Arhibīskaps Arsēnijs (Brjancevs)

Arhibīskaps Arsēnijs (laicīgais vārds – Aleksandrs Brjancevs; 1839. g.27. augustā Smoļenskas guberņā, Krievijas impērijā – 1914. g. 28. aprīlī Harkivā, Krievijas impērijā) – Rīgas un Jelgavas bīskaps (1887–1893), Rīgas un Jelgavas arhibīskaps (1893.–1897. g.).

Nākamais arhibīskaps Arsēnijs ir dzimis pareizticīgā ķestera ģimenē. Tikai pateicoties izcilām prāta spējām un neizsīkstošajai enerģijai, viņš bija sasniedzis augstu stāvoklī Pareizticīgajā Baznīcā.

A. Brjancevs ir dzimis 1839. gada 27. augustā Smoļenskas guberņas Juhnovas apriņķa Volostapjatņicas sādžā. Viņa tēvs – Dmitrijs Brjancevs kalpojis par ķesteri nabadzīgajā draudzē, ģimene bija kupla. Aleksandrs absolvējis Vjazmas Garīgo skolu, pēc tam – 1863. gadā Smoļenskas Garīgo semināru un 1867. gadā – Kijivas Garīgo akadēmiju.

1868. gadā viņš salaulājās ar priestera meitu Mariju Solovjovu. Tajā pašā gadā viņš tika iesvētīts par diakonu, bet nedaudz vēlāk – par presbiteri. Kādu laiku viņš svētkalpoja kā priesteris Kijivā.

Taču 1871. gadā Aleksandru Brjancevu piemeklējusi liela nelaime – pēc meitas piedzimšanas viņa dzīvesbiedre saslima un nomira.

1873. gadā tēvs Aleksandrs tika iecelts par Taurijas Garīgā semināra rektoru. Tajā pašā laikā viņš tika iesvētīts par virspriesteri. 1875. gadā viņš kļuva par mūku, pieņemot vārdu Arsēnijs, nedaudz vēlāk viņš tika iecelts arhimandrīta kārtā.

1882. gadā Arsēnijs (Brjancevs) tika iesvētīts par Lādogas bīskapu, Sanktpēterburgas Metropolīta vikāru. Kopš 1883. gada bīskaps Arsēnijs bija Sanktpēterburgas Garīgās akadēmijas rektors un profesors.

1887. gadā Arsēnijs (Brjancevs) tika iecelts par Rīgas un Mītavas/ Jelgavas bīskapu. 1887. gada 11. maijā viņš ieradās Rīgā un vadīja eparhiju nedaudz vairāk kā desmit gadus. Pārņemdams Rīgas katedru, Virsgans teicis, „ka ir ieradies Baltijas novadā, lai kalpotu tikai Sv. Pareizticībai un centīsies nostiprināt pareizticīgo dzīvi, pamatojoties uz Kristus Pestītāja miera un mīlestības pamatiem.”

Bīskapa Arsēnija (kopš 1893. gada – arhibīskapa) kalpošana Rīgas eparhijā bija sakritusi ar Krievijas impērijas politiskā kursa maiņu Baltijas novadā, kā arī ar Pareizticības apspiešanas izbeigšanos Baltijas guberņās. Tādēļ viņa darbība Rīgā noritējusi daudz labvēlīgākos apstākļos, nekā bija viņa priekštečiem.

Virsgana Arsēnija (Brjanceva) kalpošanas laikos eparhijā bija uzcelti jauni pareizticīgo dievnami (67 baznīcas un divas kapelas, no tām 9 baznīcas – Rīgā). Tolaik valsts dāsni piešķīra subsīdijas jaunu dievnamu būvēšanai (šiem mērķiem Rīgas eparhija bija saņēmusi apmēram 720 000 rubļus). Turklāt daudz līdzekļu bija ziedojušas privātpersonas (no saviem personiskajiem līdzekļiem ziedojis arī pats ķeizars Aleksandrs III (1881–1894), kā arī citi imperatora ģimenes locekļi). Līdztekus tam, Pareizticīgās Baznīcas vadība rūpējās arī par to, lai jau esošie dievnami tiktu sakārtoti un piešķīrusi prāvas naudas summas to remontdarbiem.

Baltijas novadā Virsgans Arsēnijs (Brjancevs) bija nodibinājis trīs klosterus: Pjuhticas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas sieviešu klosteri (Igaunijas guberņā), Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteri un Svētā Aleksija vīriešu klosteri Rīgā.

Attīstījās arī tautas garīgā izglītošana, tika atklātas jaunas skolas, dažādi kursi. Liela ievērība tika piešķirta skolu nodrošināšanai ar nepieciešamo inventāru, grāmatām un citu. Pateicoties Virsgana Arsēnija centieniem, novadā tika uzbūvētas 50 ēkas jaunajām skolām.

Rīgas Garīgajā seminārā un Garīgajā skolā tika iedibinātas 30 jaunas vakances, kā arī palielināts to audzēkņu skaits, kuri saņēma valsts stipendijas. Tās tika sadalītas vienādās daļās: 1) starp latviešiem; 2) starp igauņiem; 3) starp garīdznieku bērniem. Būtiska palīdzība tika sniegta vietējo zemnieku bērniem, kuriem trūka līdzekļu izglītībai. Krievu zemnieku bērni varēja pretendēt tikai uz tām stipendijām, kuras bija paredzētas garīdznieku bērniem un netika izmantotas.

Arhibīskaps Arsēnijs (Brjancevs) uzstājīgi pieprasīja, lai krievu semināristi apgūtu kādu no vietējām valodām - latviešu vai igauņu. Rīgas Garīgajā seminārā pat tika ieviests jauns mācību priekšments – medicīna, lai nepieciešamības gadījumā garīdznieki varētu sniegt vietējiem zemniekiem neatliekamo medicīnisko palīdzību.

Šajos gados būtiski tika paplašināta kopmītne semināra audzēkņiem. Rīgā garīdznieku atraitnēm un bāreņiem tika uzbūvēta patversme.

Bez tam arhibīskaps Arsēnijs rūpējās arī par vietējo pareizticīgo draudžu garīgās dzīves attīstību. Viņš izdeva reliģiska satura grāmatas. Kopš 1888. gada sāka izdot «Рижские епархиальные ведомости» (“Rīgas eparhiālās vēstis”), tika izveidota speciāla komisija, kas nodarbojās ar Pareizticības vēstures Baltijas novadā izpēti un aprakstu; izdoti zinātniskie darbi, ar kuru saturu varēja iepazīties visi interesenti.

Misionārās darbības jautājumos arhibīskaps Arsēnijs (Brjancevs) necentās īstenot pareizticības masveida izplatīšanas politiku, taču viņš arī necentās likt šķēršļus tam, lai pareizticībā varētu pāriet citu konfesiju pārstāvji. Virsgana kalpošanas gados pareizticīgo skaits novadā (uz jaunuzņemto ticīgo rēķina) bija pieaudzis par 12 tūkstošiem cilvēku. Tā, 1895. gadā novadā jau bija 189 pareizticīgo draudzes un 241 948 pareizticīgo draudžu locekļu.

Drīz vien pēc tam, kad Rīgā tika atzīmēta Virsgana Arsēnija (Brjanceva) svētkalpošanas desmitgade, viņš tika pārcelts uz Kazaņu.

Laikā, kad arhibīskaps Arsēnijs (Brjancevs) bija kalpojis Pareizticīgajā Baznīcā, dažādās vietās tika izdots liels skaits grāmatu un brošūru, kas saturējušas Virsgana runas un sprediķus.

1901. gadā par nopelniem, kalpojot Pareizticīgajai Baznīcai, Virsgans Arsēnijs tika apbalvots ar briljanta krustu nēsāšanai uz klobuka (klobuks - bīskapa galvassega ar plīvuru aizmugurē – tulk. piez.).

Virsgans Arsēnijs (Brjancevs) aizgājis mūžībā 1914. gada 28. aprīlī, būdams Harkivas un Ohtirkas arhibīskaps.

Sergejs Coja

Informācijas avoti:

Поммер А. Православие в Латвии. Исторический очерк. (Pareizticība Latvijā. Vēsturisks apcerējums.) Рига: Тип. И. Люкстиня, 1931. 76.- 82. lpp.;

Сахаров С. П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836-1936). Популярно – исторический очерк. (Rīgas pareizticīgie virsgani simts gadu laikā. Populāri vēsturisks apcerējums.) Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. 36.- 40. lpp.;

Tika izmantoti arī citi papildu materiāli no interneta resursiem.