Bīskaps Filarets II (Filaretovs)

Filarets II (laicīgais vārds – Mihails Filaretovs; 1824. g. Voroņežas guberņā, Krievijas impērijā – 1882. g. 23. februārī Rīgā, Krievijas impērijā) – Rīgas un Jelgavas bīskaps (1877–1882).

Nākamais bīskaps Filarets II (Filaretovs) ir dzimis 1824. gadā Voroņežas guberņas Korotojakas apriņķa Boršovas ciemā. Viņa tēvs - Prokopijs Filaretovs bija diakons. Mihails Filaretovs absolvējis Voroņežas Garīgo semināru, pēc tam 1851. gadā – Kijivas Garīgo akadēmiju, kur pēc tās absolvēšanas sāka strādāt par pasniedzēju.

Kijivā Mihails Filaretovs arī tika iesvētīts par mūku, pieņemot vārdu Filarets. Vēlāk viņš tika iecelts arhimandrīta kārtā.

1860. gadā Filarets (Filaretovs) kļuva par Kijivas Garīgās akadēmijas rektoru.

1874. gada 26. martā Filarets (Filaretovs) tika iesvētīts par Umaņas bīskapu, Kijivas metropolijas otro vikāru.

1877. gada decembrī bīskaps Filarets II (Filaretovs) tika pārcelts kalpot uz Rīgas katedru.

Virsganam Filaretam II bija raksturīgs neparasti nelokāms gribasspēks. Nekad un nevienam viņš nekautrējās teikt taisnību, kas sagādājis viņam dzīvē daudz nepatikšanu. Virsganam piemita arī milzīgas darbaspējas. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņš nodarbojās ar dažādu jautājumu risināšanu. Bīskapa nama durvis praktiski vienmēr bija atvērtas apmeklētājiem.

Pareizticīgo garīdznieku vidū viņš izpelnījies stingra garīgā gana slavu. Virsgans Filarets II pieprasīja, lai priesteri, pirmām kārtām, piekoptu tikumīgu dzīves veidu, kas kalpotu par piemēru draudzes locekļiem un celtu garīdznieku autoritāti to vidū. Priesteru nolaidība un nevīžība noveda pie tā, ka Virsgans uzlika viņiem bargus sodus. Rezultātā viņam izdevās panākt to, ka Rīgas eparhijas garīdzniecība bija kļuvusi par disciplinētu spēku. Visi cītīgi darbojās Baznīcas un draudžu labā. Pie tam Virsganam piemitušas tādas īpašības, kā vienkāršība un sirsnība saskarsmē ar parastajiem cilvēkiem.

Kalpodams Rīgā, bīskaps Filarets II turpinājis sekot jaunās Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles būvniecības darbiem.

Virsgans modri sekojis tam, kā norisinās mācību un audzināšanas darbs Rīgas Garīgajās mācību iestādēs, bieži tās apmeklējot. Tāpat kā viņa priekštecis, bīskaps Serafims (Protopopovs), Filarets II rūpējās par to, lai Rīgas Garīgajā seminārā un Garīgajā skolā tiktu pieaicināti kvalificēti pedagogi. Šim nolūkam viņš panāca gada algu palielināšanu pasniedzējiem un, pateicoties tam, talantīgie pasniedzēji, kuri līdz šim nebija apmierināti ar zemu atalgojumu, vairs nemeklēja kādu citu vietu un turpināja strādāt garīgajās mācību iestādēs.

1878. gadā pēc bīskapa Filareta II lūguma tika palielināts valsts stipendiju skaits Rīgas Garīgajā seminārā, kas ļāva uzņemt šajā mācību iestādē daudz vairāk audzēkņu no vietējo nabadzīgo zemnieku aprindām.

1879. gadā tika pabeigta jaunas ēkas Rīgas Garīgajam semināram celtniecība, un šī mācību iestāde pārcēlās plašās un ērtās telpās. Virsgans daudz ievērības pievērsis arī Garīgā semināra bibliotēkai, kas bija organizēta pēc viņa plāna. Daudz vērtīgu grāmatu viņš bija dāvinājis tai no savas personīgās bibliotēkas.

Pateicoties bīskapa Filareta II centieniem, kopš 1881. gada bērnus no latviešu un igauņu ģimenēm, kuri mācījušies Garīgajā seminārā, atbrīvoja no galvasnaudas maksāšanas un klaušām (tas bija visai svarīgi, jo tolaik pastāvēja prakse uz diezgan ilgu laiku atsaukt dažus audzēkņus no mācībām un piespiest nodarboties ar smagu fizisku darbu).

Pēc Rīgas un Mītavas/ Jelgavas bīskapa Filareta II iniciatīvas visās eparhijas baznīcu draudzēs tika izveidotas draudžu aizgādnības padomes, par kuru galveno uzdevumu kļuva rūpes par skolu stāvokli. Pēc luterāņu parauga, bīskaps Filarets II bija ieviesis lauku baznīcu praksē obligātu draudzes locekļu katehizāciju 16 gadu vecumā, kuras gaitā priestera vadībā jaunieši apguva Pareizticības un tikumības pamatus. Virsgans visādi mudinājis ieviest dievnamos visas tautas garīgo dziedāšanu, obligāti iesaistot tajā pareizticīgo skolu skolotājus un audzēkņus.

Bīskaps veicināja Ilūkstes Vissvētas Dievmātes Piedzimšanas klostera atdzimšanu. Pirms tam šis klosteris tika uzskatīts par viduvēju un tur bija maz mūku. 1880. gada Filarets II (Filaretovs) vērsās Sv. Sinodē ar lūgumu pārveidot to par sieviešu klosteri, lai varētu atvērt tajā sešgadīgo sieviešu Garīgo skolu. Virsgana lūgums tika apmierināts.

Jaunas kardinālas pārmaiņas cariskās varas politikā, kas tika īstenota Baltijas guberņās, notikušas laikos, kad Krievijas impērijā par ķeizaru kļuva Aleksandrs III (valdīšanas laiks - 1881–1894).

Taču Virsganam tā arī nebija lemts nodzīvot līdz šīm jaunajām politiskajām vēsmām - Rīgas un Jelgavas bīskaps Filarets II (Filaretovs) miris pēkšņā nāvē 1882. gada 23. februārī. Bīskaps apbedīts Rīgas Svēto apustuļu Pētera un Pāvila katedrālē.

Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avoti:  

1) Гаврилин А.В. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. – Рига, Филокалия, 1999. 264.–272., 286. lpp.; 

2) Поммер А. Православие в Латвии. Исторический очерк. – Рига: Тип. И. Люкстиня, 1931. 64.-–0. lpp.;

3) Сахаров С.П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836–1936). Популярно – исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. 30.–33. lpp.;