Sākumlapa > Tēmas > Personas
Anatolijs Perovs

Anatolijs Perovs

Anatolijs Perovs (1907. g. 29. novembrī  Rīgā, Krievijas impērijā – 1977. g. 14. novembrī Rīgā, Latvijas PSR) – žurnālists, publicists, ārsts.

Anatolijs Perovs ir dzimis skolotāju ģimenē. Viņa tēvs – Kozma Perovs, bijis pazīstams pedagogs un sabiedriskais darbinieks. Māte – Jefrosiņija Perova (1887-1972).

Personas apliecību Anatolijs Perovs saņēmis 1919. gada 7. septembrī. To viņam bija izdevusi Latvijas Republikas Kara policijas nodaļa. Zināms, ka tobrīd viņš bija mācījies skolā («skolnieks», kā rakstīts apliecībā) un dzīvojis Maskavas ielā 160, 11. dzīvoklī.  

1926. gadā Anatolijs absolvējis Rīgas pilsētas vidusskolu (bij. Lomonosova ģimnāzija). 1932. gadā viņš sekmīgi pabeidzis studijas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, pēc tam sācis strādāt par ārstu. Ārsta praksi Anatolijs Perovs praktiski nekad nebija pārtraucis, savienodams to ar žurnālista darbību.

Profesionāli žurnālistikai Perovs bija pievērsies kopš 1927. gada, kad laikrakstā “Slovo” tika publicēts viņa apraksts «Klosteris Ilūkstē» («Монастырь в Илуксте»).

Anatolijs Perovs bijis krievu studentu korporācijas «Fraternitas Arctica» filistrs.

Kopš 1930. gada Perovs strādājis populārajā Latvijas avīzē “Segodņa” – nodaļā «Rižskije dela», bet pēc tam – nodaļā «Russkaja žizņ» («Krievu dzīve»).

A. Perovu var saukt par žurnāla “Dļa Vas” līdzizdevēju un redaktoru (šā žurnāla pirmais numurs nācis klajā 1933. gadā). Žurnāla nominālais redaktors bija publicists Aleksandrs Kossovičs, bet reālais tiesību turētājs (antreprīzes direktors, atbildīgais par periodiskā izdevuma izdošanu) - Rūdolfs (Ruvims) Rubinšteins (izdevniecības nama “Fiļin” īpašnieks).

Žurnāla “Dļa Vas” pamata līdzstrādnieki bijuši Rīgā pazīstamās Jakobi  famīlijas pārstāvji, Аleksandrs Perfiļjevs  un viņa dzīvesbiedre Irina Saburova. Žurnāla pastāvīgo autoru vidū bijuši: rakstnieks un mākslas kritiķis  Nikolajs Breško-Breškovskis (“Krievijas revolūcijas vecāsmātes”  Jekaterinas Breško-Breškovskas dēls); rakstnieks Mihails Cviks (Mironovs), kas sacerējis interesantu autobiogrāfiju; un žurnāliste Kira Verhovska. 

Žurnāls “Dļa Vas” turpinājis nākt klajā līdz 1940. gadam; pēc padomju varas nodibināšanas Latvijā žurnāls tika slēgts. 1941. gada 1. jūlijā – pirmajā nacistiskās okupācijas dienā – Ruvima Rubinšteina dzīves pavediens traģiski aprāvās – nenoskaidrotu personu grupa nogalināja izdevēju, kad viņš bija izgājis no savas mājas Mežaparkā.  

1940. gadā IeTK represīvie orgāni līdzās daudziem citiem arestējuši arī Anatoliju Perovu, un viņš ticis izsūtīts uz Kolimu – Padomju Savienības (patlaban – Krievijas Federācijas) reģionu, kas atrodas tās galējos ziemeļaustrumos.

Latvijā Anatolijam Perovam izdevās atgriezties tikai 1956. gadā. Pēc atgriešanās no trimdas viņš vairs nenodarbojās ar aktīvu publicistisko daiļradi, bet gan sava mūža pēdējo divdesmitgadi veltījis ārsta praksei.

Anatolijs Perovs ir pazīstams arī kā autors, kas uzrakstījis visnotaļ interesantas atmiņas par krievu rakstnieka un dzejnieka, Nobeļa prēmijas laureāta Ivana Buņina vizīti Rīgā, par šā slavenā, tolaik krievu Eiropā modernā un harizmātiskā literāta lekcijām, kas tika noturētas Latvijas galvaspilsētā. 

Ne mazums lasītāju ievērības cienīgu rakstu A. Perovs bija publicējis izdevumā «Segodņa večerom» (literāri izklaidējošā pielikumā laikrakstam «Segodņa»).  Tostarp, varētu minēt viņa rakstu «Rīgas mahorkas karalis» («Рижский махорочный король»), kas nācis klajā 1931. gadā, 195. numurā. Tāpat ļoti interesanta ir aprakstu sērija par krievu migrantiem Zviedrijā, Arāvijā, Dienvidāfrikā, Rumānijā, Dienvidrietumu Āfrikā, Holandē, Kongo, Filipīnās un Austrālijā, kas tika publicēta žurnālā “Dļa Vas”.  

Anatolijs Perovs miris 1977. g. 14. novembrī. Apbedīts Rīgas Jāņa kapos.  

 

Ilustrācijas tēmai