Arhibīskaps Aleksandrs (Ščukins)

Aleksandrs (Aleksandrs Ščukins; 1891. g. 13.maijā Pleskavas guberņas Porhovā, Krievijas impērijā – 1937. g. 30.oktobrī  Semipalatinskā, Kazahijas PSR) – svētais moceklis, Semipalatinskas arhibīskaps, Rīgas Garīgā semināra absolvents.

Aleksandrs Ščukins dzimis Pleskavas guberņas Porhovas pilsētā garīdznieka Ivana (Joanna) Ščukina ģimenē. Vēlāk viņa tēvs bija sengrieķu valodas pasniedzējs Rīgas Garīgajā seminārā.

1905. gadā A. Ščukins ar izcilību beidza Rīgas Garīgo skolu, bet 1911. gadā kā labākais skolnieks – Rīgas Garīgo semināru. Pēc tam viņš iestājās Maskavas Garīgajā akadēmijā, kuru pabeidza 1915. gadā ar teoloģijas kandidāta grādu.

Pirmā pasaules kara dēļ Ščukinu ģimene 1915. gadā pārcēlās no Rīgas uz Ņižņijnovgorodu, un tajā pašā gadā A. Ščukins sāka strādāt par fizikas un matemātikas pasniedzēju Ņižņijnovgorodas Garīgajā seminārā.

1919. gada 21. maijā arhibīskaps Jevdokims (Meščerskis, 1869–1935) iesvētīja A. Ščukinu par priesteri, nosūtot kalpot Sv. Georgija baznīcā Liskovas ciemā (mūsdienās – Ņižņijnovgorodas apgabalā). Nākamajā gadā viņš kļuva par Svētās Trijādības Makarija Želtovodska sieviešu klostera garīgo tēvu.

T.s. „atjaunotās baznīcas” piekritēju jeb „obnovļencu” (šķeltnieku) radīto juku kulminācijas laikā 1923. gada 21. augustā ar eparhijas pārvaldnieka bīskapa Filipa (Gumiļevska, 1877–1936) svētību A. Ščukins kļuva par Makarjevas bīskapu, bet tā paša gada 4. septembrī patriarhs Tihons (Belavins, 1865–1925) un Augstākā baznīcas pārvalde apstiprināja lēmumu par garīdznieka Aleksandra Ščukina iecelšanu Makarjevas bīskapa un Ņižņijnovgorodas eparhijas vikāra amatā, viņam pieņemot mūka kārtu.

Neraugoties uz padomju varasiestāžu politiku, bīskaps Aleksandrs (Ščukins) organizēja ticības mācības apgūšanu bērniem, ko pēc tam viņam kategoriski aizliedza turpināt. Neskatoties uz bīskapa Aleksandra milzīgajām pūlēm, cīnoties par Makarija Želtovodska klostera saglabāšanu, tas 1927. gadā tika likvidēts, lai gan pie klostera formāli bija organizēts lauksaimniecības artelis un klosterī atradās vairāk kā 200 klostera māsu.

Nebaidoties par savu personīgo likteni, arhierejs Aleksandrs savos sprediķos vērsās pret bezdievīgās varas izvērsto baznīcas vajāšanu. 1928. gadā viņš tika arestēts, 1929. gadā apsūdzēts pretpadomju darbībā un notiesāts ar ieslodzījumu uz trīs gadiem labošanas darbu nometnēs. Sodu bīskaps Aleksandrs izcieta Solovku nometnē.

Pēc atbrīvošanas bīskapam Aleksandram tika aizliegta kalpošana Ņižņijnovgorodas (Gorkijas) novadā. 1931. gada 31. decembrī metropolīts Sergijs (Stragorodskis, 1867–1944) iecēla Aleksandru par Bolhovas vikāru-bīskapu un Orlas eparhijas pārvaldnieku. No 1932. gada 27. jūlija viņš jau bija Orlas eparhijas vadošais arhierejs. 1934. gada 3. janvārī par uzticīgu kalpošanu baznīcai Aleksandru iecēla arhibīskapa amatā.

1935. gada 30. septembrī Aleksandru iecēla par Kurskas arhibīskapu, taču pārcelties uz Kursku viņš nevarēja un turpināja dzīvot Orlā. No 1936. gada 18. marta Aleksandrs bija Rževas arhibīskaps, bet tā paša gada 5. jūlijā kļuva par Tulas arhibīskapu, tomēr stāties šajā amatā viņš tā arī nepaspēja. Saņēmis brīdinājumu, ka tiek gatavots viņa arests, arhibīskaps Aleksandrs aizbrauca uz Gorkijas novada Semjonovas ciemu pie saviem radiniekiem. 1936. gada septembrī viņam piešķīra Semipalatinskas katedru Kazahijas PSR (Kazahstānā). Tik biežas pārcelšanas notika pret garīdzniekiem vērsto varasiestāžu represiju dēļ. Tieši tādēļ bīskapu katedras tajos gados palika tukšas viena pēc otras.

1937. gada augustā arhibīskapu Aleksandru (Ščukinu) arestēja un apsūdzēja spiegošanā un kontrrevolucionārā darbībā. Neraugoties uz spīdzināšanu, izvirzītajās apsūdzībās virsgans sevi par vainīgu neatzina. Tomēr arhibīskapam Aleksandram vienalga piesprieda augstāko soda mēru, un 1937. gada 30. oktobrī Semipalatinskas nomalē viņš tika nošauts un aprakts kopējā kapā. Piederīgajiem un personām, kuras interesējās par viņa likteni, paziņoja, ka arhibīskaps izsūtīts uz 10 gadiem bez tiesībām sarakstīties. Cilvēki tomēr uzzināja par virsgana traģisko dzīves noslēgumu un Liskovā noturēja viņa apstāvēšanas un dvēseles aizlūguma ceremoniju.

2000. gadā Krievzemes Pareizticīgās Baznīcas Arhiereju Koncils arhibīskapu Aleksandru (Ščukinu) pasludināja par svēto un iekļāva baznīcās vispārgodināmo jaunmocekļu un apliecinātāju skaitā.

Svētā mocekļa Aleksandra piemiņas diena ir 30. oktobris.

Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Разрядный список воспитанников Рижского духовного училища, составленный в заседании Педагогического собрания правления училища 13 мая 1905 года. // Рижские епархиальные ведомости, 1905, № 12, с. 479;

2) Разрядный список воспитанников Рижской духовной семинарии, составленный правлением семинарии 10-13 июня 1911 г. после годичных экзаменов и утвержденный его преосвященством 18 июня. // Рижские епархиальные ведомости, 1911, № 12-13, с. 395;

3) Дёгтева О.В. Новомученики и исповедники Нижегородские. По материалам Нижегородской епархиальной комиссии по канонизации. Священномученик Александр (Щукин), епископ Макарьевский. // Нижегородская старина, № 27-28, 2011, с. 109-114.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis