Arhibīskaps Aleksandrs (Ščukins)
Aleksandrs (laicīgais vārds – Aleksandrs Ščukins; 1891. g. 13.maijā Pleskavas guberņas Porhovā, Krievijas impērijā – 1937. g. 30. oktobrī Semipalatinskā,Kazahijas PSR) – svētmoceklis, Semipalatinskas arhibīskaps, Rīgas Garīgā semināra absolvents.
Aleksandrs Ščukins ir dzimis Pleskavas guberņas Porhovas pilsētā, priestera Ivana (Joanna) Ščukina ģimenē. Vēlāk viņa tēvs bija sengrieķu valodas pasniedzējs Rīgas Garīgajā seminārā.
1905. gadā Aleksandrs Ščukins ar izcilību absolvēja Rīgas Garīgo skolu un 1911. gadā kā labākais audzēknis – Rīgas Garīgo semināru. Pēc tam viņš iestājās Maskavas Garīgajā akadēmijā, kuru absolvēja 1915. gadā ar teoloģijas kandidāta grādu.
Pirmā pasaules kara dēļ, 1915. gadā Ščukinu ģimene pārcēlās no Rīgas uz Ņižņijnovgorodu, un tajā pašā gadā A. Ščukins sāka strādāt par fizikas un matemātikas pasniedzēju Ņižņijnovgorodas Garīgajā seminārā.
1919. gada 21. maijā arhibīskaps Jevdokims (Meščerskis, 1869–1935) iesvētījis Aleksandru Ščukinu par priesteri, nosūtot kalpot uz Svētā Georgija (Jura) baznīcu Liskovas ciemā (tagad – Ņižņijnovgorodas apgabals). Nākamajā gadā t. Aleksandrs kļuva par Svētās Trijādības – Sirdsskaidrā Želtovodskas Makarija sieviešu klostera garīgo tēvu.
1923. gada 21. augustā, tā dēvētās “atjaunotās” Baznīcas piekritēju jeb obnovļencu (šķeltnieku) radīto juku kulminācijas laikā, ar eparhijas pārvaldnieka bīskapa Filipa (Gumiļevska, 1877–1936) svētību Aleksandrs Ščukins tika hirotonizēts par Makarjevas bīskapu. Tā paša gada 4. septembrī patriarhs Tihons (Bellavins, 1865–1925) un Baznīcas Augstākā pārvalde apstiprināja lēmumu par priestera Aleksandra Ščukina, viņam pieņemot mūka kārtu, iecelšanu par Makarjevas bīskapu, Ņižņijnovgorodas eparhijas vikāru.
Neraugoties uz padomju varas iestāžu īstenoto antireliģisko politiku, bīskaps Aleksandrs (Ščukins) bija organizējis Ticības mācības apgūšanu bērniem. Tomēr pēc tam varas iestādes kategoriski aizliedza viņam šo mācību priekšmetu pasniegt.
1927. gadā, neskatoties uz bīskapa Aleksandra (Ščukina) milzīgajiem pūliņiem, cīnoties par klostera saglabāšanu, tika likvidēts Svētās Trijādības – Sirdsskaidrā Želtovodskas Makarija sieviešu klosteris, lai gan šajā klosterī formāli bija organizēts lauksaimniecības artelis un tajā atradās vairāk kā 200 mūķenu.
Nebaidoties par personīgo likteni,Virsgans Aleksandrs savos sprediķos vērsās pret bezdievīgās varas izvērsto Baznīcas vajāšanu. 1928. gadā Virsgans tika arestēts, 1929. gadā viņš tika apsūdzēts pretpadomju darbībā un notiesāts ar ieslodzījumu uz trim gadiem labošanas darbu nometnēs. Sodu bīskaps Aleksandrs (Sčukins) izcietis Solovku nometnē.
Pēc atbrīvošanas Aleksandram (Ščukinam) tika aizliegta kalpošana Ņižņijnovgorodas/ Gorkijas novadā. 1931. gada 31. decembrī metropolīts Sergijs (Stragorodskis, 1867–1944) iecēlis Aleksandru (Ščukinu) par Bolhovas vikāro bīskapu, Orlas eparhijas pārvaldnieku. No 1932. gada 27. jūlija viņš jau bija Orlas eparhijas valdošais arhierejs. 1934. gada 3. janvārī par uzticīgu kalpošanu Baznīcai Aleksandrs (Ščukins) tika iecelts arhibīskapa kārtā.
1935. gada 30. septembrī Aleksandrs (Ščukins) tika iecelts par Kurskas arhibīskapu, taču izbraukt uz Kursku viņš nevarēja un turpināja dzīvot Orlā. No 1936. gada 18. marta Aleksandrs (Ščukins) bija Rževas arhibīskaps. Tā paša gada 5. jūlijā Virsgans tika iecelts par Tulas arhibīskapu, tomēr kļūt par šīs eparhijas pārvaldnieku viņš tā arī nepaspēja. Saņēmis brīdinājumu, ka tiek gatavots viņa arests, Virsgans Aleksandrs devies uz Gorkijas/ Ņižņijnovgorodas novada Semjonovas sādžu pie saviem radiniekiem.
1936. gada septembrī Virsgans Aleksandrs tika norīkots kalpot uz Semipalatinskas katedru Kazahijas PSR (Kazahstānā). Tik biežas pārcelšanas notika pret garīdzniekiem vērsto varas iestāžu represiju dēļ. Tieši tādēļ tajos gados bīskapu katedras viena pēc otras palika tukšas.
1937. gada augustā arhibīskapu Aleksandru (Ščukinu) arestēja un apsūdzēja spiegošanā un kontrrevolucionārā darbībā. Neraugoties uz spīdzināšanu, izvirzītajās apsūdzībās Virsgans sevi par vainīgu neatzina. Tomēr arhibīskapam Aleksandram (Ščukinam) vienalga piesprieda augstāko soda mēru, un 1937. gada 30. oktobrī Semipalatinskas nomalē Virsgans tika nošauts un aprakts kopējā kapā. Piederīgajiem un personām, kuras interesējās par viņa likteni, tika paziņots, ka arhibīskaps Aleksandrs ir izsūtīts uz 10 gadiem bez tiesībām sarakstīties. Tomēr ticīgie ļaudis uzzināja par Virsgana traģisko dzīves noslēgumu un Liskovā noturēja viņa apstāvēšanas un dvēseles aizlūguma ceremoniju.
2000. gadā Krievzemes Pareizticīgās Baznīcas (KPB) Arhiereju koncils pasludinājis arhibīskapu Aleksandru (Ščukinu) par svēto, iekļaujot Baznīcās vispārgodināmo jaunmocekļu un Ticības apliecinātāju skaitā.
Svētmocekļa Aleksandra piemiņas diena ir 30. oktobris.
Sergejs Coja
Informācijas avoti:
1) Разрядный список воспитанников Рижского духовного училища, составленный в заседании Педагогического собрания правления училища 13 мая 1905 года. // Рижские епархиальные ведомости, 1905, № 12, с. 479;
2) Разрядный список воспитанников Рижской духовной семинарии, составленный правлением семинарии 10-13 июня 1911 г. после годичных экзаменов и утвержденный его преосвященством 18 июня. // Рижские епархиальные ведомости, 1911, № 12-13, с. 395;
3) Дёгтева О.В. Новомученики и исповедники Нижегородские. По материалам Нижегородской епархиальной комиссии по канонизации. Священномученик Александр (Щукин), епископ Макарьевский. // Нижегородская старина, № 27-28, 2011, с. 109-114.
Tulkoja:
Arturs Žvinklis
Dzintars Ērglis
