tīfa, atrodoties dienestā Sarkanajā armijā.

No 1917. līdz 1922. gadam Jeļizaveta Golovina dzīvoja Orenburgas guberņas Verhņeuraļskā, kur strādāja par matemātikas skolotāju vīriešu ģimnāzijā.

1922. gadā skolotāja pārcēlās uz dzīvi Tulas guberņas Uzlovaja ciematā, kur dzīvoja viņas vīramāte. Šeit līdz 1930. gadam viņa strādāja par matemātikas skolotāju 2. pakāpes skolā, apvienojot šo darbu ar pasniegšanu vakara skolā un dzelzceļa darbinieku kvalifikācijas celšanas kursos. J. Golovina aktīvi piedalījās sabiedriskajā darbā, lasīja lekcijas astronomijā un dabaszinātnēs.

1930. gadā, pēc vīramātes nāves, J. Golovina pārcēlās uz dzīvi Taškentā (tolaik - Uzbekijas PSR; patlaban – Uzbekistānas Republika), jo šeit no 1922. gada dzīvoja viņas māte – Pelageja Vidrina, brāļi un māsas, kuri aizceļoja no Urāliem sakarā ar to, ka šajā novadā valdījis bads. Taškentā J. Golovina strādāja par matemātikas skolotāju I. Krilova vidusskolā, vēlāk – 44. vidusskolā un 80. vidusskolā; arī – Taškentas Strādnieku universitātē un darba jaunatnes fakultātē. Pēc skolotājas Golovinas metodiskajām izstrādnēm tika sastādītas un izdotas dažas brošūras matemātikas pasniegšanas metodikā. Viņai līdzdarbojoties, tika izdoti pirmie žurnāla “Matemātika skolā” numuri uzbeku valodā.

1945. gadā Jeļizaveta Golovina saņēmusi izsaukumu darbam uz Rīgu, kur trūka pieredzējušu eksakto mācību priekšmetu un dabaszinību priekšmetu pasniedzēju.

No 1945. gada viņa strādāja par matemātikas skolotāju Latvijas Dzelzceļa Rīgas 1. vidusskolā. Kopumā Rīgā par skolotāju J. Golovina nostrādājusi 12 gadus un šeit viņa nodzīvojusi 28 savas dzīves gadus – līdz pat mūža beigām.

Jeļizavetas Golovinas pašaizliedzīgais darbs matemātikas pasniegšanas jomā tika atzinīgi novērtēts: 1949. gadā viņai tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātās skolotājas goda nosaukums. 1957. gadā, 66 gadu vecumā, skolotāja Jeļizaveta Golovina aizgāja pensijā.

Jeļizaveta Golovina ir mirusi 1973. gada 12. augustā, apbedīta Rīgas 1. Meža kapos.

Meitas:

Аnna Golovina (pēc apprecēšanās – Prozorovska; 1917-1987) – angļu valodas pasniedzēja. Anna bija pazīstamā krievu prozaiķa un dzejnieka Ļeva Prozorovska (1914-1988) dzīvesbiedre. Abi dzīvesbiedri ir apbedīti Raiņa kapos Rīgā. Kopīgu bērnu viņiem nebija.

Veronika Golovina (1919-2004) – inženiere hidrotehniķe, absolvējusi Ļeņingradas Ūdens transporta inženieru institūtu. Veronika apprecējās ar Vladimiru Koņuško (1917-2002); kopā ar dzīvesbiedru viņa strādāja Habarovskas novadā, Kaļiņingradas apgabalā, Kauņā un Kuibiševas HES celtniecībā, kur arī apmetusies uz pastāvīgu dzīvi (patlaban – Toljati pilsēta).

Mazbērni:

Veronikas Golovinas un Vladimira Koņuško ģimenē ir dzimuši divi bērni:

Jūlija Koņuško (dz. 1943. gadā) – fiziķe, no 1969. līdz 1992. gadam Rīgas Radioizotopu aparātūras būves ZPI inženiere. Apvienošanas kārtībā pasniegusi fiziku vakara skolā.Sergejs Koņuško (dz. 1954. gadā) – lidaparātu, automobiļu un traktoru elektroiekārtu inženieris. No agrīnās bērnības viņš dzīvo Toljati pilsētā (KF), šeit arī strādā.

Jūlija Koņuško, Jeļizavetas Golovinas mazmeita

Saīsināts tulkojums no krievu valodas

Informācijas avots:

Materiāli no Jūlijas Koņuško personīgā arhīva.